Ulpia Traiana Sarmizegetusa

Despre acest obiectiv

## Iespaidīga ievade un universālā vērtība Hategas depresijas sirdī, 531 metra augstumā, majestātisko Retezata kalnu vērojumā un Poiana Ruscă masīva aizsardzības zonā, stiepjas stāsts, kas runā par civilizāciju satikšanos un Romas imperiālo ambīciju pārveidot "barbaru" teritoriju provinces administratīvajā centrā. Ulpia Traiana Sarmizegetusa nav tikai vienkāršas arheoloģiskas drupas, bet gan kluss liecinieks Eiropas austrumu visambiciozākajam romanizācijas projektam, vieta, kur imperiālie ceļi satikās ar vietējo garīgumu, un Traiana leģioni aiz sevis atstāja ne tikai akmens sienas, bet pamatu jaunai kultūras identitātei. Šis objekts pārstāv būtisku nodaļu Eiropas lielajā stāstā, būdams provinces Dacia Felix galvaspilsēta, teritorija, ko imperators Traians iekaroja dāku kara rezultātā 101.–106. gadā m.ē., notikums, kas pārdefinēja kontinenta politisko karti un nogādāja Transilvānijas zeltu Romas valsts kasē. Mūsdienu ceļotājam, uzkāpjot uz šīs pilsētas senā bruģa, nozīmē ceļojumu laikā uz 2. gadsimtu, kad šeit pulsēja metropoles dzīvība ar vairāk nekā 20 000 iedzīvotāju, kas caur imperiālajiem ceļiem bija savienota ar pasaules galvaspilsētu pie Tiberas un citiem lielajiem imperijas urbānajiem centriem, no Lugdunas Gallijā līdz Antiohijai Sīrijā. ## Vēsturiskās saknes un galvenie Eiropas sakari Ulpia Traianas vēsture ir neatsaucami saistīta ar agresīvo Romas impērijas ekspansiju Flāviju dinastijas laikā un Traiana militāro politiku, kurš, nostiprinājis Reinas robežu un sakāvis partus Austrumos, pievērsa savas acis Dākijas bagātībām. Pēc dāku galvaspilsētas Sarmizegetusa Regia iekarošanas Orăștiei kalnos 106. gadā m.ē. un karaļa Decebala nāves Dākijas province tika administratīvi organizēta, un ap 108.–110. gadu m.ē. gubernators Decimus Terentius Scaurianus nodibināja, aptuveni 40 kilometru attālumā no vecās karaļa galvaspilsētas, koloniju, kas paredzēta leģionu veterāniem. Sākotnēji nosaukta Colonia Ulpia Traiana Augusta Dacica, pēc Traiana ģimenes vārda (Marcus Ulpius Traianus) un viņa Augusta titula, apmetne vēlāk, imperatora Hadriāna laikā, saņēma papildu nosaukumu Sarmizegetusa, tādējādi pārņemot iekarotās vietas garīgo nosaukumu, simboliskā žestā par samierināšanos starp iekarotājiem un uzvarētajiem. Šis dibināšanas akts ietilpst plašākā imperiālās kolonizācijas politikas kontekstā, līdzīgā tai, kas tika pielietota Gallijā, Britānijā vai Donavas provincēs, kur romiešu veterāni kļuva par jaunās administratīvās un kultūras kārtas balstiem. Imperatora Aleksandra Severa (222–235 m.ē.) valdīšanas laikā, pēdējā sevieru dinastijas pārstāvja, pilsēta saņēma metropoles statusu un uzņēma Concilium III Daciarum, pārstāvju sapulci no trim Dākijas provincēm (Dacia Porolissensis, Dacia Apulensis un Dacia Malvensis), struktūru, kurai bija arī alternatīva atrašanās vieta Apulumā (Alba Jūlija), bet šeit, Sarmizegetusā, tā iezīmēja izšķirošus imperiālās politiskās dzīves momentus, piemēram, veltīšanos Gordianam III 241. gadā m.