Trajāna tilta drupas

Despre acest obiectiv

## Iespaidīga ievade un universālā vērtība Uz Donavas kreisā krasta, tur, kur upe izplūst no Dzelzs Vārtu šauruma un tās ūdeņi paplašinās uz līdzenumu, paceļas kā klusa piemiņa neierobežotai ambīcijai viens no iespaidīgākajiem seno Eiropas inženierijas pieminekļiem: Trajāna tilta drupas pie Drobetas. Šeit, Drobeta-Turnu Severinas pilsētas sirdī, Mehedinci apgabalā, gandrīz divdesmit metrus augsta romiešu akmens un ķieģeļu masa, piecpadsmit gadsimtus apņemta ar upes ūdeņiem, glabā atmiņu par būvi, kas savas inaugurācijas brīdī bija pasaulē garākais arku tilts – vairāk nekā 1135 metri akmens un koka, kas savienoja divus kontinentus un divas pasaules. Trajāna tilts nav tikai nacionālas nozīmes vēsturisks piemineklis, ierakstīts Rumānijas kultūras mantojumā ar kodu MH-I-m-A-10047.04; tas ir īsta saikne starp civilizācijām, simbols Romas impērijas ekspansijai uz Donavas ziemeļiem un vienlaikus vieta, kur Eiropas vēsture – no vēlās Antīkās līdz Renesansei, no viduslaiku impēriju sāncensībām līdz mūsdienu diplomātijai – satiekas un atspoguļojas ūdens slapjajā akmenī. Mūsdienu Eiropas ceļotājam šī tilta drupas ir īpaša pieredze: tās ir daļa no transnacionāla kultūras ainavas, ko papildina romiešu kasteli abos krastos, viens no Eiropas vecākajiem mezolīta vietām – Šelas Kladovas-Lepenski Viras kultūra – un iespaidīgā Decebala klints rzeźba Dzelzs Vārtu ielejā. Turklāt šī zona pieder plašākam Donavas Limesa konceptam, UNESCO Pasaules mantojuma sērijas "Romas impērijas robežas" (Frontiers of the Roman Empire) daļai, kas 2021. gadā tika ierakstīta rietumu segmentam un atrodas indikatīvajā sarakstā austrumu segmentam, kas ietver arī vietas Rumānijā, Serbijā, Horvātijā un Bulgārijā. Tādējādi Trajāna tilts pie Drobetas dabiski iekļaujas impērijas robežas lielajā stāstā, kas gadsimtiem ilgi šķīra un vienlaikus vienoja romiešu pasauli ar barbaru pasauli, no Reinas līdz Melnajai jūrai. ## Vēsturiskās saknes un galvenie Eiropas sakari Trajāna tilta būvniecība jāsaprot kontekstā imperatora Marka Ulpija Nervas Trajāna ambiciozās impērijas politikas, pirmā romiešu imperatora, kas dzimis provincēs (Hispānijas Bētikā) un vienlaikus pēdējā lielais Romas iekarotājs. 2. gadsimta sākumā Romas impērija bija sasniegusi savas teritoriālās ekspansijas virsotni, stiepjoties no Britānijas līdz Mezopotāmijai, un Donava bija galvenā Centrāleiropas komunikācijas artērija un dabiskā robeža. Aiz upes plecās dāku karaļvalsts karaļa Decebala vadībā, militārs spēks, kas spējīgs apdraudēt impērijas Donavas provinces – Mēziju un Panoniju – un kura zelta un sudraba resursi fascinēja Romas kancelejas. Pēc Pirmā dāku-romiešu kara (101–102 m.