Horezu klosteris (Hurezu klosteris)

Iespaidīgs ievads un universālā vērtība

Oltenijas sirdī, tur, kur Kapacānas kalni paceļ savas virsotnes pret debesīm un kur plašas ielejas klusums tiek traucēts tikai ar huhurezilor — nakts pūču — dziesmu, kuru sauciens devis vietai nosaukumu, paceļas viens no spožākajiem Eiropas mākslas sasniegumiem 17. gadsimta beigās: Hurezu klosteris, pazīstams arī kā Horezu klosteris. Atrodoties Romanu de Žos ciemā, tikai dažus kilometrus uz ziemeliem no Horezu pilsētas un aptuveni piecdesmit kilometrus uz rietumiem no Rimniku Velčas, uz valsts ceļa DN 67, kas savieno Rimniku Velču ar Tirgu Žiu, šis dibinājums pārstāv ne tikai izcilāko mantojuma kunga Konstantīna Brinkoveanu sasniegumu, bet arī unikālu pieminekli pasaules kultūras mantojumā, 1993. gadā ierakstītu prestižajā UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.

Eiropas ceļotājam, kurš pirmo reizi šķērso masīvo koka vārtus, kas apkalti ar dzelzi un saglabāti savā oriģinālajā 17. gadsimta formā, pieredze ir pārsteidzoša. Acu priekšā izvēršas arhitektūras ansamblis ar izcilu saskaņotību un eleganci, kas apvieno tūkstošgadīgo bizantiešu tradīciju ar itāļu renesanses izsmalcinātību un baroka dekoratīvo bagātību — sintezē, ko mākslas vēsturnieki pamatoti nosaukuši par "valahu renesansi" jeb "rumāņu renesansi". UNESCO, 1993. gadā ierakstot šo pieminekli, oficiāli atzina to, ko Eiropas ceļotāji un erudīti zināja jau gadsimtiem ilgi: Hurezu klosteris ir cilvēka radīšanas šedevrs, ievērojams ar savas arhitektūras tīrību un līdzsvaru, ar bagātīgajiem rzeźbtajiem detaļām, reliģisko kompozīciju apstrādi, votīvajiem portretiem un dekoratīvās glezniecības darbiem.

Šīs vietas universālā vērtība tomēr neaprobežojās tikai ar tās māksliniecisko dimensiju. Hurezu klosteris ir dzīvs liecinieks laikmetam, kad Dienvidaustrumu Eiropa bija lielo impēriju — Osmaņu, Hābsburgu un Krievijas — konfrontācijas lauks, un kurā valahu kungs Konstantīns Brinkoveanu, ar diplomātiju un kultūru, spēja pārveidot vasaļu provinci par Eiropas mēroga garīgo un māksliniecisko centru. Šeit dzimis brinkoveanu stils, vienīgais patiesi oriģinālais mākslas stils Rumānijā, kas ietekmēja arhitektūru, glezniecību un rzeźniecību visā Valahijā līdz pat 1800. gadam. Šeit darbojās glezniecības skola, kas vienā brīdī polarizēja visus radošos spēkus, kopistu skola, kas radīja izcilus rokrakstus, un unikāla humānistiska bibliotēka Dienvidaustrumu Eiropā 18. gadsimta sākumā — bibliotēka, kas glabāja darbus, iespiestus Bāzelē un Parīzē, grieķu-latīņu izdevumus Ludviķa XIV laikā, un rokrakstus, kas saistīja bizantiešu tradīciju ar Rietumeiropas humānisma lielajiem strāvojumiem.

Vēsturiskās saknes un galvenie Eiropas sakari

Lai pilnībā saprastu Hurezu klostera diženumu, mums jāiekļūst 17.–18. gadsimta mijas Eiropas vēsturiskajā kontekstā, laikmetā, ko iezīmēja dziļas politiskas, reliģiskas un kultūras pārmaiņas. Tajā laikā Valahija — kristīga pareizticīgo firstiste, kas atradās zem Osmaņu impērijas suzerēnitātes — tika vadīta no Konstantīna Brinkoveanu, vienu no sava laikmeta izcilākajiem diplomātiem. Viņa valdīšana, kas ilga no 1688. līdz 1714. gadam, pārstāvēja nebijušu godības un kultūras uzplaukuma laikmetu rumāņu vēsturē, salīdzināmu ar itāļu renesanses zelta laikmetu vai Elizabetes laikmetu Anglijā.

