Voronecas klosteris

Iespaidīga ievade un universālā vērtība

Bukovinas sirdī, Karpatu kalnu pakājē, zaļā ielejā, ko ieskauj egļu meži, paceļas viens no iespaidīgākajiem Eiropas viduslaiku kristīgās mākslas sasniegumiem: Voronecas klosteris, pelnīti dēvēts par "Austrumu Siksta kapelu". Šis piemineklis, kas 1993. gadā tika iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, pārstāv ne tikai ortodoksās garīguma dārgakmeni, bet arī ārkārtīgu tikšanās punktu starp Eiropas civilizācijām — vietu, kur bizantiešu tradīcija, rietumu gotikas ietekmes un vietējais mākslinieciskais ģēnijs saplūda vienā unikālā sintēzē, kas turpina fascinēt miljoniem apmeklētāju no visas pasaules.

Tas, kas iespaido jau no pirmā vizuālā kontakta, ir tā intensīvā, dziļā, gandrīz elektriskā zilā krāsa, kas klāj baznīcas ārsienas — "Voronecas zils", tonis, ko mākslas speciālisti uzskata par unikālu pasaulē, tikpat slavenu kā Rubensa sarkanais vai Veronezes zaļais. Šis noslēpumainais pigments, kura precīzā formula nav varējusi pilnībā atkārtot pat pēc vairāk nekā piecu gadsimtu zinātniskiem pētījumiem, ir varonīgi izturējis laika apstākļus, lietus, sals un sauli, saglabājot savu dzīvo mirdzumu arī šodien, tāpat kā dienā, kad tas tika uzklāts uz sienām.

Voronecas klosteris atrodas Voronecas ciemā, kas mūsdienās ir Guras Humorulujas pilsētas sastāvdaļa, tikai 4 kilometru attālumā no šīs tūrisma kūrorta centra un 36 kilometru attālumā no Sučavas pašvaldības. Tā ģeogrāfiskais stāvoklis, Voronecas upes ielejā, dziļas miera ainavā, veicina kontemplatīvo atmosfēru, kas apņem visu klostera kompleksu.

Vēsturiskās saknes un galvenie Eiropas sakari

Voronecas klostera stāsts ir neatsaujama no vienas no iespaidīgākajām Eiropas viduslaiku vēstures personībām: Stefana Lielā (Stefana III), Moldovas vojevodas no 1457. līdz 1504. gadam, kurš uzcēla garīgu un militāru impēriju pretī osmaņu ekspansijai. Viņa valdīšana sakrita ar dziļu pārmaiņu periodu Eiropā: Konstantinopoles krišana 1453. gadā, Osmaņu impērijas konsolidācija zem Mehmeda II Iekarotāja un tā nepārtrauktie centieni paplašināt savu kundzību pār visu Balkānu un Centrāleiropas telpu.

Klostera dibināšanas konteksts ir pilns vēsturiska dramatisma. 1475. gadā, Vaslui kaujā (pazīstama arī kā Augstā tilta kauja vai Rakovas kauja), kas notika 1475. gada 10. janvārī, Stefans Lielais sakāva osmaņu armiju, ko vadīja Hadims Suleimans Pašā, Rūmēlijas gubernators. Uzvara bija tik kategoriska, ka laikabiedri to aprakstīja kā "lielāko sakāvi, ko osmaņu armija jebkad cietusi savā vēsturē". Romas pāvests Siksts IV, iespaidots ar šī kristīgā valdnieka panākumu pretī musulmaņu ekspansijai, piešķīra Stefanam goda nosaukumu "Athleta Christi" — "Kristus čempions" — atzīstot viņu par vienu no galvenajiem kristietības aizstāvjiem Austrumeiropā.

