Melnā baznīca (Biserica Neagră)

Iespaidīga ievade un universālā vērtība

Karpatu kalnu sirdī, vietā, kur vecais tirdzniecības ceļš starp Rietumiem un Austrumiem satiekas ar kalniem, paceļas piemineklis, kas elpo Eiropas vēsturi akmenī un skaņā. Melnā baznīca Brašovā — Die Schwarze Kirche, kā to sauca tās sakšu celtnieki, Fekete Templom pilsētas ungāru iedzīvotājiem — nav tikai lielākā sakrālā ēka gotikas stilā kontinenta dienvidaustrumos, bet gan īsta akmens hronika gadsimtu gaitai cadā pilsētā, kas atrodas lielo impēriju krustcelēs. Ar saviem 89 metriem garumā, ar 65 metru torni, kas sargā Brāšovas Tirgus laukumu, un ar ietilpību aptuveni 5000 ticīgajiem, šī baznīca-halle (Hallenkirche) pārstāv, vairāk nekā sešus gadsimtus pēc dibināšanas, iespaidīgāko liecību par sakšu kopienas klātbūtni Transilvānijā — to vācu tautu, kas, ieradusies sākot ar 12. gadsimtu Ungārijas karaļa Gēzas II aizgādībā, pārveidoja reģionu par Centrāleiropas civilizācijas bastionu pie robežas ar Osmaņu impēriju.

Mūsdienu Eiropas ceļotājam Melnā baznīca piedāvā īpašu pieredzi: tā ir vieta, kur vācu vēlās gotikas satiekas ar Hābsburgu baroka greznību, kur Anatolijas paklāji, kas atvesti no tirdzniecības ar Levantu, izklājas uz viduslaiku balustrādēm, un skaņa no lielākās mehāniskās ērģeles Rumānijā — vācu muzikālā romantisma meistardarbs — piepilda telpu ar atbalsīm, kas šķiet savieno Brašovu ar katedrālēm Dancigā, ar baznīcām Nirnbergā vai Vīnes koncertzālēm. Atrodoties Brašovas vēsturiskā centra (Kronštates) sirdī, tikai dažu soļu attālumā no Tirgus laukuma, Melnā baznīca ir iekļauta pasaules kultūras mantojumā ne tikai kā arhitektūras piemineklis, bet kā kopienas noturības simbols, kas prata atdzimt no pelniem, pārveidojot postošu ugunsgrēku par mūžīgu identitāti.

Vēsturiskās saknes un galvenie Eiropas savienojumi

No tatāru iebrukuma līdz pirmajam akmenim: leģendas pamati

Melnās baznīcas vēsture sākas ilgi pirms tās pirmā gotikas akmens. Vietā, kur šodien paceļas masīvā ēka, jau 13. gadsimtā atradās romāņu baznīca — pieticīga būve, kas, iespējams, uzcelta ap 1223. gadu, un kas nesa Svētā Bartolomeja vārdu. Šī pirmā baznīca tika iznīcināta 1241. gada lielā tatāru (mongoļu) iebrukuma laikā, kad Batu Hana hordas izpostīja Transilvāniju, atstājot aiz sevis drupas un sēras. Atjaunošana sākās tikai pēc tam, kad tatāru draudi bija mazinājušies, tomēr īstā pacelšanās tam, kas kļuva par Melno baznīcu, sākās 1383. gadā, Brašovas pilsētas maksimālās labklājības brīdī.

14. gadsimta beigās Kronštate — kroņa pilsēta (Corona) — bija vissvarīgākais tirdzniecības un amatniecības centrs pie robežas starp Transilvāniju un Valahiju. Sakšu kopiena, organizēta spēcīgās ģildēs un baudot karaļu dotās privilēģijas no Ungārijas, nolēma uzcelt draudzes baznīcu, kas būtu cienīga sava pilsētiskā statusa. Sākotnēji veltīta Svētajai Marijai (Marienkirche), būve tika finansēta no pilsētas ģildēm un turīgo tirgotāju ziedojumiem, domāta kā piemineklis, kas sacenstos ar Eiropas Centrālās lielajām katedrālēm. Projekts tika ietekmēts no arhitektūras modeļiem vācu telpā — īpaši no Svētā Laurencija baznīcas (St. Lorenz) Nirnbergā, kuras koris ar ambulatoriju kalpoja par paraugu brašoviešu arhitektiem — un piesaistīja akmeņkaļus no visas Centrāleiropas.