ē. Šie notikumi novieto Ulpia Traianu Eiropas provinces centru tīklā, līdzās Karnuntumai pie Donavas, Virunumai Norikā vai Akvinkumai Panonijā, visi būdami būtiski imperiālās administrācijas mezgli. Turklāt pilsēta atradās uz stratēģiska imperiālā ceļa, kas nāca no Donavas un turpinājās uz ziemeļiem līdz Porolisumam (Moigradam), ietilpstot komunikāciju sistēmā, kas savienoja Romu ar imperijas ziemeļu robežu, līdzīgi kā Via Claudia Augusta vai ceļi, kas šķērsoja Ibērijas pussalu. Miera un uzplaukuma periods ilga līdz 3. gadsimtam, kad imperijas krīze un migrējošo tautu spiediens lika pārbaudīt provinces izturību. 117.–118. gadā m.ē. sarmatu sacelšanās, irāņu tautas, kas ieradās no Eirāzijas stepēm un bija sastopama gan Dākijā, gan Panonijā vai Melnās jūras zonā, tika nežēlīgi apspiesta ar Quintus Marcius Turbo, sacelšanos apspiešanas speciālistu, ko Hadriāns nosūtīja, žests, kas tika svinēts, paceļot pieminekli imperatora godam 118. gadā m.ē. un pateicības uzrakstu Turbo 119. gadā m.ē. Sākot ar 166. gadu m.ē., markomanu un brīvo dāku iebrukumi no ziemeļiem satricināja provinci, un imperators Marks Aurēlijs, filozofs tronī, bija spiests personīgi iejaukties, lai glābtu galvaspilsētu, moments, kas iemūžināts uzrakstā ap 172. gadu m.ē. Šie konflikti atspoguļo situāciju uz citām imperijas robežām, no markomānu kariem pie Donavas līdz konfliktiem ar partiem austrumos. Augstākā pagrieziena punkts pienāca imperatora Aureliāna (270–275 m.ē.) laikā, kad, saskaroties ar ekonomisko krīzi un nespēju aizstāvēt visu provinci, viņš nolēma atkāpties ar administrāciju un armiju uz dienvidiem no Donavas, notikums salīdzināms ar Britānijas pamešanu no Honorija 5. gadsimtā vai Gallijas provinču zaudēšanu. Lai gan elite un ierēdņi pameta pilsētu, lielākā daļa iedzīvotāju palika, pārveidojot Ulpia Traianu par samazinātu urbānu centru, kura dzīve turpinājās līdz huņu iebrukumiem un Atilas nāvei, kad migrāciju galīgais haoss izbeidza apmetnes organizēto pastāvēšanu. Tādējādi drupas Sarmizegetusā kļūst par simbolu pārejai no Senatlaicības uz Viduslaikiem Dienvidaustrumu Eiropā, liecinieku tam, kā romiešu civilizācija izdzīvoja, transformējoties, teritorijās uz austrumiem no Karpatiem. ## Arhitektūras šedevrs un mākslas mantojums Ulpia Traianas urbānais plāns atspoguļo attīstību no militārā kastra uz civilo pilsētu, sākot no četrstūra ar noapaļotiem sāniem, ar platību 32,4 hektāri, garumu 600 metri un platumu 540 metri, ieskautu ar aizsardzības sienu, kas būvēta no masīviem izcirstiem akmens blokiem, 4–5 metrus augstu un ar zobiem. Šo aizsardzības sistēmu papildināja piecas terases uz gandrīz 30 000 kvadrātmetru platības, būvniecības tehnika, kas raksturīga romiešu militārajai inženierijai, salīdzināma ar nocietinājumiem uz ģermāņu vai britu limes. Galvenās ielas, Via Principalis un Via Praetoria, krustojās pilsētas centrā foruma līmenī, organizējot telpu pēc nostiprinātajiem romiešu urbānistikas kanoniem, no pašas Romas līdz jaunajām pilsētām Āfrikā Prokonsulārajā vai Sīrijā. Visiespaidīgākā celtne, kas dominē arheoloģiskajā ainavā, ir amfiteātris, celts 2. gadsimta pirmajā pusē m.