ē.), kas noslēdzās ar mieru, ko Trajāns uzskatīja par kaunpilnu, Decebals atkārtoti pārkāpa līgumu, atsakoties nodot ieročus un inženierus, iznīcināt nocietinājumus un pieņemt romiešu garnizonus savā teritorijā. Šajos apstākļos Trajāns nolēma atsākt uzbrukumu, un, lai ātri transportētu aptuveni 150 000 cilvēku – lielāko armiju, kas savākta kopš Augusta laikiem – un nepieciešamos krājumus aplenkumiem, bija nepieciešams ceļš pāri Donavai, kas izturētu intensīvu satiksmi un smagās artilērijas pārvietošanos. Darbi sākās 103. gada pavasarī, tūlīt pēc pagaidu miera noslēgšanas, un noslēdzās 105. gada pavasarī, mazliet pirms Trajāns šķērsoja upi ar savām leģioniem, lai sāktu Otro dāku-romiešu karu. Tilts savienoja Pontes kasteli dienvidu krastā (tuvumā Kostolas ciematam, Kladovas pašvaldībā Serbijā šodien) ar Drobetas kasteli ziemeļu krastā (pašreizējā Drobeta-Turnu Severinas municipalitāte). Abi kasteli tika būvēti vienlaikus ar tiltu, veidojot vienotu stratēģisku kompleksu, kas nodrošināja saikni starp Mēzijas provinci (Donavas dienvidos) un ziemeļu iekarotajām teritorijām – nākamo Dākijas provinci. Šis divu nocietinājumu pāris pie tilta galvas ir raksturīgs romiešu robežas militārās arhitektūras elements, sastopams arī citās Donavas Limesa sektoros – no Karnuntuma un Vindobonas nocietinājumiem Austrijā līdz Singidunai (Belgradai) vai Viminācijai (Kostolacai) – tomēr neviens cits ansamblis nav sasniedzis Drobetas kompleksa apmērus un nozīmi. Grieķu vēsturnieks Kasijs Dio, kas rakstīja gandrīz gadsimtu pēc notikumiem, atzīmē ar apbrīnu: "Trajāns uzcēla akmens tiltu pāri Donavai, par kuru nezinu, cik to pietiekami apbrīnot." Šī būve nebija tikai vienkārša pārejas tilts, bet gan impērijas varas simbols, gan pierādījums Romas spējai pārvaldīt dabu un uzspiest savu gribu pār upi, kas līdz tam tika uzskatīta par nepārvaramu barjeru. Tilts ir attēlots stilizētā formā uz Trajāna kolonnas Romā – inaugurēta 113. gada 12. maijā – līdzās pašam imperatoram, kas upes krastā ziedo tiltu būves inaugurācijā. Kolonna, tā paša arhitekta Apolodora no Damaskas darbs, tādējādi ir tilta mākslinieciskais "dzimšanas apliecība", saglabājot nākamajām paaudzēm tehniskā brīnuma attēlu, kas nākamajos gadsimtos gandrīz pilnībā izzuda. Tilta liktenis bija saistīts ar Trajāna pēcteču robežas politiku. Imperators Adriāns (117–138 m.ē.), saskaroties ar pieaugošo sarmatu cilšu – jazigu un roksolānu – draudiem, kas šķērsoja sasalušo Donavu vai uz plostiem, nolēma novērst loģistikas priekšrocību, ko tilts sniedza iespējamam iebrucējam. Saskaņā ar Kasiju Dio (Romiešu vēsture, LXVIII, 13), Adriāns pavēlēja demontēt tilta koka virsbūvi, saglabājot tikai akmens pīlārus – lēmums, kas atspoguļo impērijas jauno aizsardzības politiku, vērstu uz atkāpšanos un konsolidāciju, nevis ekspansiju. Šis pasākums ietilpa plašākā kontekstā: Adriāns arī atkāpās no daļas Trajāna iekarotajām teritorijām Dākijā, reorganizēja provinci un pārcēla IV Flāvija Fēliksa leģionu no savas bāzes. Tilta pilnīgais pamešana ir saistīta ar Aureliāna galīgo atkāpšanos no Dākijas (270–275 m.