Priecīgais kapsēta Sāpânțā

Iespaidīga ievade un universālā vērtība

Eiropas austrumu stūrī, tur, kur Karpati satiekas ar lielo Panonijas līdzenumu un kur Tisas upe šķir divas pasaules, atrodas vieta, kas izaicina visas kontinenta bēru tradīcijas. Sāpânțas Priecīgais kapsēta, Maramurešas apgabalā, Rumānijā, nav tikai vienkārša atdusas vieta, bet gan brīvdabas muzejs tautas mākslai, gan dzīva hronika vienai kopienai, un, galvenais, dziļi cilvēcisks paziņojums par to, kā dzīve ir pelnījusi tikt dzīvota un pieminēta. Šeit nāve nav ietīta drūmā sērās, bet gan krāsās, gan asprātīgos pantos, gan neatslābstos patiesībās, ko maz Eiropas kultūras ir uzdrīkstējušās izteikt skaļi.

Eiropas ceļotājam, kas pieradis pie Rietumu kapsētu svinīguma — ar Père Lachaise alejām Parīzē, angļu kapsētu gotisko melanholiju vai vācu kapsētu protestantisko atturību — Sāpânța ir atklāsme. Vairāk nekā 800 ozolkoka krustiem, kas krāsoti neaizmirstamajā "Sāpânțas Zilajā", paceļas pret debesīm kā dzīvi paneļi, katrs nesot apbedīto portretu un dzeju, kas sarakstīta pirmajā personā, Maramurešas arhaiskajā izloksnē. Šī vieta tika iekļauta franču publikācijā L'Express starp skaistākajām kapsētām pasaulē, un 1998. gada Starptautiskajā Funerālo pieminekļu simpozijā, kas notika Amerikas Savienotajās Valstīs, tā tika ierindota pirmajā vietā Eiropā un otrajā pasaulē, aiz Ēģiptes Karalienu ielejas. Tā ir, bez šaubām, visvairāk publicētais un atpazīstamākais Maramurešas kultūras zīmols, ik gadu piesaistot aptuveni 50 000 apmeklētāju no 69 valstīm, no rietumu tūristiem līdz Āzijas svētceļotājiem, kas meklē autentisku garīgumu.

Priecīgās kapsētas universālā vērtība slēpjas tās unikālajā spējā pārvērst bēdas par dzīves svinēšanu, izturēties pret nāvi nevis kā pret galīgu beigām, bet gan kā dabisku pāreju, kas pelnījusi tikt stāstīta ar patiesumu, humoru un dzeju. Eiropā, kas aizmirsusi runāt par nāvi, Sāpânța uztur dzīvu dialogu ar mūžību, dialogu, kura saknes meklējamas brīvo dāķu senajās ticībās, kopienas bēru tradīcijās, kas gadsimtiem ilgi bijusi izolēta starp kalniem, un viena cilvēka ģēnijā, kas prata pārvērst koka gabalu par mākslas darbu, kas spējīgs emocionēt miljonus.

Vēsturiskās saknes un galvenie Eiropas savienojumi

Priecīgās kapsētas stāstu nevar saprast ārpus Maramurešas kompleksā vēsturiskā konteksta, reģiona, kas gadsimtiem ilgi bijis tikšanās un sadursmes punkts starp Eiropas lielajām impērijām. Atrodoties mūsdienu Rumānijas galējos ziemeļos, Sāpânțas un Tisas upju satecē, mazāk nekā kilometru no robežas ar Ukrainu, Sāpânțas ciems, kad piedzima meistars Stans Joans Petrašs 1908. gadā, piederēja Austro-Ungārijas impērijai, precīzāk Ungārijas karalistei, Hābsburgu monarhijas daļai. Šī piederība daudztautu un daudzk конфesionālajai impērijai atstāja dziļas pēdas uz vietējo identitāti, ietekmējot gan arhitektūru, gan kopienas garīgumu.