ē., ar ietilpību aptuveni 5000 skatītāju. Tas uzņēma gladiatoru cīņas, mežonīgu dzīvnieku medības (venationes) un teātra izrādes, būdams aprīkots ar kompleksu infrastruktūru, ieskaitot pazemes kameru, no kuras tika atgūta marmora plāksne, kas veltīta dievietei Nemesei, ko ziedoja C. Valerius Maximus pecurarius, dzīvnieku piegādātājs izrādēm. Šī būves arhitektūra, ar akmens soliem, kas rezervēti elitei zemākajā zonā, un koka soliem plašākai publikai augšējā daļā, atspoguļo romiešu sociālo hierarhiju un ietilpst lielo imperijas amfiteātru tradīcijā, no Romas Kolizeja līdz tiem Arlā vai Nimā dienvidu Gallijā. Tuvākajā apkārtnē paceļas Nemeses dievietes templis, ko cienīja gladiatori, kura kolonnu kapitēļi un reljefa plāksnes, attēlojot dievieti ar svaru, grifu un riteni, šodien glabājas Arheoloģijas muzejā, liecinieki specifiskam reliģiskam sinkrētismam austrumu provincēs. Pilsētas reliģiskais komplekss atklāj iespaidīgu ticību paleti, kas eksistēja raksturīgajā romiešu kosmopolītiskajā pasaulē. Līdzās oficiālajiem romiešu kultiem, piemēram, Lielajam templim, Kapitolijam vai Liber Pater svētnīcai, atradās tempļi, kas veltīti dieviem Eskulapam un Higiejai, veselības aizgādņiem, Mitras templis, persiešu dievam, kas bija populārs romiešu armijas vidū visā imperijā, no Lielbritānijas līdz Sīrijai, un pat templis palmiriešu dieviem, kas pārstāvēja tirgotājus un tirgotājus, kas ieradās no Sīrijas Palmīras, pierādījums tirdzniecības sakariem ar Austrumiem. Silvāna, mežu dieva, tempļa un Domnus un Domna dievu svētnīcas, vietējo dievību, kas pārņemtas romiešu panteonā, klātbūtne ilustrē interpretatio Romana procesu, caur kuru vietējās dāku ticības tika asimilētas imperiālajā kultā. Pilsētas administratīvajā centrā atrodas Augustāļu pils (Aedes Augustalium), priestera korporācijas mītne, kas nodarbojās ar imperatora kultu un publisko svētku organizēšanu, ieskaitot 3. janvāra svētkus, kas veltīti imperatoram. Šī iespaidīgā celtne, ar centrālo pagalmu, kas sadalīts divās daļās un ierāmēta ar divām bazilikām, uzņēma vidū altāri, kas veltīts imperatora kultam, un pazemē drošības kameru svēto objektu glabāšanai. Šeit atklātie uzraksti, piemēram, tie, kas attiecas uz padomnieka Antonius Super ziedojumu vai dibinātājiem Marcus Procilius Iulianus un Marcus Procilius Regulus, sniedz vērtīgu informāciju par vietējo eliti un veidu, kā provinces aristokrātija apliecināja uzticību Romai. Līdzās tai divi forumi, Forum Vetus (Traiana forums) un Forum Novum, ar dzīvojamo māju salām uz rietumiem no tiem, ilustrē pilsētas secīgo urbāno attīstību, no sākotnējā militārā kodola līdz nobriedušam pilsoniskajam centram. Horreum, liels graudu noliktava, un Dacia Apulensis finanšu prokuratora (Praetorum procuratoris) mītne papildina pilsētas ar kompleksām ekonomiskajām un administratīvajām funkcijām tēlu, kamēr austrumu nekropole sniedz informāciju par apbedīšanas praksēm un kopienas demogrāfisko struktūru. ## Leģendas, personības un pagrieziena punkti Ulpia Traianas stāsts ir pilns ar imperiālām personībām, kas iezīmēja Eiropas likteni gadsimtiem ilgi. Imperators Traians, tas, kurš paplašināja imperiju līdz tās vislielākajai izplešanās, no Britānijas līdz Mezopotāmijai, ir klātesošs caur pilsētas nosaukumu un caur savu ambīciju integrēt Dākiju romiešu civilizācijas ķermenī. Viņa pēctecis Hadriāns, nepagurstošais ceļotājs, kas apmeklēja visas imperijas provinces, bija tas, kurš deva pilsētai pilno nosaukumu Sarmizegetusa, tādējādi atzīstot vietējo identitāti, un tieši viņš nosūtīja Quintus Marcius Turbo, lai apspiestu sarmatu sacelšanos 117.