ē.), kad imperators Aureliāns atvilka romiešu administrāciju un armiju uz Donavas dienvidiem, izveidojot jauno Dākijas Aureliānas provinci Mēzijā. Tomēr akmens pīlāri palika stāvus, klusi liecinieki kādai laikmetam, un 1856. gadā, kad Donavas ūdens līmenis nokritās līdz vēsturiskam minimumam ilgstoša sausuma dēļ, visi 20 pīlāri atkal bija redzami, sniedzot iespēju mērījumiem un pētījumiem, kas apstiprināja būves apmērus. Aiz senās vēstures Drobeta-Turnu Severinas zona palika stratēģisks punkts Eiropas kartē daudzus gadsimtus. Viduslaikos pilsēta bija Severinas Banata (Szörényi bánság ungāru valodā) centrs, Ungārijas Karalistes province, kas izveidota 13. gadsimtā un ietvēra Olteniju un Banatas daļas. Šeit notika nežēlīgas kaujas starp ungāriem, valahiem un osmaņiem: vojevodas Litovoi un Basarabs I mira, aizstāvot pili, un Mirča Vecākais 1406. gadā, tieši Severinā, noslēdza alianses līgumu ar Sigismundu no Luksemburgas, Ungārijas karali. 1524. gadā Suleimana Lieliskā armijas ieņēma un iznīcināja pili, atstājot stāvus tikai vienu torni – no kā arī nosaukums "Turnu Severin". Pilsēta palika osmaņu pārvaldē līdz 1829. gadam, izņemot īsu valahu okupāciju (1594–1599) un austriešu okupāciju (1718–1739), periodu, kad Banats ietilpa Hābsburgu monarhijā pēc Pasarovicas līguma. Galīgā atbrīvošana notika ar Adrianopoles līgumu (1829), kas noslēgts pēc krievu-turku kara, un no 1836. gada sākās modernās pilsētas sistemātiskā rekonstrukcija, kas 1972. gadā saņēma oficiālo nosaukumu Drobeta-Turnu Severina, godinot seno romiešu apmetni. ## Arhitektūras šedevrs un mākslas mantojums Trajāna tilts tiek uzskatīts par vienu no drosmīgākajiem romiešu arhitektūras un inženierijas sasniegumiem, pieminekli, kas par vairāk nekā tūkstoti gadu pārspēja garuma rekordu arku tiltiem. Projektēts un būvēts ar Apolodoru no Damaskas – grieķu-sīriešu arhitektu, Trajāna favorītu un Foruma, Laukumu un Trajāna kolonnas Romā, kā arī tilta pār Tajo Alkantarā Spānijā un triumfa arku Beneventā un Ankonā autoru – tilts pārstāv sintezi starp helēniskās inženierijas tradīciju, tehniskajiem jaunievedumiem impērijas austrumos (iespējams, ietekmēts no nabatiešu kultūras, kā liecina mūsdienu pētījumi) un milzīgās loģistikas resursiem impērijai, kas atrodas savā virsotnē. Būves izmēri bija iespaidīgi: 1135 metri kopējais garums, aptuveni 18–19 metru augstums virs ūdens līmeņa un 12–15 metru platums, pietiekams, lai, kā rakstīja Kasijs Dio, vesela leģions varētu šķērsot "kā pa sauszemi". Struktūra sastāvēja no 20 masīviem akmens pīlāriem, paralēlskaldnes formā, izvietotiem aptuveni 50 metru intervālos, uz kuriem balstījās koka ozola virsbūve, kas sastāvēja no segmentveida arkām – plakanākām nekā klasiskās pusloka arkas – katrai ar aptuveni 38 metru atvērumu. Abos tilta galos paceļās monumentālas vārtis, triumfa arkas, kas iezīmēja ieeju nocietinātajā