Tomēr ceļš uz šo uzvaru nebija bez dziļas krīzes brīžiem. Saskaņā ar hronistu Jonu Nekulci "Moldovas zemes hronikā", pēc sakāves, kas cieta pirmajā konfrontācijas fāzē ar turkiem pie Rezbojenes (Baltās ielejas, 1476. gada 26. jūlijā), kur osmaņu armiju, ko personīgi vadīja sultāns Mehmeds II, bija spējusi viņu sakaut, Stefans Lielais atkāpās uz ziemeļiem, pulcējot jaunu armiju. Savā ceļā viņš devās caur Voronecu, kur dzīvoja viens eremīts, vārdā Daniils, mūks, kurš bija izcirtis sev šūnu klintī un tika uzskatīts par svēto jau savas dzīves laikā.

Leģenda vēsta, ka Stefans, izmisumā un nezinādams, vai pakļauties turkiem vai turpināt cīņu, jautāja Daniilam, kas viņam jādara. Un eremīts atbildēja, lai nepakļauj zemi turkiem, jo viņš uzvarēs kauju, ar nosacījumu, ka pēc uzvaras viņš celš klosteri šajā vietā Svētā Jura vārdā. Stefans sapulcēja armiju, sakāva turkus un, pildīdams savu solījumu, uzcēla Voronecas klosteri. Būvdarbi sākās 1488. gada 26. maijā un noslēdzās 1488. gada 14. septembrī — tikai trīs mēnešos un trīs nedēļās, ārkārtīgs rekords tajā laikā, kas apliecina ievērojamo Moldovas valsts organizāciju un dibinātāja uzticību.

Baznīca tika būvēta uz trilobu plāna, ar trim pusapļveida absīdām, ar pronaosu, naosu ar torni un moldāvu velvi, un altāri. Tā pārņēma "Svētā un Slavenā Lielā Uzvaras Nesēja Jura" — Svētā Jura — hramu, armijas un uzvaras garīgo patronu. Uz oriģinālās baznīcas durvīm, kas šodien saglabātas slēgtajā priekštelpā, atrodas šāds uzraksts baznīcslāvu valodā, ko uzrakstījis pats Stefans Lielais: "Es, Stefans vojevoda, ar Dieva žēlastību Moldovas zemes kungs, Bogdana dēls, sāku būvēt Voronecas klosteri Svētā un lielā mocekļa Jura godam, 6996. gadā, maija mēnesī, 26. dienā, pirmdienā, pēc Vasarsvētkiem, un pabeidzu to tajā pašā gadā, septembrī".

Jau Stefana Lielā valdīšanas laikā, bet īpaši pēc 1488. gada, Voronecas klosteris kļuva par svarīgu ticības un kultūras centru viduslaiku Moldovā. Daniils Eremīts, pēc uzturēšanās perioda Putnas klosterī (ko arī pēc viņa ieteikuma Stefans uzcēla 1466. gadā) un eremītismā, atgriezās Voronecā, kur nodzīvoja vēl divas desmitgades, tika ievēlēts par klostera igumenu. Viņš nomira 1496. gadā un tika apbedīts baznīcas pronaosā, viņa kaps atrodas tur līdz šodienai. 1992. gadā Rumānijas Pareizticīgo baznīca kanonizēja Daniilu Eremītu, svētkus svin 18. decembrī.

Klosteri nepārtraukti atbalstīja Stefana pēcteči tronī: Bogdans III, Petru Rarešs un Aleksandrs Lepušneanu, kas dāvināja zemes, grāmatas un baznīcas dārgumus. 1490. gadā Voronecā tika izveidota skriptorija (rakstītāju skola), kurā mūks Pahomijs nokopēja Tetraevangeļāru — īpaši vērtīgu rokrakstu, kas saglabāts šodien. Klosteri bija arī slāvu valodas skola, kur tika mācīti bajāru un priestera bērni, nākotnes priesteri, rakstītāji, diakoni, skolotāji. Voronecas psalmu grāmatas un Voronecas kodeksa atklāšana — divi no vecākajiem rumāņu valodas Bībeles tulkojumiem, kas saglabāti šodien Rumānijas Akadēmijā — apliecina šī centra kultūras nozīmi.