Eiropas meistari: no Košices līdz Dancigai

Meistaru ceļojums, kas deva formu Melnājai baznīcai, pats par sevi ir viduslaiku un modernās Eiropas karte. Gotiskajiem portāliem — pieciem kopā, no kuriem rietumu portāls ir visbagātāk dekorēts — tika atvesti akmeņkaļi no Kašovas (šodien Košice, Slovākijā), ieradušies Brašovā caur Klužu un Sigišoaru. Tie ap 1450. gadu izveidoja augu un fantastisku būtņu skulptūras, kas atgādina vēlās gotikas (Spätgotik) mākslu Karpatu baseinā. 1477. gads, ierakstīts uz dienvidu portāla spārniem, iezīmē gotiskās būves fāzes noslēgumu, lai gan darbi pie torņa turpinājās, tas saņēma pulksteni un zvanus 1514. gadā.

Tomēr īstais Eiropas pagrieziens pienāca ar postošo ugunsgrēku 1689. gada 21. aprīlī. Austrijas-turku kara (1683–1699) un Hābsburgu impērijas ekspansijas Transilvānijā kontekstā Brašova tika pārņemta liesmās — daudzi vēstures avoti liecina, ka uguni tika likts apzināti no Hābsburgu karavīriem imperatora Leopolda I kā atriebība pret sakšu iedzīvotājiem, kas tika turēti aizdomās par simpātijām pret Osmaņu impēriju. Baznīcas jumts sabruka, ērģeles un zvans izkusa, un simtiem sējumu no draudzes bibliotēkas nodega. Masīvie sienas izturēja, paliekot tomēr pārklāti ar biezu kvēpu kārtu — no kurienes arī tautas nosaukums "Melnā baznīca", oficiāli pieņemts tikai 19. gadsimtā.

Atjaunošana, kas ilga gandrīz simts gadus (līdz 1722. gadam), atveda uz Brašovu meistarus no Hanzas pilsētas Dancigas (šodien Gdaņska, Polijā) — tirdzniecības centru, kas caur Hanzas līgu bija saistīts ar lielajām Ziemeļvācijas pilsētām. Tie, nezinādami aizvērt tik lielas gotiskās velves, pārveidoja iekšpusi baroka stilā, pārveidojot baznīcu par īstu baznīcu-halli (Hallenkirche) ar trim vienāda augstuma jomiem — arhitektūras tips, kas bija iecienīts 15.–16. gadsimtā vācu telpā. Tādējādi Melnā baznīca kļuva par Eiropas unikumu: ar vēlās gotikas ārpusi un baroka iekšpusi, stilu saplūšana, kas atspoguļo Ziemeļu renesanses un Centrāleiropas baroka satikšanos.

Reformācija un Johanness Honteruss: gara krusta karš

16. gadsimta vidū Eiropu satricināja protestantisma reformācija, ko 1517. gadā Vittembergā uzsāka Mārtiņš Luters. Transilvānijā reformatoriskā kustība iesakņojās humanista un pedagoga Johannesa Honterusa (1498–1549) pūlēs, erudīta, kas studēja Vīnes Universitātē un bija Filipa Melanhtona ideju ietekmēts. Honteruss sastādīja tā saukto "Reformācijas grāmatu" (Reformationsbüchlein), un 1542. gadā Svētās Marijas baznīcā tika svinēts pirmais evaņģēliski-luteriskais dievkalpojums. Baznīca tādējādi kļuva par galveno sakšu luterāņu kopienas dievnamu, un viduslaiku katoliskais altāris ar marioloģisko tematiku tika aizvietots.

Johannesa Honterusa piemineklis, uzstādīts 1898. gadā pirms dienvidu torņa un veidots Berlīnes skulptora Harro Magnusena, atgādina par šo garīgās pārveides ēru. Iekšpusē katoliskās freskas tika noņemtas, un paklāji ar ģeometriskiem un ziedu motīviem — atvesti no sakšu tirgotāju ceļojumiem uz Osmaņu impēriju — lieliski iederējās protestantiskajā estētikā, kas izvairījās no figuratīvām attēlošanām. Honteruss, kas atrada mūža mieru baznīcas teritorijā, pārveidoja Brašovu par Reformācijas centru visā Karpatu reģionā, galīgi sasaistot pilsētu ar Eiropas renesanses intelektuālajām straumēm.