kompleksā, un tiltu flankēja Pontes un Drobetas kasteli, tādējādi šķērsošana bija iespējama tikai ca iekšpusē nocietinājumiem. Būvniecības tehnika bija revolucionāra savai laikmetam un palika noslēpums gadsimtiem ilgi. Lai varētu pacelt pīlārus upes gultnē, Apolodora inženieri daļēji novirzīja Donavas gultni, izrokot 3,2 kilometrus garu kanālu, kas novirzīja ūdeni uz dienvidu atzaru, Ključ zonā, uz austrumiem no Kladovas. Tādējādi pirmie 10–12 pīlāri varēja tikt būvēti uz sauszemes, pēc tam, kad upes gultne bija drenēta. Atlikušajiem pīlāriem, kas atradās dziļajā ūdenī līdz 30 metriem, tika izmantoti veidņi no ozola baļķiem, kas cementēti, koka pīlāri (kesoni), kas iesisti gultnes dibenā, un ģeniāls sūkņu sistēma betona liešanai zem ūdens. Pīlāriem bija dobs kodols, hidroizolēts ar mālu, piepildīts ar akmeņiem, kas iesprostoti javā, un apvilkti ārpuse ar romiešu ķieģeļiem – *lateres* –, kas savienoti ar kaļķu javu un *pozzolana*, vulkānisko pelnu no Pocuoli zonas (Itālijā), kas piešķīra romiešu betonam ievērojamas hidrauliskās īpašības, ļaujot tam sacietēt pat zem ūdens. Romiešu cementa – tā sauktā *opus caementicium* – sastāva noslēpums nodarbināja zinātniekus līdz mūsdienu gadsimtiem. Leģenda vēsta, ka Renesanses laikā, kad interese par Antīkās ģēnija darbiem Eiropas galmos bija kļuvusi par īstu kaislību, Francijas karalis Francisks I būtu lūdzis sultānam Suleimanam Lieliskajam – kas tikai dažus gadus agrāk bija iznīcinājis Severinas pili – atļauju demontēt vienu tilta pīlāru, lai atklātu cementa sastāva noslēpumu. Lai gan šīs anekdotes autentiskums vēsturniekiem ir apšaubāms, tā ilustrē apbrīnu, ko romiešu būvju ārkārtīgā izturība bija radījusi Rietumeiropā. Mūsdienu pētījumi – tostarp 2014. gada pētījums, ko vadīja Prinstonas Universitātes pētnieki, un jaunāki MIT un Jūtas Universitātes komandu veikti analīzes – ir parādījuši, ka romiešu betona izturības noslēpums slēpjas "karstā maisīšanas" procesā: nedzēsts kaļķis (*quicklime*) tika tieši sajaukts ar pozzolana un ūdeni augstās temperatūrās, atstājot betona masā "kaļķa šķembas" (lime clasts), kas, kad vēlāk ūdens iekļuva plaisās, izšķīda un rekristalizējās, "pašdziedinot" materiālu. Šis mehānisms izskaidro, kāpēc romiešu dambji, tilti un akvedukti ir izturējuši divus tūkstošus gadu ekstremālos apstākļos, kamēr mūsdienu betons, lai gan izturīgāks pret spiedienu, ir trauslāks laikā gaitā. Būtisku ieguldījumu tilta izziņā sniedz ķieģeļi ar militārajām zīmogām: leģionāri un palīgvienības, kas strādāja pie būves, ir iegravējuši savu vienību nosaukumus uz ķieģeļiem, tādējādi šodien mēs zinām, ka pie tilta piedalījās IV Flāvija Fēliksa leģions, VII Klaudija leģions, V Maķedonijas leģions un XIII Geminas leģions, kā arī I Krētiešu, II Spāniešu, III Britu un I Antiohiešu kohortas. Šie uzraksti kopā ar attēlojumu uz Trajāna kolonnas un Kasija Dio, Cezesa, Jāņa Chiliada un Prokopija no Cēzarejas (De aedificis, IV, 6) aprakstiem ir ļāvuši vēsturniekiem un arheologiem precīzi rekonstruēt tilta struktūru. 