Konstantīns Brinkoveanu bija pasaules cilvēks, audzināts Eiropas humānisma garā no stolnika Konstantīna Kantakuzino, vienu no sava laika izcilākajiem zinātniekiem, kas piederēja pie ģimenes ar saknēm bizantiešu imperatora dinastijā Kantakuzinos. Pēc savas mātes Stankas, postelnika Konstantīna Kantakuzino meitas, jaunais princis bija radinieks ar Bizantijas imperatoriem, bet ar savu izglītību — ar Eiropas lielajām galma vietām. Viņa korespondence, kas daļēji saglabājusies, atklāj diplomātiskās attiecības ar imperatoriem no Vīnes (Hābsburgiem), ar Krievijas caru, ar Francijas karali (Ludviķu XIV), ar Polijas karali, ar Venēcijas Republiku, ar Romas pāvestu, ar pareizticīgo patriarhijām no Konstantinopoles, Aleksandrijas, Antiohijas un Jeruzalemes, ar grieķu zinātniekiem un lielo varu (angļu, holandiešu, hābsburgiešu un venēciešu) vēstniekiem, kas akreditēti Konstantinopolē.

Stratēģiski novietota uz robežas starp Osmaņu impēriju un rietumu kristīgo pasauli, Valahija spēlēja izšķirošu lomu Eiropas politikā. Brinkoveanu īstenoja ievērojamu līdzsvara politiku starp Osmaņu Portu, kas prasīja nodevas un pakļaušanos, un kristīgajām varām — īpaši Hābsburgu monarhiju, kas tikko atguva Ungāriju un Transilvāniju no osmaņiem, un Krievijas caristisko valsti, kas atradās ekspansijā uz Melno jūru. Šī smalkā diplomātija, balstīta uz plašu aģentu un kurjeru tīklu, padarīja Brinkoveanu par ārpolitikas meistaru, iesauktu par "zelta princi" (altın bey) par milzīgajām summām, ko viņš piedāvāja osmaņu amatpersonām, lai nodrošinātu savu troni.

Vieta, kas izvēlēta dibinājumam, bija Brinkoveanu ģimenes muiža, ko Konstantīns nopirka 1685. gadā, trīs gadus pirms kāpšanas tronī, kad viņš ieņēma lielā spātar amatā. Tur jau eksistēja skits ar Svētā Jāņa Kristītāja svētkiem, ko kopa igumens Jānis. Otrajā savas valdīšanas gadā, 1690. gadā, Brinkoveanu lika pamatus jaunajam klosterim, kā vēsta dibināšanas hrisovs: "Mūsu valdīšanas otrajā gadā, likām pamatus un sākām celt klosteri...". Darbi norisinājās no 1690. līdz 1697. gadam, tos uzraudzīja dibinātāja radinieki: vispirms Pervu Kantakuzino, lielais stolniks un vienlaikus baznīcu arhitekts un gleznotājs, kurš nomira 1691. gadā, viņam sekoja Černika Štirbei, bijušais lielais ieroč carrying.

Meistari, kas radīja šo šedevru — Manea, mūrnieku vadonis, Istrate kokgriezējs un Vukasins Karadža akmeņkalis — ir iemūžināti gleznojumā galvenās baznīcas pridvorā, apliecinājums dibinātāja pateicībai par viņu mākslu. Viņus iedvesmoja Brinkoveanu universālistiskais gars un viņa vēlme radīt "karaļa lavru", kas sacenstos ar Austrumu kristietības lielajiem klosteriem — ar Atosa kalnu, ar Sinaja kalnu, ar Konstantinopoles un Jeruzalemes klosteriem.

Brinkoveanu žēlsirdība nezināja robežu. Viņa nauda un dāvanas izplūda uz visām Austrumu pareizticīgo patriarhijām un klosteriem. Atosa kalnā viņš sniedza finansiālu palīdzību deviņiem no divdesmit atoniešu klosteriem, tostarp Lielo Lavru. Viņš uzcēla vai restaurēja baznīcas Sinaja kalnā (Svētās Katrīnas, 1700), Konstantinopolē (Svētā Nikolaja Galatas kvartālā, Panagija, 1697; Panagija Kamariotisa Halkas salā), Protas salā (Dieva miesas pārvēršanās, 1703), Trapezundā (Sumelas klosteris), Gruzijā, Epirā, Libānā. Šī mecenātisma darbība ierindo Brinkoveanu starp Austrumeiropas kristīgo lielo dibinātāju, līdzās Maskavas cariem vai Polijas karaļiem, aizstāvot pareizticību pret osmaņu spiedienu, bet arī pret katoļu uniatīšmu un reformātu protestantisma no Transilvānijas.