Arhitektūras šedevrs un mākslas mantojums

Gotiska katedrāle starp Vīni un Konstantinopoli

Melnā baznīca ir, bez šaubām, lielākā gotiskā būve Dienvidaustrumeiropā. Ar 89 metriem garumā, 38 metriem platumā un 65 metru torni, tā saņēma, būves noslēgumā 15. gadsimtā, titulu "lielākā baznīca starp Vīni un Konstantinopoli". Bazilikas plāns ar trim vienāda augstuma jomiem, raksturīgs baznīcu-halļu (Hallenkirchen) vācu telpā, ļauj ievērojamu akustiku un optimālu redzamību visai kopienai — demokrātiska sakrālās telpas koncepcija, kurā ticīgie pulcējās vienā telpā, bez vizuālās hierarhiskās atdalīšanas.

Ārējās fasādes ir bagātīgi dekorētas ar ornamentiem un figuratīvām akmens smilšakmens skulptūrām, dažas no tām aizvietotas ar kopijām aizsardzībai, oriģināli saglabājoties iekšpusē. Pieci gotiski portāli sargā ieejas, rietumu portāls ir visizsmalcinātākais, veidots ap 1450. gadu no Kašovas atvestajiem akmeņkaļiem. Uz dienvidu portāla spārniem vēlās gotikas augu motīvi pavada 1477. gada ierakstu līdzās fantastiskām būtnēm — īsta viduslaiku vēlo mākslas vizītkarte šajā Eiropas daļā.

Baznīcas tornī atrodas lielākais kustīgais zvans Rumānijā, liets no bronzas un sver aptuveni 6000 kilogramus (sešas tonnas). Tas kopā ar diviem mazākiem zvaniem tika pārliets pēc 1689. gada ugunsgrēka, kad oriģināli izkusa liesmās. Tā dziļā skaņa, kas atbalsojas pār Brašovas jumtiem katru svētdienu un svētkos, ir viens no autentiskākajiem pilsētas skaņas simboliem.

Anatolijas paklāju kolekcija: Austrumi gotikas sirdī

Viens no aizraujošākajiem Melnās baznīcas iekšpuses aspektiem ir tās Anatolijas paklāju kolekcija — lielākā Eiropā ārpus Topkapi muzeja Stambulā. Starp 15. un 18. gadsimtu sakšu tirgotāji, kas tirgojās ar Osmaņu impēriju — pa vecajiem ceļiem, kas savienoja Brašovu ar Konstantinopoli un Anatolijas tirgiem — ziedoja baznīcai vairāk nekā 110–190 paklājus (skaitlis mainās atkarībā no avota un inventarizācijas perioda), kas nāca no Ušakas, Lotto un Holbeina darbnīcām. Tie nav kara trofejas, bet dievbijīgas ziedojumi no turīgiem tirgotājiem, kas šajos tekstilijās redzēja veidu, kā izteikt pateicību reliģiskajai kopienai.

Karājas pie galeriju balustrādēm un izrotājot sānu kapelas, paklāji rada apbrīnojamu kontrastu starp auksto, pelēko gotisko sienu akmeni un Anatolijas vilnas hromatisko bagātību. Ģeometriskie un ziedu modeļi, dzīvās sarkanās, zilās un dzeltenās krāsas — šodien aizsargātas ar speciālu stiklu ar UV filtru — pārveido iekšpusi par dzīvu islāma tekstilmākslas muzeju, novietotu kristīgā protestantiskā ietvarā. Šī kolekcija pārstāv klusu bet daiļrunīgu liecību par Brašovas lomu kā tirdzniecības krustceļu starp Centrāleiropu un Tuvajiem Austrumiem, gordiešu mezglu karavānu ceļiem, kas šķērsoja Balkānu pussalu.

Buchholca ērģeles un neogotiskais altāris: muzikālais un mākslinieciskais romantisms

Visiespaidīgākais sakrālās mēbeles gabals Melnā baznīcā ir, bez šaubām, ērģeles. Būvētas starp 1836. un 1839. gadu Berlīnes firmas Carl August Buchholz — vienu no slavenākajiem romantisma laikmeta ērģeļu būvētājiem — instruments pārstāv lielākās mehāniskās ērģeles Rumānijā. Ar 3993 caurulēm, četriem manuāliem (klaviatūrām) ar 56 taustiņiem katrā un pedālieru ar 27 taustiņiem, ar 76 reģistriem (63 skaņas), ērģeles tika iesvētītas 1839. gada 17. aprīlī pat Carl August Buchholz, kas prezentēja improvizācijas un kantātes no komponistiem Friedrich Schneider un Johann Lucas Hedwig.