1907. gadā šveiciešu inženieris E. Duperreks veica pirmo detalizēto tilta grafisko rekonstrukciju, un mūsdienās Drobetas Dzelzs Vārtu reģiona muzejs glabā uzticamu būves maketu – restaurētu un modernizētu 2018. gadā –, kas ļauj apmeklētājiem šķērsot, samazinātā mērogā, upi pa Trajāna leģionu pēdām. Tuvākajā tilta apkārtnē atrodas arī citas romiešu pilsētas Drobetas pieminekļi, kas papildina pirmās klases impērijas apmetnes ainu: romiešu kastelis (pirmais akmens kastelis, kas celts Dākijā, sākot no 101. gada, un vienīgais, kas nepārtraukti izmantots no 2. gadsimta līdz 7. gadsimta sākumam), romiešu termās (publiskās pirts), 2010. gadā atklātais militārais amfiteātris – ceturtā šāda veida būve, kas identificēta romiešu Dākijā, līdzās tām Ulpijas Trajānas Sarmizegetuzā, Porolisā un Micijā – un viduslaiku baznīcas drupas ar kontraforsiem. Drobetas kastelis piedzīvoja piecas būvniecības un stiprināšanas fāzes, no *opus caementicium* sienām ar *opus vittatum* fasādi trajānajā fāzē līdz restructurējumiem Galliena, Konstantīna Lielā un Justiniāna I laikā, kad nocietinājums tika īslaicīgi pārdēvēts par "Teodoru" pēc viņa sievas. Pilsēta tika paaugstināta par *municipium* Hadriāna laikā 121. gadā un par *colonia* Septimija Severa laikā 193. gadā, kļūstot par trešo Dākijas urbāno centru pēc Sarmizegetuzas un Apuluma, ar iedzīvotāju skaitu gandrīz 40 000 3. gadsimta vidū. ## Leģendas, personības un pagrieziena punkti Trajāna tilta stāsts ir neatskirams no personībām, kas to iezīmējušas, un no leģendām, kas ap to austas gadsimtu gaitā. Centrālā figūra paliek imperators Trajāns, "Dākietis" – tas, kas atveda Dākijas zeltu uz Romu (165 500 kg zelta un 330 000 kg sudraba, pēc Kasija Dio aplēsēm) un finansēja ar šiem resursiem savas ambiciozās būvniecības programmas galvaspilsētā, tostarp Forumu un Kolonnu, kas nes viņa vārdu. Trajāns pavadīja 104–105. gadu ziemu Drobetas kastela pretorijā, personīgi uzraugot tilta pabeigšanu un organizējot izšķirošo uzbrukumu pret Decebalu, kas noslēdzās ar Sarmizegetuzas krišanu 106. gadā un dāku karaļa pašnāvību. Uzvara tika svinēta Romā 123 dienas, ar spēlēm, kurās cīnījās 10 000 gladiātoru un tika nogalināti 11 000 savvaļas dzīvnieku – triumfs, kas iezīmēja Eiropas apziņu un kura atspoguļojumu mēs atrodam uz Trajāna kolonnas attēlojumos, īstā "komiksu lenta" par dāku kariem. Arhitekts Apolodors no Damaskas paliek viena no aizraujošākajām Antīkās figūrām – grieķis vai nabatiešu helenizēts, dzimis romiešu Sīrijā, kas kļuva par Trajāna galveno arhitektu un kas, pēc Kasija Dio ziņām, reiz konfrontējis nākamo imperatoru Adriānu ar vārdiem: "Aizej un nokrāso savus ķirbjus, jo tu neko nezini par to" – piezīme, kas vēsturnieka versijā viņam būtu piesaistījusi trimdu un nāvi. Neatkarīgi