Tas, kas padara Hurezu klosteri par patiesi Eiropas pieminekli, ir tieši šī kultūras sintēze, ko tas iemiesojums. Brinkoveanu stils, dzimis šeit, ir tilts starp Rietumiem un Austrumiem. Tā arhitektūra apvieno itāļu renesanses kārtības principus — proporcionalitāti, skaidru ģeometriju, simetriju — ar Atosa kalna lielo klosteru tipisko un ar venēciešu un osmaņu ietekmēm. Spēcīgāko ietekmi, kas bagātina post-bizantiešu tradīciju, īsteno tā saucamā Itāļu-kretiešu skola, kas attīstījās Krētā venēciešu kundzības laikā, kas ieveda pareizticīgajā mākslā vēla renesanses un rietumu baroka elementus.

Galvenās baznīcas pridvors, ar desmit rzeźbtajām akmens kolonnām un renesanses stila kapiteļiem, atgādina venēciešu piļu lodžijas pie Kanāla Grandes — no Ka' d'Oro vai piļu pie lagūnas krasta — kamēr dekorācija ar trīskāršiem arkveida arkām un austiem augu motīviem atklāj osmaņu un persiešu ietekmes. Sienu glezniecība, ko 1692.–1694. gadā veica grieķu meistars Konstantīns — slavenās Hurezu glezniecības skolas dibinātājs — kopā ar Jāni, Andreju, Stanu, Neagoe un Joahimu, piedāvā unikālu saplūšanu starp bizantiešu ikonogrāfisko tradīciju un itāļu renesanses estētiku, ar personāžiem, kas tērpušies no kretiešu mākslas iedvesmotiem tērpos, bagātinātiem ar rietumu baroka augu ornamentiem.

Šī Hurezu glezniecības skola vienā brīdī polarizēja visus vietējos radošos spēkus, radot strāvojumu un māksliniecisko kopienu, kuras ietvaros kristalizējās brinkoveanu stils. No šejienes Hurezu apmācītie meistari devās gleznot Polovragas, Mamas, Surpateles, Kozijas, Govoras klosterus, kā arī Feldelšoiu un Serečinešti skitus, izplatot visā Oltenijā un Muntenijā mākslas valodu, kas dzimusi šajā subkarpatiskajā ielejā.

Klostera bibliotēka, ko savāca dibinātājs un mūku zinātnieki, 18. gadsimta sākumā bija viena no bagātākajām un vērtīgākajām Dienvidaustrumu Eiropā. Tā ietvēra antīkās klasikas darbus — Homēra "Odiseju" (iespiestu Bāzelē 1541. gadā), Eiripīda "Traģēdijas" (Bāzele, 1551), Jūstiniāna I Lielā "Kodeksam" pievienotās "Novellae" (Parīze, 1568) —, bizantiešu vēsturnieku darbus (Anna Komnēne, Laoniks Halkokondils, Jānis Zonars, Konstantīns Manass), grieķu-latīņu izdevumus no Di Kange kolekcijas, iespiestus Ludviķa XIV laikā, kā arī 38 rokrakstus un 393 iespiestas grāmatas dažādās valodās, ko 1885. gadā pacēla mācītais Gr. A. Tokilesku Nacionālajam muzejam. Starp tām bija arī slavenie Brinkoveanu kalendāri no 1693., 1695., 1701. un 1703. gada, kā arī skaists piemiņas saraksts. Uzraksts no 1708. gada, kas atrodas virs bibliotēkas ēkas durvīm, vēsta: "Gara barības bibliotēka, šis grāmatu nams aicina uz gudru bagātināšanos". Šī bibliotēka bija unikāla Dienvidaustrumu Eiropā 18. gadsimta sākumā, patiess humānisma centrs, kas saistīja bizantiešu tradīciju ar Rietumeiropas intelektuālajiem strāvojumiem.