Ērģeles ietilpst baroka un agrīnā romantisma ērģeļu kategorijā, saglabājot gandrīz nemainītu struktūru no būves. Caurules variē no deviņiem metriem (lielākais) līdz diviem metriem (mazākais), un taustiņi ir veidoti no kaula un ebena, oriģināli no 1839. gada. Izcilā baznīcas-halle akustika — ar tās baroka velvēm, ko atjaunoja meistari no Dancigas — padara Buchholca ērģeles par atsauces instrumentu ērģeļu mūzikai Dienvidaustrumeiropā. No 1953. gada, tradīciju, ko uzsāka ērģelnieks Victor Bickerich un turpināja Hans Eckart Schlandt, Melnā baznīcā notiek ērģeļu rečitāli, kas piesaista prestižus ērģelniekus no visas pasaules, pārveidojot pieminekli par augstas klases Eiropas koncertzāli.

1865.–1866. gadā Vīnes firma Schönthaler uzcēla galveno neogotisko altāri pēc vietējā inženiera Peter Bartesch plāniem, veidojot arī kora stalles. Ar 17 metru augstumu altāris prezentē centrālo gleznu, kas attēlo Kalna sprediķi — centrālu tēmu evaņģēliskajā ticībā par Dieva žēlastību — ieskautu četrus evaņģēlistu un Svēto apustuļu Pētera un Pāvila statujās. Šī iejaukšanās, veikta vācu romantisma virsotnē, atspoguļo sakšu kopienas vēlmi apliecināt savu kultūras identitāti ar augstas mākslinieciskās kvalitātes sakrālo mēbelējumu, kas saistīts ar Vīnes un Berlīnes mākslas straumēm.

Ugunsgrēka izdzīvojušie: kristītava un freskas

Starp mazliet objektiem, kas izdzīvoja 1689. gada ugunsgrēkā, ir bronzas kristītava, datēta ar 1472. gadu. Tā, saglabāta un lietota līdz šodienai, ir gotiska kausa forma, dekorēta ar uzrakstiem un simboliskiem medaljoniem, pārstāvot vērtīgu viduslaiku liešanas mākslas paraugu no Transilvānijas. Tāpat gotiskie portāli no 1477. gada un Marijas freska dienvidu portāla halē — vienīgā saglabātā figuratīvā attēlošana no katoliskā perioda — ir klusas liecības baznīcas Svētās Marijas senās krāšņuma.

Uz iekšējām sienām var novērot arī viduslaiku sienu glezniecības pēdas: freska, kas attēlo Svēto Jaunavu Mariju līdzās Svētajai Aleksandrijas Katrīnai un Svētajai Barbarjai, kā arī Ungārijas karaļa Mācaša Korvina (Mateja Korvina) un viņa sievas Aragonas Beatrises ģerboni — zīme par auglīgajām attiecībām starp pilsētu un Ungārijas karaļa galmu 15. gadsimtā, kad Brašova ietilpa Nāciju universitātē (Nationsuniversität), augstākajā politiskajā un juridiskajā sakšu pārstāvniecībā Transilvānijā.

Leģendas, personības un pagrieziena momenti

Lielais ugunsgrēks 1689: nakts, kas radīja nosaukumu

1689. gada 21. aprīlis paliek ierakstīts Brašovas atmiņā kā diena, kad pilsēta nodega gandrīz pilnībā. Liesmas, kas sākās Škei rajonā — rumāņu apdzīvotajā zonā, ar cieši saliktām mājām un sausām skaidu jumtiem — ātri izplatījās, pārņemot arī Svētās Marijas baznīcu. Kamēr masīvais koka jumts padevās liesmām, un ērģeles un zvans kūst liesmās, masīvie akmens sienas izturēja, paliekot tomēr pārklāti ar biezu dūmu un kvēpu kārtu. No tā laika ēka būtu zināma ar nosaukumu, kas tai palicis līdz šodienai: Melnā baznīca. Tautas nosaukums tika oficiāli pieņemts tikai 19. gadsimtā, lai gan jaunākie pētījumi liecina, ka izteiktā melnumainība varētu būt arī 19. gadsimta rūpnieciskās piesārņotības rezultāts, ne tikai ugunsgrēka.