Kritisks periods klostera vēsturē bija Bukovinas aneksija no Hābsburgu impērijas 1774.–1775. gadā. Pēc tam, kad Moldovas kņazistes ziemeļrietumi nonāca Austrijas monarhijas pakļautībā (kas no 1804. gada kļuva par Austrijas impēriju, bet no 1867. gada Austro-Ungāriju), imperators Jāzeps II uzsāka virkni radikālu reformu, kas skāra arī pareizticīgo baznīcu. 1782. gada 13. novembrī septiņu klosteru igumeni, tostarp Inokentijs no Voronecas, sapulcējās, lai izvēlētos divus delegātus, kas iesniegtu viņu lūgumus imperatoram Jāzepam II, lūdzot atzīt vecās privilēģijas. Galu galā atbilde pienāca kompromisa formā, kas paredzēja skitu likvidēšanu un mūku skaita samazināšanu. 1785. gadā Voronecas klosteris tika slēgts pēc 297 gadu nepārtrauktas mūku dzīves. Baznīca palika funkcionēt kā draudzes baznīca līdz 1991. gadam, un liela daļa klostera relikviju un dārgumu tika pārvestas uz Dragomirnas, Sučevicas un Putnas klosteriem.

Pēc 1918. gada, kad Bukovina apvienojās ar Rumāniju, bijušā Voronecas klostera baznīca tika pasludināta par valsts vēstures pieminekli. Sociālisma periodā tika veikti arheoloģiskie izrakumi un restaurācijas, daži novērtēti, citi strīdīgi. Tikai pēc komunisma krišanas, ar lēmumu Nr. 1 no 1991. gada 14. marta, ko parakstīja Viņa Svētība Pimens, Sučavas un Redaucu arhibīskaps, Voronecas klosteris atsāka mūku dzīvi pēc 206 gadu pārtraukuma, šoreiz kā mūku sieviešu kopiena. Pirmā igumene bija stavroforas Irina Pentesku, ievērojama personība, kas vadīja klosteri ar uzticību līdz savai aiziešanai mūžībā.

1993. gadā Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija (UNESCO) iekļāva Voronecas klostera "Sv. Jura" baznīcu kopā ar septiņām citām baznīcām no Moldovas ziemeļiem (Arbore, Petreucu, Moldovica, Probota, "Sv. Jāņa Jaunā" no Sučavas, Humora un, no 2010. gada, Sučevica) Pasaules kultūras mantojuma sarakstā grupā "Ziemeļmoldovas krāsotās baznīcas". Šī starptautiskā atzīšana uzsver šo pieminekļu ārkārtīgo universālo vērtību, kas uzskatīti par "sienu glezniecības šedevriem, ar ievērojamu estētisko vērtību, pateicoties to izsmalcinātajam hromatismam un ievērojamai figūru elegancē".

Arhitektūras šedevrs un mākslas mantojums

Voronecas "Sv. Jura" baznīcas arhitektūra pārstāv oriģinālu un specifisku moldāvu stila sintēzi, ko speciālisti raksturo kā unikālu saplūšanu starp bizantiešu izcelsmes elementiem un vēlā gotikas elementiem, kam pievienojas vietējās mākslas iezīmes. Trilobu plāns ar trim pusapļveida absīdām, dalījums altārī, naosā un pronaosā, arku sistēma — tas viss norāda uz bizantiešu arhitektūras tradīciju, kamēr baznīcas augstums, ārējie kontraforti, durvju un logu rāmji lūzumā lokā un apstrādātās akmens apstrādes veids pieder vēlā gotikai, ko ietekmējusi Transilvānijas un Centrāleiropas arhitektūra.

Virs naosa paceļas tornis ar moldāvu velvi — specifisks arhitektūras elements, kas izveidots Moldovā 15.–17. gadsimtos, kas ļauj samazināt torņa diametru un svaru ar gudru arku un pandatīvu sistēmu. Jumts, teltveida formā, ir izgatavots no koka skaidām, tāpat kā zemnieku mājas šajā apvidū, risinājums, kas papildus estētiskajam izskatam ir arī praktisks: sniegs vieglāk noslīd no slīpā jumta, aizsargājot ārsienu freskas.