Ne mazāk svarīga ir tiešā rietumu mākslinieciskā ieguldījums: Brinkoveanu portrets, ko veica venēcietis Alesandro dalla Via, aktīvs Venēcijā, attēlo kungu agrīnā baroka monarhu tipiskajā pozā, ar austrumu elementiem apģērbā — apliecinājums Eiropas galmu interesei par šo valahu princi. Turklāt Brinkoveanam bija saiknes ar daudziem Eiropas māksliniekiem un intelektuāļiem, un viņa galmā Bukarestē un Hurezu darbojās meistari, atvesti no Itālijas, Grieķijas un Valahu zemēm.

Arhitektūras šedevrs un mākslas mantojums

Hurezu klostera komplekss aizņem aptuveni trīs hektāru platību un pārstāv visplašāko viduslaiku arhitektūras ansambli, kas saglabājies Valahijā, unikāls ne tikai rumāņu arhitektūrā, bet arī Dienvidaustrumu Eiropas arhitektūrā. Ansamblis ietver vairākas sastāvdaļas, katra ar izcilu māksliniecisko vērtību, izvietotas vienotā arhitektūras koncepcijā, kas veido gandrīz krustu — galvenā baznīca centrā, bet pārējie kulta vietas četrās malās.

Galvenā baznīca, ar Svēto Imperatoru Konstantīna un Helēnas svētkiem — svinēti 21. maijā, svētku izvēle cieši saistīta ar dibinātāja vārdu —, tika celta no 1690. līdz 1693. gadam uz trīskāršā plāna, attīstot Kurtea de Ardžešas bīskapa baznīcas modeli elegāku formu virzienā. iesvētīšana notika 1693. gada 8. septembrī, metropolīta Teodosija klātbūtnē. Baznīca ir 32 metrus gara un 14 metrus augsta, ar diviem augstiem daudzskaldņu torņiem — vienu uz naosa un vienu uz pronaosa. Specifiskais un neatkārtojamais elements ir atvērtais pridvors, balstīts uz desmit īsām akmens kolonnām, ar korintiešu kapiteļiem, kas iedvesmoti no renesanses stila, savienoti arkās, kas saistītas ar koka virvēm. Virs arkām atrodas velve, kas sastāv no trim sfēriskiem kupoliem, bet virs ieejas paceļas zvanu tornis, kas dod paj refuge četriem vēsturiskiem zvaniem, kuru svars ir no 300 līdz 1000 kilogramiem, trim no tiem uzrakstīts kunga vārds.

Baznīcas fasādes ir dekorētas ar pārklājošiem apmalojumiem, atdalītiem ar bagātīgu joslu, un logiem, kas izrotāti ar austas virves motīvu. Ieejas durvju apmale ir no rzeźbta marmora, bet uzraksts satur Valahijas ģerboni un Kantakuzino ģimenes ģerboni. Baznīcas iekšpusē atrodas vērtīgs sienu glezniecības ansamblis, ko veica no 1692. līdz 1694. gadam, uzskatīts par vienu no svarīgākajiem post-bizantiešu freskas ansambļiem Dienvidaustrumu Eiropā. Glezniecība ietver ainas no Vecās un Jaunās Derības, ekumeniskajiem sinodiem, svētajiem un, ievērojami, votīvos gleznas, kas attēlo dibinātāju Konstantīnu Brinkoveanu un visu viņa ģimeni — uz austrumu sienas tinzā, brinkoviešu bajārus uz rietumu sienas labajā pusē, bet kantakuzīnu bajārus uz rietumu sienas kreisajā pusē. Unikālā šo votīvo portretu galerija attēlo cilvēkus ar plašu politisko redzesloku un zinātniekus, no Šerbana vojevodas un Konstantīna Kantakuzino Stolnika līdz Konstantīnam Brinkoveanu un viņa mācītajiem dēliem.

Baznīcas iekšpusē atrodas nenovērtējamais rzeźbtais no liepas koka un ar zeltu pārklātais ikonostass, neatkārtojama vērtības gabals, pateicoties tam, ka saglabājušās oriģinālās ikonas no dibinātāja laika. Monumentālais katapetesma, ko veica 1694. gadā, ir kundzes Marijas Brinkoveanu, kunga sievas, dāvana. Līdzās ikonostasam izceļas skaisti rzeźbtais koka karaļa krēsls (trons), nesot Kantakuzino ģerboni, soli un bagātīgs polikandrs, visi no dibinātāja laika. Sudraba svečturi — tostarp viens atvests no Venēcijas, bet otrs no Vīnes — ir likewise kundzes Marijas dāvanas, katram zaram nesot pa strausa olai. Baznīcā atrodas arī sudraba kasete, darināta ar akmeņiem un dārgakmeņiem ar dažu svēto moceļiem — Svētā Panteleimona, Svētā Apustuļa Andreja, Svētā Prokopija, Svētās Merunijas —, atvestas no paša kunga vai no Filipa Diakona.