Ugunsgrēks notika Austrijas-turku kara (1683–1699) kontekstā, kad Hābsburgu karaspēks imperatora Leopolda I vadībā virzījās uz Transilvāniju, lai iekarotu teritoriju zem osmaņu kundzības. Lielākā daļa vēsturnieku uzskata, ka uguni izraisīja apzināti Hābsburgu karavīri kā atriebība pret sakšu iedzīvotājiem, kas tika uzskatīti par tuviem osmaņu lietai vai vismaz naidīgiem austriešu ekspansijai. Tādējādi Melnā baznīca kļuva par sakšu kopienas pretestības un atdzimšanas simbolu svešas kundzības priekšā.

Leģenda par bērnu uz karnīzes

Uz viena no baznīcas ārējiem atbalstiem, uz ziemelu puses, atrodas statuja, kas attēlo bērnu, kas noliecies pāri malai — detaļa, kas radīja vienu no aizraujošākajām Transilvānijas leģendām. Saskaņā ar tradīciju, kas 19. gadsimtā fiksēta Friedrich Müller kolekcijā Bārsas zemes leģendās, baznīcas atjaunošanas laikā pēc 1689. gada ugunsgrēka kāds akmeņkalis, kurš bijis greizsirdīgs, būtu nometis no karnīzes uz mācekli, kas atklājis defektu darbā vai draudējis atklāt viņa noslēpumus. Cita versija stāsta, ka tas būtu bijis kāda strādnieka dēls, kas, ieradies apciemot tēvu būvlaukumā, būtu nejauši nokritis no jumta. Statuja, kas skatās uz leju ar izbrīna vai skumju izteiksmi, palikusi kā atgādinājums par cilvēcisko cenu, kas samaksāta par laikmeta lielajām būvēm, un kā brīdinājums pret greizsirdību un nolaidību.

Johanness Honteruss un Karaliene Marija: garīgie aizgādņi

1898. gadā, atzīmējot 500 gadus kopš Johannesa Honterusa dzimšanas, tika uzstādīta reformatora statuja pirms dienvidu torņa, ko veidoja Berlīnes skulptors Harro Magnusens. Honteruss, kas atrada mūža mieru baznīcas teritorijā, paliek Brašovas garīgās pārveides emblemātiskā figūra — humanists, tipogrāfs, skolas dibinātājs un reliģiskais reformators, viņš galīgi sasaistīja sakšu kopienu ar Eiropas Centrālās protestantiskās reformācijas galvenajām straumēm.

20. un 21. gadsimta gaitā Melnā baznīca turpināja spēlēt centrālo lomu Brašovas kultūras dzīvē. Starpkaru periodā un īpaši pēc 1990. gada piemineklis kļuva par kultūras mūzikas polu, uzņemot ērģeļu koncertus, korus un kultūras pasākumus, kas piesaista publiku no visas Eiropas. Plašās restaurācijas 1981.–1999. gada periodā, kas ietvēra ārējā akmens tīrīšanu — pilnībā mainot fasāžu "melno" izskatu — un iekšpuses atjaunošanu, atgrieza baznīcai tās oriģinālo spožumu, saglabājot vienlaikus vēstures patinu.

Praktisks apmeklēšanas ceļvedis un mūsdienu tūrista pieredze

Kā nokļūt un ko redzēt

Melnā baznīca atrodas Brašovas vēsturiskā centra, Johannesa Honterusa pagalmā nr. 2, tikai divu minūšu pastaigas attālumā no Tirgus laukuma. Pieeju atvieglo pilsētas sabiedriskais transports (autobusi 17, 28, 41, 51 un trolejbusi 1, 2, 6 apstājas pieturā "Tirgus laukums" vai "Honterus"), un tūristiem, kas ieradušies ar automašīnu, zonas autostāvvietas (Tirgus laukums, pazemes autostāvvieta "Apvienošanās") ļauj bez grūtībām nokļūt kājām.

Pie ieejas apmeklētāju sagaida iespaidīgā 65 metru torņa siluete un Johannesa Honterusa statuja, uzstādīta 1898. gadā uz ziemelu flanga. Johannesa Honterusa pagalms, klusā aleja, kas apņem baznīcas apsīdu, piedāvā atpūtas telpu pirms ieiešanas iekšā. Veikals INSPIRATIO, kas atrodas pretī galvenajai ieejai, tirgo ieejas biļetes un suvenīrus, un specializētie gidi piedāvā bezmaksas ekskursijas (atkarībā no pieejamības) vai par maksu privātām grupām (sākot no 60 lejām par grupu, plus ieejas biļete).