Uz ziemeļu fasādes saglabājas oriģinālā baznīcas dekorācija: rindas ar keramikas diskiem, emalētiem dzeltenā, brūnā un zaļā krāsā, dekorēti reljefā. Tie ietver heraldiskos motīvus — rampanta lauvu un aura galvu no Moldovas ģerboņa — kā arī radības, kas iedvesmotas no rietumu viduslaiku literatūras, piemēram, divastes sirēnas. Tornis ir dekorēts ar sešpadsmit augstām nišām, četrās no tām atrodas logi, un mazu nišu rinda apņem torni virs tām.

Baznīcas iekšpusē saglabājas žilti un stalles no 16. gadsimta, tostarp valdnieka žilts — īsts koka rzecības šedevrs — un mitropolīta Grigorija Roškas kaps slēgtajā priekštelpā, kā arī eremīta Daniila kaps pronaosā. Šie kapu pieminekļi ar izsmalcinātas rzecības dekorācijām pievieno papildu mākslinieciskās vērtības dimensiju ansamblim.

Baznīcas iekšējā glezniecība galvenokārt datēta ar Stefana Lielā laiku, 1496. gadu. Altāra un naosa ainās anonīmais mākslinieks centās galvenokārt atspoguļot attēlu teoloģisko nozīmi, veidojot svinīgu, bet ar acīmredzamu monumentalitātes raksturu. Starp šīm iekšējām gleznām īpaši piesaista: Slepenā vakariņa, Apustuļu sadalīšana, Kāju mazgāšana (altārī), ciešanu cikls un valdnieka Stefana Lielā votīvā aina ar ģimeni (naosā). Stils iedvesmots no arhaiskās bizantiešu ikonogrāfijas, bet ar skaidrību un stingrību ikonogrāfiskajā izkārtojumā, enerģisku zīmējumu un personāžu izteiksmi, kas tālu no stereotipiskuma vai konvencionalitātes.

Tomēr Voronecas īstais mākslinieciskais slava ir ārsienu glezniecība, kas tapusi 1547. gadā, pēc mitropolīta Grigorija Roškas iniciatīvas, Petru Rareša brāļa (Stefana Lielā nelegitīmā dēla, valdnieka no 1527.–1538. un 1541.–1546. gadam). Viņš pievienoja baznīcas rietumu galam slēgtu priekštelpu (eksonarteksu), kam pieņēma unikālu risinājumu: priekštelpas rietumu siena ir pilna siena bez nevienas atveres, un visa konstrukcija ir nokrāsota no pamatiem līdz jumta malai. Arhitektūra ir redzami pakļauta gleznotajam dekoram — revolucionāra koncepcija tajā laikā.

Mitropolīts Grigorijs Roška, erudīts ar plašām interesēm un Petru Rareša garīgais padomnieks, personīgi koordinēja ikonogrāfisko programmu. Tiek uzskatīts, ka šī renesanses ansambļa domājamais autors Dienvidaustrumeiropā ir gleznotājs Markuss (pristavs Markuss). Ārsienu freskas, kas tapušas tikai gadu pēc Petru Rareša nāves, faktiski pieder šī valdnieka laikmetam, kopā ar tām Probota, Humorā, Moldovicā un Arborē.