–118. gadā m.ē., epizode, kas atgādina sacelšanos apspiešanu Jūdejā vai Britānijā zem tā paša imperatora. Marks Aurēlijs, stoiku filozofs tronī, parādās pilsētas vēsturē kā tās glābējs no barbaru iebrukuma 166. gadā m.ē., kad markomani un brīvie dāki iebruka līdz provinces sirdij, un uzraksts, kas celts viņa godam 172. gadā m.ē., runā par dubulto briesmu – ārējo iebrukumu un iekšējo sacelšanos. Karakalla, kurš paplašināja romiešu pilsonību visiem brīvajiem imperijas iedzīvotājiem ar Constitutio Antoniniana ediktu 212. gadā m.ē., ir klātesošs Dākijā 213. gadā m.ē., atstājot trīs uzrakstus Sarmizegetusā, kas apliecina viņa klātbūtni provincē, ko viņš uzskatīja par imperijas neatņemamu sastāvdaļu. Aleksandrs Severs, pēdējais sevierietis, piešķīra pilsētai metropoles titulu periodā 222–235 m.ē., paceļot to līdz pilnvērtīgas provinces galvaspilsētas rangam un nodibinot šeit Concilium III Daciarum, provinces parlamentu, kas pulcēja pārstāvjus no visas reģiona. Starp vietējām militārajām personībām izceļas Quintus Marcius Turbo, Hadriāna sūtnis, kura efektivitāte sacelšanos apspiešanā viņam atnesa pilsētas atzinību ar uzrakstu 119. gadā m.ē., atgādinot citus romiešu ģenerāļus, piemēram, Agrikolu Britānijā vai Korbulonu Ģermānijā. Vēlāk, 3. gadsimtā, prokurators F. Aelius Hammonius iunior (247–249 m.ē.) izcīnīja uzvaru pār karpiem, ģermāņu tautu, kas migrēja uz dienvidiem, un pilsēta viņam uzcēla Jūlija Filipa (Arābu Filipa) statuju ar uzrakstu "mūsu dievišķajam kungam", uzsverot uzticību imperatoriem pat krīzes periodos. Imperators Decijs, svinēts 250. gadā m.ē. kā "Dākiju atjaunotājs" par provinces aizstāvēšanu no gotiem un karpiem, un Galliēns, kura laikā (253–268) naudas cirkulācija samazinājās ekonomiskās krīzes dēļ, iezīmē pēdējās desmitgades pirms romiešu administrācijas pirms aureliāniskās atkāpšanās. Vietas leģendas savijas ar arheoloģisko realitāti: stāsta, ka pēc Aureliāna atkāpšanās atlikušie iedzīvotāji patvērās amfiteātrī, pārveidojot to par improvizētu cietoksni, izdzīvojot pasaulē, kas sabruka ap tiem, līdz huņu nākšanai. Šis pretestības stāsts, kopienas, kas turpināja dzīvot imperiālo sienu ēnā pēc leģionu aizbraukšanas, atspoguļo daudzu Eiropas robežpilsētu likteni, no britu līdz Ziemeļāfrikas, un sniedz dziļu cilvēcisko dimensiju akmens drupām. ## Praktiskais ceļvedis un mūsdienu tūista pieredze Mūsdienu ceļotājam, kas dodas uz Rumānijas teritoriju, meklējot Eiropas civilizācijas saknes, Ulpia Traiana Sarmizegetusa apmeklējums pārstāv būtisku pieredzi, svētceļojumu uz kopīgas kontinentālās identitātes avotiem. Arheoloģiskais komplekss, ierakstīts Vēsturisko pieminekļu sarakstā ar kodu LMI HD-I-s-A-03205, atrodas Sarmizegetusa ciematā, Hunedoaras apriņķī, vēsturiskajā Transilvānijas reģionā, aptuveni 40 kilometru attālumā