no šīs anekdotes autentiskuma, Apolodors iemiesojums ģeniālo inženieriju, kas padarīja iespējamu tilta būvniecību, un viņa klātbūtne šodien tiek godināta ar krūšutēlu, kas novietots Drobetas Dzelzs Vārtu reģiona muzeja priekšā. Francijas karaļa Franciska I un viņa lūguma Suleimanam Lieliskajam demontēt pīlāru leģenda, lai gan, iespējams, apokrifa, runā par apbrīnu, ko Eiropas Renesanse bija audzinājusi pret romiešu mantojumu, un par vēlmi atminēt Antīkās tehniskos noslēpumus – vēlme, kas tika apmierināta tikai 19.–21. gadsimtā, līdz ar zinātniskās arheoloģijas un materiālu ķīmijas attīstību. Vietas vēstures pagrieziena punkti seko strauji viens otram. Pēc virsbūves demontāžas Adriāna laikā un pilnīgās pamešanas Aureliāna laikā pīlāri palika Donavas ūdeņos, un 1906. gadā Starptautiskā Donavas komisija nolēma iznīcināt divus pīlārus, kas traucēja kuģošanu – lēmums, kas ilustrē spriedzi starp mantojumu un mūsdienu tehnisko progresu. 1932. gadā zem ūdens varēja saskaitīt 16 pīlārus; 1982. gadā arheologi atrada tikai 12; šodien tikai divi vēl ir redzami virs ūdens – viens uz rumāņu krasta, muzeja arheoloģiskajā parkā, un viens uz serbu krasta, Kostolas ciema tuvumā. Viduslaikos un mūsdienās vieta bija lieciniece dramatiskiem epizodiem: osmaņu aplenkums 1524. gadā, Mirčas Vecākā ieņemšana un alianse ar Sigismundu no Luksemburgas, austriešu okupācija 18. gadsimtā un, visbeidzot, mūsdienu pilsētas atdzimšana pēc 1829. gada. Katra no šīm laikmetiem ir atstājusi pēdas vietas kultūras ainavā, pārveidojot tilta drupas par Eiropas vēstures palimpsestu, kur antīkie, viduslaiku un mūsdienu slāņi pārklājas unikālā veidā. ## Praktiskais apmeklēšanas ceļvedis un mūsdienu tūrista pieredze Trajāna tilta drupu apmeklēšana notiek "Romiešu pilsētas Drobeta" Arheoloģiskā parka ietvaros, ko pārvalda Drobetas Dzelzs Vārtu reģiona muzejs, kas atrodas Independențas ielā 2, Drobeta-Turnu Severinas municipalitātē, Mehedinci apgabalā. Apmeklēšanas programma ir no otrdienas līdz svētdienai, no 8:00–16:00 (daži avoti norāda 9:00–16:00, ar pēdējo ieeju 15:00), un cenas – kas var nedaudz atšķirties atkarībā no sezonas – ir aptuveni 8 lei tikai arheoloģiskā parka apmeklējumam (kastelis, termās, amfiteātris, tilta kāja, viduslaiku baznīcas drupas) un aptuveni 24–28 lei pilnajai biļetei, kas ietver arī muzeju, akvāriju, planetāriju un pastāvīgās ekspozīcijas. Svarīgs aspekts 2026. gada ceļotājam ir fakts, ka tilta kāja atrodas rehabilitācijas un restaurācijas procesā – vietējās varas iestādes un Mehedinci apgabala padome 2026. gadā paziņoja par rehabilitācijas projektu gan Mākslas muzejam, gan Trajāna tilta kājas zonai, ar konsolidācijas darbiem, uzlabota piekļuves ceļa ierīkošanu un, iespējams, gājēju laipas pār dzelzceļu, lai atvieglotu piekļuvi. Līdz šo darbu pabeigšanai apmeklētāji var redzēt pīlāru blakus esošajā zonā, kas pieejama caur muzeja