Vēsturiskā Maramureša bijusi, gadsimtiem ilgi, rumāņu vojevodāts autonoms, kas dokumentāri apliecināts jau 12. gadsimtā, kas saglabāja relatīvu autonomiju Ungārijas karalistes, pēc tam Transilvānijas firstistes, un no 17. gadsimta Hābsburgu impērijas pārvaldē. Šī autonomija ļāva saglabāt arhaiskas tradīcijas, tostarp atšķirīgu uzskatu par nāvi nekā Rietumu Romas katoļu baznīcas uzspiestais. 18. gadsimtā Hābsburgu reliģiskā politika noveda pie Grieķu-katoļu romāņu apvienotās baznīcas ar Romu izveides, unikāls eksperiments Austrumeiropā, kurā tika saglabāts bizantiešu rituāls, bet zem pāvesta autoritātes. Priesteris Gregors Riciu, kas iedvesmoja Priecīgās kapsētas dzimšanu, piederēja tieši šai grieķu-katoļu kopienai, kopienai, kas tika mocekļota komunistu režīma pēc 1948. gada.

Plašāks Eiropas konteksts ir būtisks Sāpânțas gara izpratnei. Atšķirībā no rietumu kultūrām, ko dominē romantiskā nāves melanholija — no viduslaiku Danse Macabre, ar makabriem dejām, kas gleznotas uz Parīzes, Bāzeles vai Lībekas kapsētu sienām, līdz baroka "memento mori" — maramurešas tradīcija saglabā tuvāku redzējumu vēlas antikvitātei. Grieķu vēsturnieks Hērodots, 5. gadsimtā pirms mūsu ēras stāstot par ģetiem, pieminēja, ka tie "sev uzskata par nemirstīgiem", jo viņu ticība bija, ka viņi nemirst, bet dodas pie augstākā dieva Zalmoksisa. Šis uzskats par nemirstību, par nāvi kā vienkāršu "dzīvesvietas maiņu", tika pieminēts filozofa Platona darbos un iespaidoja seno pasauli ar dāķu drosmi stāties pretī nāvei. Pētnieki izvirzījuši hipotēzi, ka Stans Joans Petrašs būtu iedvesmojies, apzināti vai neapzināti, no šīs senās "brīvo dāķu" tradīcijas, Maramurešas iedzīvotāju, kas nekad netika iekaroti Romas impērijā, saglabājot savu identitāti un garīgumu neizmainītu.

Paralēli Sāpânțas humoristiskie epitafiji ierakstās garā Eiropas tautas bēru dzejas tradīcijā. Dzejas forma divos pantos, Maramurešā saukta par "strigāturām", bet blakus esošajā Oašas zemē par "cipuriturām", tika izpildīta kāzās, svētkos un, galvenais, apbedīšanā, būdama līdzeklis, ar kuru kopiena izteica savas īstās jūtas, nefiltrētas no konvencijām. Šai tradīcijai ir korespondenti visā Eiropā: viduslaiku Francijā, satīriskie "fabliaux" bēru dzeja; Īrijā, "keening" — rituālie raudi ar improvizācijas un melnā humora elementiem; Balkānos, "gusles" un mirušo varoņu dziesmas. Kas padara Priecīgo kapsētu unikālu, ir šīs mutiskās tradīcijas transponēšana pastāvīgā materiālā formā, izcirstā ozolā un nokrāsota mūžībai.

Vēl viens Eiropas savienojuma līmenis, jaunāks un pārsteidzošāks, ir īru. Sākot no 2009. gada, ar īra Petera Harlija, kas jau vairāk nekā divus gadu desmitus dzīvo Rumānijā, un komponista Šona Deivija iniciatīvu, Sāpânța nonāca kultūras dialogā ar Īriju. Deivijs, iedvesmots no krustiem esošajiem epitafijiem, komponēja svītu "Balsis no Priecīgās kapsētas", darbu korim un orķestrim, kas apvieno īru un maramurešas tradicionālo mūziku, ar skotu dūdiņām un baznīcas kori. Šis darbs tika prezentēts Rumāņu Atenejā Bukarestē, Svētā Patrika katedrālē Dublinā un ikgadējā festivālā "Garais ceļš uz Priecīgo kapsētu" Sāpânțā. Saikne starp abām kultūrām — abas izolētas, abas spēcīgu mutisko tradīciju sargātājas, abas iezīmētas ar pretošanās vēsturi pret impērijām — pierāda, ka Sāpânțas priecīgais nāves gars rezonē dziļi ar citām Eiropas kultūrām, kas atteikušās pieņemt nāvi kā tabu.