Visiespaidīgākā no šīm freskām ir Pēdējās tiesas aina uz rietumu sienas, milzīga kompozīcija, kas organizēta četros reģistros (vai piecos, pēc dažām interpretācijām), kas aizņem visu rietumu sienu, nepārtrauktu ar nevienu durvju vai loga atveri — unikāla visā kristīgā Austruma mākslā. Augšējā reģistrā parādās Dievs Tēvs, ko ieskauj svētie eņģeļi. Otrais reģistrs ietver Deisisa ainu, ar Kristu tronī starp Dievmāti un Svēto Jāni Kristītāju, ko ierāmē apostoli, kas sēž uz krēsliem. No Pestītāja kājām sākas uguns upe, kurā grēcinieki atrod savas mokas. Trešais reģistrs rāda Svētā Gara Etimāziju, simbolizētu baloža formā, Svēto Evaņģēliju un cilts priekštečus — Ābrahamu, Īzaku un Jēkabu — kam ziemeļos grupa ticīgo, ko vada Svētais apustulis Pāvils, bet dienvidos neticīgo grupas, kas saņem Mozus nosodījumu. Ceturtajā reģistrā, vidū, parādās svari, kas svēr labos un ļaunos darbus, cīņa starp eņģeļiem un dēmoniem par dvēselēm; ziemeļu zonā paradīze, bet dienvidu zonā elle.

Ārkārtīgi raksturīga iezīme šīm freskām ir to veidotāju bagātā radošā iztēle, kas kompozīcijā ievada dziļi vietējos, folkloras elementus: arheņģeļi, kas pūš bučinas (īpašs kalnu ganiem raksturīgs instruments, radniecīgs Šveices alphornam), karalis Dāvids spēlē kokli (rumāņu lautu), Ādams ar arklam ar koka arklu, ko velk vērši, Ieva vērpj vilnu kā saimniece, Ābels ganās ar aitām, eņģeļi ar moldāvu sieviešu sejām, dvēseles, kas nesas uz debesīm, ietītas tradicionālajos dvieļos, bet nosodītās dvēseles nes turku turbānus — Moldovas toreizējo nāves ienaidnieku. Reģiona dzīvnieki — brieži, mežacūkas, vilki, vāveres, lāči — piedalās tiesā, bet ziedi (sniegpulkstenītes, zvaniņi) ir no vietējās floras.

Uz dienvidu fasādes, uz intensīvā "Voronecas zilā" fona, ir gleznota Jesejas koks (Jēzus Kristus ģenealoģija), bet uz kolonnām attēloti grieķu un latīņu filozofi, tostarp Platons un Aristotelis — ievērojams ikonogrāfisks jauninājums. Uz ziemeļu fasādes parādās "Mirušo himna" un dvēseles pārejas aina pēc nāves.

"Voronecas zils" paliek viens no lielākajiem mākslas vēstures noslēpumiem. Lai gan ķīmiskās analīzes atklāja, ka pigmenta pamatā ir azurīts — dabisks bāzisks vara karbonāts, kas iegūts no vietējām klintīm — meistaru precīzā formula, tostarp iespējamie organiskie piemaisījumi vai speciālās uzklāšanas tehnikas, nav varējusi tikt pilnībā atjaunota. Šis zils pāriet no zila uz zaļu atkarībā no apkārtējās vides mitruma, radot dzīvu, gandrīz organisku efektu. Mākslas speciālisti to salīdzina ar Rubensa sarkano un Veronezes zaļo, bet daži pētnieki ierosinājuši iespējamas ietekmes vai līdzīgas tehnikas ar Venēcijas skolas vai Sjēnas gleznotāju izmantotajām, kas izmantoja azurītu kā bāzes slāni zem ultramarīna (lapislāzuli) glazūrām. Fakts, ka šis pigments, uzklāts brīvā gaisā, pakļauts lietum, sniegam un saulei vairāk nekā 475 gadus, saglabā savu intensitāti un mirdzumu, paliek noslēpums, kas pievieno papildu fascinācijas slāni piemineklim.