teritoriju, un savienojošais ceļš starp kājas zonu un tūrisma ostu – aptuveni 1300 metru posms, no kura tikai 300 metri pieder pašvaldībai – vēl ir neasfaltēts un sliktā stāvoklī, pašvaldība risinot pārņemšanu un rehabilitāciju. Apmeklēšanas pieredze sākas, ideālā gadījumā, ar tilta maketu muzeja iekšpusē – uzticamu rekonstrukciju, iedvesmotu no Trajāna kolonnas attēlojumiem un Kasija Dio aprakstiem –, kas ļauj saprast būves monumentālos apmērus. Tad pastaiga pa arheoloģisko parku atklāj brīvā dabā romiešu kastela drupas ar četrām vārtiem, ko flankē torņi, termā atliekas, 2010. gadā atklātā militārā amfiteātra pamatus un, visbeidzot, masīvo tilta pīlāru, augstu un skarbu, kas paceļas virs Donavas ūdeņiem kā īsts vēstures "giganta kāja". Apolodora no Damaskas krūšutēls, kas novietots muzeja priekšā, aicina uz pārdomām par radošo ģēniju. Tūristiem, kas ieradušies pa Donavu – daudzi kruīza kuģi piestāj pie pontona tilta tuvumā, īpaši vasaras sezonā – apmeklējumu var papildināt ar 10–15 minūšu pastaigu pa krastmalu līdz Severinas Viduslaiku pilij, ar pilsētas panorāmu no Ūdens torņa (27 metrus augsts ūdens tornis, būvēts 1910–1913 un renovēts 2012) un ar ekskursiju pilsētas vēsturiskajā centrā, ar mantojuma ēkām no 19. gadsimta beigām un 20. gadsimta sākuma. Aiz pilsētas robežām reģions piedāvā izcilu kultūras loku. Aptuveni 15 kilometru attālumā, Dzelzs Vārtu ielejā, atrodas iespaidīgā Decebala sejas klints rzeźba, izkalta klintī starp 1994 un 2004, un Lepenski Viras arheoloģiskā vieta serbu krastā – serbu ekvivalents Šelas Kladovas vietai, Eiropas vecākajai pastāvīgajai apmetnei (aptuveni 9000 gadu vecs), kuras artefakti ir izstādīti Drobetas muzejā. Šelas Kladovas-Lepenski Viras kultūra pārstāv unikālu brīdi Eiropas aizvēsturē: pāreja no mezolīta mednieku-vācēju kopienām uz pirmajām sedentārisma formām un tiešais kontakts ar neolīta zemkopjiem, kas ieradās no Anatolijas caur Balkāniem. Rumānijas-serbu robežas šķērsošana ir iespējama caur Dzelzs Vārtiem, robeža ir atvērta ES pilsoņiem uz personas apliecības pamata. Tāpat tuvumā atrodas Dzelzs Vārtu dabas parks, ar pārgājienu takām, alām un skatu punktiem uz iespaidīgāko Donavas ieleju Eiropā. Eiropas ceļotājam Trajāna tilta drupas pie Drobeta-Turnu Severinas piedāvā dziļu pieredzi: tiešu kontaktu ar akmeni un betonu būvei, kas izturējusi divus tūkstošus gadu, izpratni par romiešu impērijas kontekstu, kas veidoja šo zemju likteni, un apzināšanos, ka šeit, uz Donavas krastiem, ir satikušās un sadūrušās Eiropas lielākās impērijas – Roma, Bizantija, Ungārijas Karaliste, Osmaņu impērija un Hābsburgu monarhija – katra atstājot savu nospiedumu vietas atmiņā. Trajāna tilts paliek arī šodien par Eiropas vienotības simbolu pāri ūdeņiem un pāri laikam, tiltu starp pagātni un tagadni, starp civilizācijām un kontinentiem, Rumānijas stūrī, kur Eiropas vēsturi var lasīt, burtiski, akmenī.