Arhitektūras šedevrs un mākslas mantojums

Priecīgā kapsēta būtībā ir viena cilvēka darbs, ko turpināja meistaru dinastija, un pārstāv ievērojamu Eiropas naivās mākslas piemēru, ko speciālisti klasificē kā "art brut" vai "outsider art". Stans Joans Petrašs (1908–1977), dzimis ģimenē ar tradīcijām koka apstrādē, sāka cirst ozolkoka krustus jau 14 gadu vecumā. Līdz 1935. gadam tās bija tradicionālas, vienkāršas krustiņas bez uzrakstiem. Pagrieziena punkts pienāca tajā gadā, pēc grieķu-katoļu priestera Gregora Riciu (1892–1969), rumāņu un latīņu valodas skolotāja, ieteikuma paplašināt krusta vertikālo daļu, lai tajā ietilptu epitafijs.

Pirmais krusts ar epitafiju datējas ar 1935. gadu un pieminēja jauna vīrieša, kas noslīcis Tisā, meistara drauga, nāvi. No šī krusta sākās tradīcija, kas pārvērta vienkāršu ciema kapsētu par unikālu brīvdabas muzeju pasaulē. Petrašs pakāpeniski izstrādāja savu stilu: krusti kļuva šaurāki, parādījās reljefā cirstās figūras, bet 1936. gadā viņš ieviesa krāsu, kas iegūta no minerālu pigmentiem un dabiskām saitēm. Katrs krusts tiek veidots no viena ozolkoka stumbra, nocirsts, žāvēts un apstrādāts ar rokām ar kaltu un nazi, procesā, kas ilgst no sešiem mēnešiem līdz sešiem gadiem, atkarībā no darba sarežģītības.

Dominējošais vizuālais elements ir "Sāpânțas Zilais", intensīvs zilā krāsas tonis, kas kļuvis par emblēmatisku un starptautiski atpazīstamu. Šis zilais, kas, iespējams, iegūts no zilā akmens (vara sulfāta) maisījumiem ar augu pigmentiem, vietējā tradīcijā simbolizē debesis, cerību, brīvību un aizsauli, kur dodas dvēsele. Uz šī zilā fona izvēršas nostiprinātā simboliskā palete: zaļais pārstāv dzīvi, dzeltenais — auglību un auglīgumu, sarkanais — kaisli, baltais — dvēseles šķīstību, bet melnais — nāvi. Katra krāsa, katrs dekoratīvais motīvs, katra gleznotā aina ir sava nozīme, veidojot sarežģītu vizuālo valodu, kas stāsta par kopienas vērtībām un ticībām.

Katra krusta augšējā daļā atrodas krāsots basreljefs, kas attēlo aina no mirušā dzīves — viņa nodarbošanos, nozīmīgu brīdi, nāves veidu —, kamēr vertikālajā, paplašinātajā daļā izvēršas epitafijs: dzeja, kas sarakstīta pirmajā personā, Maramurešas arhaiskajā izloksnē, ar fonētisko pareizrakstību un darbības vārdu formām, kas izzudušas no literārās valodas. Daudzi krusti ir krāsoti no abām pusēm: vienā pusē aprakstīta apbedītā dzīve, otrā — nāves iemesls. Šī naratīvā struktūra, kas apvieno attēlu un tekstu pieejamā un emocionālā veidā, tuvina Priecīgo kapsētu viduslaiku "Biblia pauperum" ikonogrāfiskajai tradīcijai, bet gan arī mūsdienu instalāciju mākslai.

Stana Joana Petraša māksla ietilpst Eiropas naivās mākslas virzienā, līdzās māksliniekiem kā Anrī Ruso Francijā vai Alfrēds Voliss Lielbritānijā, bet ar papildu dimensiju: dziļi cilvēcisko vēstījuma autentiskumu. Katrs krusts ir unikāls, personalizēts, atspoguļojot pieminētā personību. Petrašam nebija akadēmiskās izglītības, bet viņš izstrādāja stilu, kas tika atzīts un novērtēts no etnologiem, mākslas vēsturniekiem un starptautiskiem kritiķiem. Līdz savai nāvei 1977. gadā viņš izveidoja aptuveni 700 krustus, pārvēršot abus Sāpânțas kapsētus par vairāk nekā 800 bēru pieminekļu ansambli.