Leģendas, personības un pagrieziena punkti

Voronecas klostera stāsts ir cieši saistīts ar divām ārkārtīgām Rumānijas vēstures personībām: Stefanu Lielo un Daniilu Eremītu. Dibināšanas leģenda, ko fiksējis Jons Nekulce "Moldovas zemes hronikā", rāda tikšanos starp izmisušu vojevodu un vizionāru eremītu brīdī, kad dziļā krīzē bija tautas liktenis. Daniils, kurš bija nodzīvojis divdesmit gadus eremītismā Voronecā, pēc tam, kad iepriekš bija izcirtis sev šūnu klintī Putnā, kļuva par pirmo klostera igumenu un iespaidoja to ar ārkārtīgi augstu garīgās dzīves līmeni. Uzskatīts par svēto jau savas dzīves laikā, par paveiktajiem brīnumiem un gudrību, tika kanonizēts 1992. gadā, un viņa kaps pronaosā paliek svētceļojumu vieta.

Trešā būtiskā figūra ir mitropolīts Grigorijs Roška, Petru Rareša brālis, kurš 1547. gadā pievienoja slēgto priekštelpu un pasūtīja ārsienu glezniecību. Veidojies par priesteri Voronecas mūku vadībā — kā pats apliecina ierakstā uz Tetraevangeļāra no 1550./1551. gada, ko dāvināja klosterim: "... kur no agras bērnības esmu veltījies Dievam, ar mūsu svētā tēva jaunā Daniila lūgšanu, un kur esmu saņēmis eņģeļu titulu, un kur esmu daudz cīnījies ar dvēseli" — Grigorijs Roška bija īsts sava laika erudīts ar plašām interesēm teoloģijas, vēstures un mākslas jomā. Viņš tiek uzskatīts, pēc Stefana Lielā un Daniila Eremīta, par Voronecas klostera trešo dibinātāju.

Petru Rarešs, Stefana Lielā nelegitīmais dēls, bija tas, kurš devis jaunu māksliniecisko impulsu Moldovas klosteriem, pasūtot vairāku baznīcu ārsienu glezniecību. Lai gan Voronecas freskas tika tapušas gadu pēc viņa nāves, tās pieder viņa laikmetam un mākslinieciskajai vīzijai, uzskatītas par veiksmīgāko feodālās moldāvu mākslas ansambli.

Pēc 206 gadu pārtraukuma, 1991. gadā, Voronecas klosteris atdzima kā mūku sieviešu klosteris. Pirmā igumene, stavroforas Irina Pentesku, vadīja kopienu ar gudrību un uzticību gadu desmitiem ilgi, attīstot misijas un kultūras aktivitātes. Pašlaik klosteri vada igumene Gabriela Platona, un mūku kopiena — aptuveni 20 dzīvojošo — harmoniski apvieno lūgšanu dzīvi ar saimniecības darbu, mantojuma kopšanu un svētceļotāju un tūristu uzņemšanu. Māsas organizē glezniecības darbnīcu un piedāvā bezmaksas gida pakalpojumus apmeklētājiem, dāsni daloties ar šī svētās vietas stāstu un garīgumu.

Praktisks apmeklēšanas ceļvedis un mūsdienu tūista pieredze

Voronecas klosteris ir atvērts apmeklētājiem katru dienu, no pirmdienas līdz svētdienai. Apmeklēšanas programma mainās atkarībā no sezonas: vasaras periodā (aptuveni maijs–septembris) programma ir no 08:30 līdz 20:00, kamēr ziemas sezonā tā ir no 09:00 līdz 17:00. Ieteicams pārbaudīt aktuālo programmu klostera oficiālajā mājaslapā (www.manastireavoronet.ro) vai zvanīt tieši pa tālruni (+40 230 235 323 / +40 230 232 413), jo programma var mainīties reliģisko svētku periodos.

Ieejas maksas ir: 10 RON pieaugušajiem, 5 RON skolēniem un studentiem (ar derīgu apliecību). Ir arī foto maksa ārpusei 10 RON apmērā. Fotografēšana baznīcas iekšpusē ir aizliegta, kamēr iekšējā pagalmā un pie ārsienu freskām var fotografēt brīvi. Pie ieejas tiek piedāvātas svārki un lakati apmeklētājām, kurām nepieciešams, un pienācīgs apģērbs ir obligāts — pleci un ceļi jāaizsedz visiem apmeklētājiem, neatkarīgi no dzimuma.