Baznīca bija paredzēta kļūt par Brinkoveanu ģimenes un viņa dzimtas nekropoli. Pronaosā atrodas iespaidīgs kaps, darināts no marmora un pārklāts ar rzeźbtu plāksni, sagatavots kunga dibinātājam, bet kas nekad neīstenoja savu lomu — Brinkoveanu apbedīts slepeni Svētā Jura baznīcā Bukarestē (bet daļa no viņa moceļiem tika atvestas uz Hurezu 2014. gadā, atzīmējot 300 gadus kopš moceļnieciskās nāves). Pirmais klostera stārecis, arhimandrīts Jānis, ir apbedīts galvenajā baznīcā.

Slimnīca (slimnīcas baznīca), ko 1696. gadā dibināja Kundze Marija un pabeidza 1699. gadā, tika izgleznota no rumāņu meistariem Preda Nikolaje un Janache. Tai ir vienkāršs taisnstūrveida plāns, ar poligonālu altāra apsīdu un likewise poligonālu torni uz kubiskas pamatnes. Rietumu pusē ir atvērts pridvors, balstīts uz akmens kolonnām, bet freskas glezniecība, ko veica Preda un Marins 1696.–1697. gadā, ir saglabājusies optimālos apstākļos. No ikonogrāfiskā temata neiztrūkst Svētie Imperatori Konstantīns un viņa māte Helēna, kā arī Brinkoveanu ģimenes attēlojumi.

Svēto Apustuļu skits, kas atrodas aptuveni 50 metrus uz ziemeliem no galvenās baznīcas, tika dibināts 1698. gadā no lielā stāreča Jāņa Arhimandrīta un izgleznots no Jazefa un Jāņa 1700. gadā. Svētā Stefana skits, celta 1703. gadā pēc kunga vecākā dēla vārda, tika izgleznots no Janache, Istrates un Harintes. Parakliss, kas atrodas rietumu malas vidū un celta 1697. gadā, tiek uzskatīts par vienu no reprezentatīvākajiem brinkoveanu laikmeta pieminekļiem, ar ievērojamu freskas glezniecību, ko veica meistari Preda un Marins.

Īpašs arhitektūras dārgakmens, unikāls visos rumāņu klosteros, ir Dionisija Bălăcescu lapene, celta no 1725. līdz 1753. gadam no igumena Dionisija Bălăcescu, spējīga stāreča un patiesa dibinātāja, mākslas mīļotāja. Veidots no akmeņkala Jazefa, lapene atrodas uz šūnu rietumu malas, uz dienvidu galu, un ir dekorēta ar rzeźbtām kolonnām un balustrādēm akmenī, bagātīgi ornamentēta ar augu motīviem — īsta akmens mežģīņu darinājums, kurā iestrādāti heraldiskie emblēmas. Tilpiski un rzeźnieciski risināta baroka garā, lapene kļuvusi par modeli, kas ilustrē post-brinkoveanu mākslu un arhitektūru.

Bijušajās kunga mājās — kas atrodas uz dienvidu malas, otrajā stāvā, sastāvošas no skaisti velvētiem zālēm ar sfēriskiem kupoliem uz garām arkām, balstītām uz monumentālām akmens kolonnām ar rzeźbtiem kapiteļiem un pamatnēm — šodien ir izvietota izcila muzeja kolekcija. Hurezu klostera Baznīcas muzejs, ierīkots trīs zālēs, glabā vecas uz koka gleznota ikonas, retas grāmatas, sudraba svečturus, liturģiskos audumus, izšuvumus un citus kulta priekšmetus, galvenokārt no 16.–19. gadsimtiem. Starp izcilajiem eksponātiem ir epitrahils, darināts Hurezu izšuvumu darbnīcā, dekorēts ar sešiem reģistriem, kas attēlo Deisusu un Dievmāti tronī, Apustuļus Pēteri un Pāvilu līdzās Svētajiem Imperatoriem Konstantīnam un Helēnai, baznīcas hierarhiem, četriem evaņģēlistiem un militārajiem svētajiem, kā arī Konstantīnu Brinkoveanu ar dēliem Konstantīnu un Stefanu un Kundzi Mariju ar dēliem Radu un Mateju — grezna, bagātīgi dekorēta ar augu un ziedu motīviem, darināta ar zeltīta sudraba diegu un pērlēm.