Papildus krustiem Petrašs bija daudzpusīgs tautas koka mākslas meistars: viņš veidoja krūzes, karotes, cirstu mēbeles, monumentālas maramurešas vārtis un dekorēja savu māju ar krāsotām skulptūrām. Viņa māja, kas atrodas aptuveni 200 metru attālumā no kapsētas, pēc viņa nāves kļuva par Stana Joana Petraša memoriālo māju, muzeju, kas saglabā oriģinālo darbnīcu, darba rīkus un personīgās lietas, piedāvājot apmeklētājiem iespēju saprast radošo procesu tā intimitātē.

Leģendas, personības un pagrieziena punkti

Priecīgās kapsētas stāsts nav atdalāms no personībām, kas to veidoja, un vēsturiskajiem brīžiem, kas to iezīmē. Centrālā figūra paliek Stans Joans Petrašs, vienkāršs cilvēks, dziļi reliģiozs, iesakņojies tautas tradīcijā, bet atvērts jauninājumiem. Uz sava krusta, kas atrodas blakus ieejai kapsētā, viņš atstāja autobiogrāfiju pantos, kas rezumē visu viņa dzīves filozofiju: "No maza bērniņa / Es biju Stans Jons Petrašs / Klausieties, labie ļaudis / Ko teikšu, nav melu / Cik dienas es dzīvoju / Ļaunu nevienam nevēlēju / Bet labu, cik varēju / Ikvienam, kas lūdza / Ak, nabaga mana pasaule / Jo grūti es tajā dzīvoju." Šis krusts, ko nokrāsoja divi viņa mācekļi, Turda Toaders Sepe un Stans Vasiļe Kolcuns, pēc meistara nāves, ir garīgs un māksliniecisks testaments, kas ietver visas darbības esenci.

Priesteris Gregors Riciu, idejas par krustu paplašināšanu epitafijiem iniciators, pārstāv vēl vienu traģisku šī stāsta figūru. Rumāņu un latīņu valodas skolotājs, rumāņu patriots, delegāts ar balsstiesībām 1918. gada 1. decembra Nacionālajā sapulcē Alba Julā, Riciu dārgi maksāja par savu pieķeršanos rumāņu identitātei un Grieķu-katoļu baznīcai. Pēc komunistu režīma nodibināšanas 1948. gadā grieķu-katoļu kults tika aizliegts, baznīcas konfiscētas, bet priesteri vajāti. Riciu tika arestēts vairākas reizes, pirmo reizi 1945. gada februārī par "opozīcijas attieksmi pret Maramurešas aneksiju Padomju Savienībai", pēc tam nākamajos gados. Viņa sieva, priestere Laura Riciu, slima, nomira Oradjas cietumā 1954. gada 5. janvārī. Viņa meita Melānija tika arestēta gandrīz gadu. Neskatoties uz šiem vajājumiem, priestera Riciu iniciatīva izdzīvoja un iekaroja pasauli, pierādot kopienas garīgo pretošanos pret apspiešanu. Vienīgais "bēdīgais" kaps Sāpânțā — melnā marmora bēru akmens bez krāsota krusta — pieder, saskaņā ar nostāstu, Riciu ģimenei, būdams pastāvīga sēru zīme par mocekļiem.

Petraša darba turpinātājs bija Dumitru Pops, iesaukts Tincu (1955–2022), kas iestājās meistara māceklībā jau 9 gadu vecumā un, meistara nāves brīdī 1977. gadā, viņam bija 14 gadi. Pops Tincu pārņēma darbnīcu un memoriālo māju, nesot tradīciju tālāk 45 gadus. 2021. gadā viņš tika pagodināts ar titulu "Dzīvais cilvēku dārgums", atzīstot nemateriālā kultūras mantojuma vērtību, ko viņš pārstāvēja. Viņš bija maramurešas kultūras vēstnieks, prezentējot krustu mākslu izstādēs no Telavivas līdz Varšavai, no Tokijas līdz Parīzei, sniedzot intervijas New York Times, BBC un citām starptautiskām publikācijām. Viņa nāves brīdī 2022. gada decembrī "Sāpânțas Zilais" tika aprakstīts kā "tumšāks, bēdīgāks", simbolizējot laikmeta zaudējumu.