no Hunedoaras pilsētas un tikai 8 kilometru attālumā no Tapae pārejas, kas senatnē bija zināma kā "Transilvānijas Dzelzs vārti", stratēģisks aizvars, kas savienoja Banatu ar Transilvāniju un kas kopā ar Oltas aizvaru dienvidos veidoja dabisku aizsardzības sistēmu. Pieeja objektam notiek pa ceļu, kas savieno Hategu ar Petrošani, ainavā ar lauku, ko ierāmē Retezata kalnu silueti dienvidos un Poiana Ruscă ziemeļos, panorāma, kas ļauj apmeklētājam saprast, kāpēc romieši izvēlējās šo vietu savai provinces galvaspilsētai: zeme bija auglīga, dabiski aizsargāta ar kalniem, un atradās uz tirdzniecības ceļa, kas nāca no Donavas. Ieejot arheoloģiskā kompleksa teritorijā, pirmo iespaidu rada masīvās amfiteātra drupas, kuru akmens sienas, būvētas no masīviem blokiem un javas, iztur gandrīz divus tūkstošus gadu, sniedzot pārsteidzošu perspektīvu uz arēnu, kur kādreiz notika asiņainie senās pasaules izrādes. Pastaiga caur bijušo metropoli ļauj apmeklētājam uzkāpt uz bruģēto ielu pēdām, redzēt tempļu, kas veltīti Nemesei, Liber Pater vai Mitram, pamatnes, apbrīnot Augustāļu pils drupas ar tās centrālo pagalmu un iedomāties foruma rosīšanos, kur tika risināti darījumi, spriesta taisnība un svinēts imperatora kults. Tuvākajā arheoloģiskā kompleksa apkārtnē atrodas Sarmizegetusa Arheoloģijas muzejs, dibināts 1924. gadā, kas glabā iespaidīgu kolekciju ar artefaktiem, kas atklāti sistemātisko izrakumu gaitā: izcirsti kapitēļi, uzraksti uz marmora un akmens, kas apliecina imperatoru Hadriāna, Marka Aurēlija vai Karakallas klātbūtni, kolonnu fragmenti, keramika, monētas un ikdienas lietošanas priekšmeti, kas atjauno dzīves atmosfēru pirms diviem tūkstošiem gadu. Starp izcilākajiem eksponātiem ir marmora plāksne, kas veltīta dievietei Nemesei, ko ziedoja dzīvnieku piegādātājs Valerius Maximus, un arhitektūras elementi no šīs dievietes tempļa, kā arī uzraksti, kas piemin dibinātāju un vietējo amatpersonu vārdus. Pilnvērtīgai pieredzei ieteicams apvienot Ulpia Traiana Sarmizegetusa apmeklējumu ar Sarmizegetusa Regia apmeklējumu, dāku karalistes garīgo un militāro galvaspilsētu, kas atrodas Orăștiei kalnos 1200 metru augstumā un iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, tādējādi sniedzot pilnu ainu par divu civilizāciju konfrontāciju un saplūšanu. Informācija par ieejas biļetēm un apmeklēšanas grafiku ir pieejama objekta kasē, un vietējie gidi var sniegt detalizētus skaidrojumus par vēsturisko kontekstu un jaunākajiem arheoloģiskajiem atklājumiem, jo liela daļa no senās pilsētas platības joprojām paliek neizrakta, saglabājot noslēpumus nākamajām pētnieku paaudzēm. Ceļotājs, kas nonāk šeit, vai nu vēsturnieks, arheologs vai vienkārši skaistuma meklētājs, nonāk dzīvas mācības priekšā par cilvēka kultūras universālumu un veidu, kā imperijas, vai nu romiešu, habsburgu vai osmaņu, veidoja Eiropas ainavu. Ulpia Traiana Sarmizegetusa nav tikai drupu kopums, bet atklāts dialogs starp pagātni un tagadni, vieta, kur Eiropa atrod savas kopīgās saknes, un senās akmens kļūst par klusajiem lieciniekiem civilizācijai, kas vienoja kontinentus un tautas zem likuma, kārtības un kultūras zīmes.