Leģendas, personības un pagrieziena punkti

Hurezu klostera stāsts ir neatsaucami saistīts ar tā dibinātāja Konstantīna Brinkoveanu traģisko likteni, kura dzīve un nāve dziļi ietekmēja Austrumu kristietības Eiropas apziņu. Saskaņā ar vietējo tradīciju, nosaukums "Hurezi" nāk no huhureziem — nakts putniem ar īpaši krāsainu apspalvojumu —, kas dziedāja naktīs, kad Brinkoveanu algotie meistari strādāja pie klostera celšanas. Tiek stāstīts, ka turku modrības dēļ celtnieki bija spiesti strādāt vairāk naktī, kad dzirdamas bija tikai šo putnu saucieni, bet vietas klusums tika traucēts tikai ar viņu dziesmu.

Uzraksts virs galvenās baznīcas durvīm, kas daļēji saglabājies, pauž dibinātāja svēto vēlmi, aizgūstot vārdus no Psalmista: "Es neieiešu savas mājas telpā, es nekāpšu uz sava atpūtas gultas, es nedosim miegu savām acīm un miegainību saviem plakstiņiem un atpūtu savām deniņiem, kamēr neatradīšu Kungam vietu un Dieva Jākaba mājokli". Šī lūgšana, ko teicis kungs, kas zināja, ka viņa liktenis ir nedrošs osmaņu aizdomu priekšā, iegūst pravietisku dimensiju.

Brinkoveanu dzīves drāma norisinājās Konstantinopolē, Osmaņu impērijas galvaspilsētā. 1714. gada aprīlī, Lieldienu svētku priekšā — brīdis ar spēcīgu simbolisku uzlādējumu —, kungs tika atcelts no amata (atzumts) un aizvests uz Konstantinopoli kopā ar visu ģimeni un viņa uzticamo padomnieku Janachi Vakeresku. Tur viņš tika pakļauts izmeklēšanai, spīdzināšanai un pazemojumam, apsūdzēts slepenās attiecībās ar Portas ienaidniekiem — ar Vīnes Hābsburgiem, ar Krievijas caristisko valsti, ar Poliju un Venēciju —, korespondencē ar Vīni un Maskavu, kurām viņš būtu sniedzis informāciju par osmaņiem, par muižu pirkšanu un piļu celšanu ārzemēs, par naudas noguldīšanu Vīnes un Venēcijas bankās, un pat par monētu kalšanu ar viņa attēlu.

1714. gada 15. augustā, dienā, kad viņš sasniedza 60 gadus — un kas sakrita ar Dievmātes aizmigšanas svētkiem, viņa Hurezu dibinājuma aizgādne —, Konstantīns Brinkoveanu tika sodīts ar nāvi, nocērtot galvu Konstantinopolē, kopā ar saviem četriem dēliem: Konstantīnu (20 gadi), Stefanu (18 gadi), Radu (11 gadi) un Mateju (3 gadi), kā arī ar padomnieku Janachi Vakeresku. Pirms soda izpildes viņiem tika piedāvāta žēlastība, ja viņi piekristu pievērsties islāmam — piedāvājumu, ko viņi atteica ar cieņu, paliekot stingri pareizticīgajā ticībā. Viņu ķermeņi tika iemesti jūrā, bet daži ticīgie zvejnieki spēja izcelt kunga ķermeni, kas tika slepeni apbedīts viņa dibinājumā Halkas salā.

Šis moceļnieciskais akts padarīja Brinkoveanu ģimeni par kristīgās pretošanās simbolu pret osmaņu apspiešanu, bet viņa piemiņa palika dzīva Austrumu pareizticīgo Eiropas apziņā. 1992. gada jūnijā Rumānijas Pareizticīgo baznīca kanonizēja Konstantīnu Brinkoveanu un viņa četrus dēlus, kopā ar padomnieku Janachi, nosakot 16. augustu par svētku dienu Pareizticīgo kalendārā. 2014. gadā, atzīmējot 300 gadus kopš moceļnieciskās nāves Konstantinopolē, daļa no kunga moceļiem tika atvestas uz Hurezu klosteri, tādējādi iezīmējot viņa garīgo atgriešanos pie dibinājuma, ko viņš tik ļoti mīlēja.