Piekļuve klosterim notiek no Guras Humorulujas, pa apgabala ceļu DJ177D, aptuveni 4 kilometru attālumā. No Sučavas attālums ir 36 kilometri, un ceļš aizņem aptuveni 40–50 minūtes ar automašīnu. Ir arī iespēja nokļūt ar autobusu vai mikroautobusu līdz Gurai Humorulujai, un no turienes turpināt kājām (aptuveni 3,5 kilometri) vai ar vietējo taksometru. GPS koordinātas ir: 47°31'2.36"N, 25°51'51.09"E.

Labākais apmeklēšanas laiks ir agri no rīta, kad saules gaisma krīt skaisti uz ārsienu freskām un pārpildīšana ir mazāka. Ieteicams atvēlēt vismaz pusotru stundu apmeklējumam, laikā, kurā varat apbrīnot gan ārsienu freskas — īpaši monumentālo Pēdējo tiesu uz rietumu sienas un Jesejas koku uz dienvidu fasādes — gan baznīcas iekšpusi, ar 1496. gada gleznām, valdnieka žiltu, Daniila Eremīta un Grigorija Roškas kapiem, un dziļā miera atmosfēru.

Pie ieejas varat lūgt bezmaksas gidu — māsas sniedz detalizētus skaidrojumus par fresku simboliku, klostera vēsturi un vietas garīgumu. Neatsakieties no šīs iespējas: atšķirība starp 10 minūšu skatīšanos un vienas stundas izpratni ir tieši šis gids. Reliģisko dievkalpojumu laikā apmeklēšana notiek diskrēti vai jāgaida līdz to beigām.

Baznīcas iekšpusē vīrieši stāv pa labi, sievietes pa kreisi — tradicionālais pareizticīgais noteikums, kas ievērots visos kultvietās. Apmeklēšana notiek tikai atzīmētajās un atļautajās zonās. Klosteri nav naktsmītņu, bet Gurā Humorulujā ir daudzas viesu mājas un viesnīcas, no tām ar tradicionālo bukoviešu raksturu līdz modernām 3–4 zvaigžņu vienībām.

Tuvumā atrodas arī citas UNESCO krāsotās klosteri, veidojot ārkārtīgu maršrutu: Humoras klosteris (5 km attālumā), Moldovicas klosteris (aptuveni 25 km), Sučevicas klosteris (aptuveni 20 km), Putnas klosteris (aptuveni 30 km). Katram no šiem klosteriem ir sava dominējošā krāsa — Humoram sarkanā, Moldovicai dzeltenā, Sučevicai zaļā — bet Voroneca ar savu neaizmirstamo zilo paliek šī unikālā ansambļa vainaga dārgakmens.

Vietējā gastronomija ir pelnījusi izpēti: redevuciešu zupa, kūpināta forele, bukoviešu kāpostu pīrāgi māla podos, plāceņi ar sieru un mellenēm, visi pagatavoti pēc tradicionālām receptēm, kas nodotas no paaudzes uz paaudzi. Veikali zonā piedāvā vietējos produktus: medu, melleņu ievārījumu, žāvētas sēnes, tradicionālos rokdarbus.

Voronecas klosteris nav tikai piemineklis apmeklēšanai, bet vieta tikšanās ar vēsturi, mākslu un garīgumu tīrā formā. Vai esat svētceļotāji, mākslas mīļotāji, vēsturnieki vai vienkārši ceļotāji skaistuma meklējumos, šī vieta jūs dziļi iespaidos. "Voronecas zils", ar savu neatrisināto noslēpumu, ar savu ticības un pretestības stāstu pretī impērijām, ar savu meža mieru, paliek simbols tam, ka skaistais un svētais var pastāvēt mūžīgi, ja tie ir iesakņoti patiesībā un mīlestībā.