Šodien tradīciju turpina trešā paaudze: Stans Joans Petrašs Juniors, dibinātāja mazmazdēls un Dumitru Popa Tincu znots, kopā ar Georgi Stanu Kolcunu un viņa sievu Anu Mariju. Viņi svēti sargā recepti un tehniku, strādājot tikai pēc pasūtījuma, katrs krusts esot unikāls un personalizēts. Process paliek tas pats: ozols tiek cirsts ziemā, kad sula ir atvilkusies, pēc tam žāvēts vairākus gadus, pēc tam cirsts un krāsots ar rokām, bez iepriekšējām skicēm, tieši no atmiņas un stāsta par mirušā ģimeni.

Paši epitafiji ir literāri darbi miniatūrā, daži no tiem kļuvuši slaveni un tulkoti daudzās valodās. "Vīramātes" krusts ir, iespējams, visvairāk citētais: "Zem šī smagā krusta / Guļ mana nelaimīgā vīramāte / Vēl trīs dienas dzīvotu / Gulētu es un lasītu viņa / Jūs, kas ejat garām šeit / Mēģiniet viņu nepamodināt / Jo, ja mājās atnāks / Atkal būs man ar muti uz viņu / Bet tā es viņu nesīšu / Jo atpakaļ neaizies / Stāvi šeit, mīļā vīramāte." Šis epitafijs ar savu specifisko melno humoru kļuvis par simbolu brutālajai patiesumam, ar kādu sāpâncas kopiena izturas pret cilvēku attiecībām. Citi epitafiji atgādina par kara karā kritušajiem jauniešiem, komunistu režīma vajātajiem, pazudušajiem amatniekiem, neīstenotajām mīlestībām, leģendārajām dzērienos vai neparastajām tikumiem, kopā veidojot ciema sociālo un emocionālo hroniku gandrīz gadsimta garumā.

Praktiskais ceļvedis apmeklēšanai un mūsdienu tūista pieredze

Priecīgās kapsētas apmeklēšana ir pieredze, kas paliek katra ceļotāja atmiņā, neatkarīgi no viņa kultūras izcelsmes. Kapsēta ir atvērta katru dienu, no pirmdienas līdz svētdienai, no 08:00 līdz 20:00, piedāvājot divdesmit stundas gaismas, kurās zilās krustiņas var aplūkot visā savā krāšņumā. Ieejas maksa ir 10 lejas pieaugušajiem un 5 lejas bērniem un skolēniem, kam pievienojas fotomaksa 10 lejas tiem, kas vēlas profesionāli fotografēt. Šīs pieticīgās maksas veicina pieminekļu uzturēšanu un tradīciju turpinātāju atbalstīšanu.

Kapsēta atrodas Sāpânțas ciema centrā, pareizticīgo draudzes baznīcas pagalmā, adresē "Priecīgās kapsētas iela" 517. Ciemats atrodas aptuveni 18 kilometru attālumā uz rietumiem no Sigetu Marmaci, Maramurešas vēsturiskās galvaspilsētas, un aptuveni 4 kilometru attālumā no robežas ar Ukrainu, Tisas upes kreisajā krastā. Piebraukšana notiek pa valsts ceļu DN19, kas savieno Oradju ar Sigetu Marmaci, vai ar vilcienu līdz Sigetai, kam seko vietējais autobuss vai taksometrs. No Bajas Mares attālums ir aptuveni 85 kilometri, bet no Klužas-Napokas, tuvākās starptautiskās lidostas, ceļš ar mašīnu aizņem aptuveni trīs ar pusi stundas.

Pilna apmeklēšana ilgst no 45 minūtēm līdz divām stundām, atkarībā no tā, cik daudz epitafiju vēlies izlasīt un nofotografēt. Ieteicams ierasties pēc iespējas agrāk no rīta, īpaši vasaras sezonā un nedēļas nogalēs, kad kapsēta var uzņemt līdz 300 000 apmeklētāju gadā un var kļūt pārpildīta. Rīta gaisma, kad saule spīd uz zilajiem krustiem, piedāvā labākos apstākļus fotografēšanai un mierīgu, pārdomu atmosfēru. Daudzi ārvalstu tūristi nolīgst vietējos gidus, lai tulkotu un izskaidrotu epitafijus, bieži aizbraucot ar asarām acīs, kaut arī ierašanās brīdī nav sapratuši nevienu zilbi rumāņu valodā.