Pēc dibinātāja nāves klosteris piedzīvoja nemierīgus laikus. Austrijas-turku kara laikā 1716.–1718. gadā, pēc tam 1738. gada zemestrīces rezultātā un īpaši krievu-turku kara laikā 1787.–1789. gadā, kad Rumānijas firstistes tika pārveidotas par kaujas lauku, Hurezu ansambli okupēja osmaņu karaspēki, kas pārveidoja baznīcu, slimnīcu un pārējos situs par cietumu un zirgu staļļiem. Oriģinālās freskas tika aptumšotas ar ugunsgrēku dūmiem, ko aizdedza karavīri, prasot vēlākas rūpīgas restaurācijas.

Pēc 1827. gada, kad lielais bans Grigore Brinkoveanu, kunga mazmazdēls, veica nepieciešamos remontus, un pēc paplašinājumiem, ko veica stārecis Hrisants no 1829. līdz 1854. gadam, klosteris tika restaurēts 1907.–1912. gadā un atkal 1954.–1964. gadā. Liela restaurācija notika no 1960. līdz 1978. gadam, kad bijušās kunga mājas tika pārveidotas par muzeju. 1872. gadā klosteris pārgāja no mūku kopienas uz māsu kopienu, paliekot arī šodien aktīvs sieviešu klostera apmetne, ko svēti kopj māsiņu kopiena.

Ievērojama personība bija igumens Dionisijs Bălăcescu (1753), kam pateicams lapene, kas nes viņa vārdu — unikāla konstrukcija rumāņu klostera arhitektūrā, spožs baroka mākslas akmenī paraugs. Cits ievērojamais stārecis bija arhimandrīts Jānis, pirmais klostera igumens, kam bija tieša līdzdalība ansambļa celšanā un kas dibināja Svēto Apustuļu situ.

Praktisks apmeklēšanas ceļvedis un mūsdienu tūrista pieredze

Hurezu klosteris šodien ir aktīvs klostera apmetne, māsu kopiena, atvērta apmeklētājiem no visas pasaules. Eiropas ceļotājam, kurš vēlas atklāt šo pasaules mantojuma pieminekli, pieredze sākas jau uz valsts ceļa DN 67, kas savieno Rimniku Velču ar Tirgu Žiu. Izejot no Horezu pilsētas — kas pazīstama visā pasaulē ar savu keramikas tradīciju, kas arī ierakstīta UNESCO nemateriālajā mantojumā —, ceļazīmes ved uz Romanu de Žos ciemu un uz Klostera ielu. Pieeja ir atvieglota jebkuram automobilim, un stāvvieta ir pieejama pieejas zonā, lai gan nedēļas nogalēs, svētkos un tūrisma sezonā tā var kļūt pārpildīta.

Ieeja klostera pagalmā ir bez maksas, un brīvprātīgie ziedojumi ir laipni gaidīti un veicina kompleksa uzturēšanu. Tiek iekasēta neliela maksa par fotografēšanu iekšpusē (aptuveni 5 lei). Apmeklēšanas programma parasti ir katru dienu no 8:00–20:00 vasarā un 9:00–17:00 ziemā, bet muzeja programma — kas atrodas bijušajās kunga mājās uz dienvidu malas, otrajā stāvā — ir orientējoša no 09:00 līdz 19:00, ieteicams pārbaudīt ierodoties. Papildu informācijai varat sazināties ar klosteri pa tālruni 0250.860.071 (kontaktpersona: māsa Ekaterīna).

Ieteicamais laiks pilnīgai apmeklēšanai ir vismaz 60–90 minūtes, tomēr, lai pilnībā izbaudītu visu kompleksu — galveno baznīcu, slimnīcu, abus situs, paraklisu, Dionisija lapeni un muzeju —, ieteicams atvēlēt no pusotras līdz divām stundām. Apmeklētāji tiek lūgti saglabāt pienācīgu ģērbšanās veidu, kas atbilst aktīvam pareizticīgam kulta vietai, un ievērot fotografēšanas noteikumus, kas izvietoti uz vietas. Piedalīšanās reliģiskajos dievkalpojumos — īpaši Vakara dievkalpojumā vai Liturģijā — piedāvā īpašu garīgo pieredzi, ļaujot klausīties bizantiešu dziedājumus 17. gadsimta arhitektūras ietvaros.