Programma, tarifi un pieredzes

Apmeklēšanas programma mainās atkarībā no sezonas. Aprīļa–oktobra periodā Melnā baznīca ir atvērta no otrdienas līdz sestdienai no 10:00 līdz 19:00, un svētdienā un pirmdienā no 12:00 līdz 19:00. Ziemas sezonā (novembris–marts) programma beidzas vienu stundu agrāk. Ieejas tarifs ir aptuveni 15 lei (atjaunināta informācija pieejama kasē vai oficiālajā vietnē bisericaneagra.ro), ar atlaidēm skolēniem, studentiem un pensionāriem. Pēdējā ieeja notiek 20 minūtes pirms slēgšanas laika.

Dienās ar luterāņu reliģiskajiem dievkalpojumiem (īpaši svētdienās) tūrisma pieeja var būt ierobežota, un ērģeļu koncertu dienās apmeklēšana beidzas pulksten 17:15, koncerta biļešu pārdošana sākas pulksten 17:30. Ērģeļu koncerti, tradīcija, ko uzsāka 1953. gadā un kas notiek periodiski vasaras sezonā, pārstāv neaizmirstamu akustisko pieredzi — 4000 Buchholca ērģeļu cauruļu skaņa piepildot gotisko telpu ar rezonansi, kas šķiet vibrē caur pašu vēstures akmeni.

Ko nevajadzētu palaist garām iekšpusē

Pilnīga Melnās baznīcas apmeklēšana prasa no 45 minūtēm līdz pusotrai stundai. Sāciet ar centrālo jomu, apbrīnojot baznīcas-halle iespaidīgās proporcijas: centrālās jomas 42 metri augstums, ko uztur pieci pāri masīvu kolonnu, rada pārsteidzošu perspektīvu. Paceliet skatienu uz baroka velvēm, ko atjaunoja meistari no Dancigas, un uz rietumu galeriju, kur atrodas Buchholca ērģeles — atvēliet dažas minūtes, lai apbrīnotu ērģeļu kastes rzeźbotos detaļas un apcerētos instrumenta izmēru.

Dodieties tad uz galveno neogotisko altāri, 17 metrus augstu, ko 1865.–1866. gadā veidoja Vīnes firma Schönthaler. Centrālā Kalna sprediķa glezna, ieskauta evaņģēlistu statujās, iespaido ar savu izteiksmīgo romantismu. Nepalaidiet garām 1472. gada bronzas kristītavu, kas saglabāta sānu kapelā — vienu no mazliet viduslaiku objektiem, kas izdzīvoja 1689. gada ugunsgrēkā, ar savu gotiskā kausa formu un uzrakstītajiem dekoriem.

Pastaigājieties tad starp Anatolijas paklājiem, kas karājas pie balustrādēm — pievērsiet uzmanību Holbeina tipa modeļiem (ar "medaljonu krustiem"), Lotto (ar rombveida ģeometriskiem motīviem) un Ušak (ar centrālajiem medaljoniem) — un meklējiet Marijas fresku dienvidu portāla halē, vienīgo saglabāto figuratīvo attēlojumu no katoliskā perioda. Ārpusē meklējiet bērna statuju uz ziemelu karnīzes un ložu pēdas uz sienām, lieciniekus aplenkumiem un konfliktiem, caur kuriem gājusi pilsēta.

Padomi pilnvērtīgai pieredzei

Fotografēšana ir atļauta bez zibspuldzes, un labākie kadri rodas no ieejas, skatoties uz altāri, vai no apakšas, skatoties uz augšu uz ērģeļu galeriju. Iekšpusē var būt vēss pat vasarā, tāpēc viegla jaka ir noderīga. Ja esat mūzikas cienītājs, pārbaudiet ērģeļu koncertu programmu — Buchholca ērģeļu klausīšanās dzīvajā koncertā ir nesalīdzināma. Apvienojiet apmeklējumu ar pastaigu pa Tirgus laukumu, ar kāpšanu uz Tampu pilsētas panorāmai vai ar Tirgus nama vēstures muzeja apmeklējumu, kas atrodas tieši laukumā.

Melnā baznīca nav tikai piemineklis apmeklēšanai, bet dzīva telpa, kurā Eiropas vēsture — no vācu gotikas līdz Vīnes barokam, no luterāņu reformācijas līdz muzikālajam romantismam, no Hanzas līgas līdz Osmaņu impērijai — satiekas un atspoguļojas katrā akmenī, katrā paklājā un katrā ērģeļu notī. Eiropas ceļotājam, kas meklē autentiskumu un kultūras dziļumu, šī baznīca pārstāv būtisku galamērķi, vietu, kur kontinenta pagātne atdzīvojas un turpina iedvesmot.