Tikai dažus simtus metrus no kapsētas atrodas Stana Joana Petraša memoriālā māja, tradicionāla koka māja ar lieveņu, pagalmu un darbnīcu, kur apmeklētāji var redzēt meistara rīkus, var sarunāties ar tradīcijas turpinātājiem un var pasūtīt krustu nākotnes mirušajam. Tuvumā, aptuveni piecu minūšu braucienā ar mašīnu uz rietumiem, paceļas Sāpânțas-Peri klosteris, iespaidīga celtne, kas celta, sākot no 1997. gada, pēc 14. gadsimta vecā Peri klostera parauga, kas tagad atrodas Ukrainā. Klostera baznīca, kas celta no vairāk nekā 400 kubikmetriem ozolkoka un egles koka, ir ar 78 metrus augstu torni — augstāko koka baznīcu pasaulē — un ir pārklāta ar 12,5 kilogramiem zelta. Tā kopā ar Priecīgo kapsētu veido unikālu garīgo un kultūras kompleksu, vārtus starp zemes pasauli un augšējo, starp pagātni un tagadni.

Augustā, ap Dievmātes aizmigšanas svētkiem, Sāpânța uzņem starpkultūru festivālu "Garais ceļš uz Priecīgo kapsētu", ko 2009. gadā iniciēja īrs Peters Harlijs. Nedēļas garumā Maramurešas ciemi kļūst par skatuvēm tradicionālās mūzikas koncertiem, amatniecības darbnīcām, tikšanās ar māksliniekiem un vietējiem iedzīvotājiem, kulminējot ar "Horu ap Priecīgo kapsētu" un īra komponista Šona Deivija svītu "Balsis no Priecīgās kapsētas", ko izpilda 120 mūziķi no Rumānijas, Īrijas, Skotijas un Spānijas. Šis festivāls, kaut arī ar ierobežotu finansējumu, ir novietojis Maramurešu Eiropas kultūras kartē, pierādot, ka autentiskās tradīcijas var kļūt par tiltiem starp nācijām.

Tiem, kas vēlas izpētīt dziļāk, Sāpânțā vēl var apmeklēt tradicionālās veltnes Sāpânțas ielejā — tautas hidrauliskās iekārtas vilnas mazgāšanai un auduma apstrādei —, tuvumā esošo Ebreju kapsētu ar akmens bēru pieminekļiem, liecinieku izzudušai kopienai, un Šipotas ūdenskritumu Nadošas ielejā. Agrotūrisma viesu mājas zonā piedāvā naktsmītnes un tradicionālas maramurešas maltītes, ļaujot pilnīgu iegremdēšanos reģiona kultūrā, kas pretojusies laikam.

Priecīgās kapsētas apmeklēšanas pieredze pārsniedz vienkāršu tūrisma atrakciju. Daudziem apmeklētājiem, īpaši tiem, kas nāk no rietumu kultūrām, ko iezīmē emociju apspiešana nāves priekšā, šī vieta pārstāv atbrīvošanos. Smiekli nāves priekšā, patiesums, ar kādu tiek atklāti mirušo trūkumi un tikumi, krāsa, kas uzvar tumsu — tas viss stāsta par tautas gudrību, kas atsakās ļaut nāvei pateikt pēdējo vārdu. Katrs krusts ir cilvēcības mācība, atgādinājums, ka dzīve, cik vien īslaicīga, pelnījusi tikt dzīvota ar kaisli un stāstīta ar patiesumu. Sāpânțas Zilajā pašas debesis šķiet nolaižas uz zemes, lai apskautu tos, kas aizgājuši, dodot palikušajiem spēku turpināt, smieties un mīlēt, pat nāves neizbēgamākās noteiktības priekšā.

Priecīgā kapsēta galu galā ir Eiropas kultūras noturības šedevrs, pierādījums, ka nepārtraukti mainīgajā pasaulē autentiskums, patiesums un tautas māksla var izdzīvot un iekarot sirdis uz visiem kontinentiem. Tā ir vieta, kur Austrumeiropa atklāj savu dziļo dvēseli, kur personīgā vēsture kļūst par universālo vēsturi, un kur nāve, beidzot, māca dzīvos dzīvot pilnīgāk.