Apmeklētāja pieredze sākas, izejot zem zvanu torņa velves, caur lielo koka vārtiem, kas apkalti ar dzelzi un saglabāti oriģinālajā formā. Iekšējā pagalmā lēna pastaiga atklāj ansambļa izcilo saskaņotību: pridvorus ar arkām, rzeźbtās kolonnas, logus ar austas virves motīvu, daudzskaldņu torņus, kas paceļas pret debesīm. Galvenā baznīca, ar Svēto Imperatoru Konstantīna un Helēnas svētkiem, iespaido ar savām harmoniskajām proporcijām un fasāžu dekoratīvo bagātību. Iekšpusē oriģinālās freskas no 1692.–1694. gada rada dziļas dievbijības atmosfēru, kamēr liepas koka zeltītais ikonostass, karaļa krēsls ar Kantakuzino ģerboni un sudraba svečturi — atvestie no Venēcijas un Vīnes — atklāj dibinātāja izsmalcināto gaumi un viņa saiknes ar Eiropas lielajiem kultūras centriem.

Slimnīcas apmeklēšana, mazāk pazīstama bet tikpat mākslinieciski vērtīga, sniedz iespēju apbrīnot meistaru Predas un Marina freskas glezniecību. Svēto Apustuļu situ un Svētā Stefana situ, kas atrodas tuvumā, papildina ārkārtas apjoma klostera kompleksa tēlu. Dionisija lapene, ar savu akmens mežģīņu darinājumu un iestrādātajām heraldiskajām emblēmām, ir arhitektūras pārsteigums, kas priecē jebkura mākslas mīļotāja skatienu. Muzejs, ierīkots trīs zālēs bijušajās kunga mājās, glabā uz koka gleznota ikonu, retu grāmatu, kulta priekšmetu un liturģisko izšuvumu kolekcijas, galvenokārt no 16.–19. gadsimtiem, piedāvājot perspektīvu uz mantojumā bagātību, kas uzkrāta gadsimtu gaitā.

Galvenie svētki, kuros vērts piedalīties, ir klostera svētki — 21. maijs, Svētie Imperatori Konstantīns un Helēna — un Svētā Konstantīna Brinkoveanu diena — 16. augusts, kad kopā ar viņa dēliem un padomnieku Janachi tiek svinēta. Tāpat piedalīšanās Vakara dievkalpojumā vai Liturģijā sniedz iespēju klausīties bizantiešu dziedājumus autentiskā vidē, tālu no tūrisma drūzmāšanās.

Hurezu klosteris integrējas izcilā Oltenijas zemkalnes kultūras maršrutā. Tuvumā atrodas daudzi citi vērtīgi klosteri un siti: Kozijas klosteris, Govoras klosteris, Bistricas klosteris, Arnotas klosteris, Dintr-un Lemn klosteris (ar pirmo akmens koka baznīcu pasaulē), Patrundas klosteris, Polovragas klosteris, Bāile Olanesti kūrorts un Bāile Govoras kūrorts. Horezu pilsēta ar savu keramikas tradīciju, kas ierakstīta UNESCO nemateriālajā mantojumā, sniedz iespēju iegādāties tradicionālos keramikas izstrādājumus, darinātus no vietējiem meistariem pēc gadsimtiem senām tehnikām.

Tiem, kas vēlas izpētīt dziļāk šīs vietas Eiropas saiknes, ieteicams apmeklēt Rimniku Velčas pilsētu (aptuveni 50 km uz austrumiem), ar Valsts vēstures muzeju un daudziem citiem vēstures pieminekļiem, vai Tirgu Žiu pilsētu, ar Konstantīna Brinkuša veidoto skulpturālo ansambli — citu rumāņu kultūras gigantu, kas, tāpat kā Brinkoveanu, spēja radīt tiltu starp vietējo tradīciju un universālo mākslu.

Hurezu klosteris paliek, pāri visiem šiem gadsimtiem, vieta, kur Eiropas vēsture — ar saviem lielajiem impērijiem, ar savu renesansi, ar savu baroku, ar savu reliģisko drāmu un humānistiskajām tieksmēm — satiekas ar Austrumu pareizticīgo dziļo garīgumu. Mūsdienu Eiropas apmeklētājam šķērsošana caur šī klostera vārtiem nozīmē ieiešanu kopīgās kultūras atmiņas svētnīcā, kur katrs akmens, katra freska, katra ikona un katra vecā grāmata runā par civilizāciju, kas prata apvienot ticību ar skaistumu, tradīciju ar inovāciju, Austrumus ar Rietumiem.