Prejmeras nocietinātā baznīca

Ticības cietoksnis Eiropas malā

Apmēram piecpadsmit kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Brasovas, tur, kur ceļš, kas lejup ved uz Valahiju (DN 10, bijušais Eiropas ceļš E 574), šķērso Bársas zemi gar Oltas upes tecējumu, paceļas viens no iespaidīgākajiem Eiropas viduslaiku sasniegumiem: Prejmeras nocietinātā baznīca, ko vecie vietējie iedzīvotāji sauca par Tartlau, bet ungāri — par Prázsmár. Tā ir lielākā nocietinātā baznīca Dienvidaustrumeiropā un, pēc vēsturnieku vienprātības, vislabāk saglabātā un stiprākā viduslaiku baznīca-cietoksnis kontinenta austrumos. 1999. gadā ansamblis tika iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā kā daļa no vietas "Transilvānijas ciemati ar nocietinātām baznīcām" paplašinājuma, un Michelin zaļais ceļvedis tai piešķīra trīs zvaigznes — augstāko atzinību, "kas pati par sevi attaisno ceļojumu", vienīgais objekts Rumānijā, kas šādi ir pagodināts. Eiropas ceļotājam Prejmera nav vienkārša arhitektūras kuriozitāte, bet būtisks nodaļas savā vēsturē: vieta, kur piecus gadsimtus lauku kopiena aizstāvēja, akmens aiz akmens, vienu no kristietības vārtiem pret osmaņu pasauli.

Vēsturiskās saknes un galvenie Eiropas sakari

No bizantiešu grieķu krusta līdz teitoņu bruņiniekiem

Stāsts sākas ap 1211. gadu, kad Ungārijas karalis Andrejs II — tas pats monarhs no Ārpādu dinastijas, kurš 1222. gadā izdeva Zelta bullu, Ungārijas vecāko "konstitūciju", un kurš 1224. gadā apstiprināja privilēģijas, kas piešķirtas Transilvānijas sakšiem ar Andreanum diplomu — dokumentā, kas adresēts teitoņu bruņiniekiem, piemin Tirlundas upes nosaukumu un piešķir viņiem tiesības uz plašu teritoriju Bársas zemē, ko vācu kolonisti sauca par Burzenlandi. Teitoņu bruņinieki — tas pats militārais ordenis, kas tajā pašā laikmetā būvēja savu valsti Prūsijā ar Marienburgas pili (Malborka, šodien Polijā, un arī UNESCO piemineklis) — 1218. gadā sāk būvēt baznīcu, kas veltīta Svētajai Krustij. Viņu arhitektoniskais jauninājums ir apbrīnojams: plāns grieķu krusta formā, ar absīdām, kas beidzas sešstūrī, plāna tips, kas aizgūts no bizantiešu tradīcijas un Jeruzalemes baznīcu arhitektūras, Transilvānijā sastopams tikai šeit, ar maz paralēlēm Vācijas ziemeļaustrumos. Baznīca tika uzcelta uz vecas romānikas bazilikas pamatiem no 12. gadsimta, no vecākas apdzīvotas vietas laika, kuras izcelsme bija slāvu, saukta par Dacia.

1225. gadā Andrejs II padzen teitoņus, baidoties no viņu neatkarības ambīcijām, bet 1240. gadā, ar karaļa Bēlas IV dāvinājumu, baznīca un īpašums nonāk Kērcas (Kerz) cisterciešu abatijas īpašumā, kuras mūki būvniecību noved līdz beigām.

Cistercieši, burgundiešu gotika un Eiropas radniecība

Cisterciešu ordenis, dzimis Cîteaux Burgundijā, Francijā, bija agrīnās gotikas lielais nesējs Eiropā 13. gadsimtā. Kērcas mūki ieveda Transilvānijā šo "burgundiešu gotiku", un Prejmeras baznīca ir stilistiski radniecīga ar Kērcas klostera baznīcu un Svētā Bartolomeja baznīcu Brasovā, abas celtas pēc 13. gadsimta vidus — mākslas vēsturnieki Prejmeru datē ar šī gadsimta otro trešdaļu. Ap baznīcu attīstījās austrumākā Transilvānijas sakšu apmetne, kolonisti, ko Ungārijas karaļi atveda, sākot ar 12. gadsimtu, ieradušies no Flandrijas, no Mozeles ielejas un no Reinas ielejas, vācu kolonizācijas uz austrumiem (Ostsiedlung) lielajā kustībā. Prejmeras baznīca tādējādi atrodas Eiropas tradīciju krustceļos: bizantiešu plāna forma, cisterciešu franču gotika, sakšu vācu meistarība — viduslaiku Eiropas materiālā karte vienā ēkā.

Sigismunds no Luksemburgas un kristietības robeža

Pēc postošā mongoļu iebrukuma 1241.–1242. gadā — kas izpostīja arī Brasovu (Keresd, Corona), pēc ungāru smagās sakāves pie Mohi — un jo īpaši pēc pirmā lielā osmaņu iebrukuma 1421. gadā, kas nāca cauri Buzău pārejai, Prejmeras stratēģiskā loma kļuva skaidra: tā bija pirmā vieta, kas saņēma triecienus no bruņotajiem spēkiem, kas ielauzās Transilvānijā. Karalis Sigismunds no Luksemburgas — Ungārijas karalis, Bohēmijas karalis, nākotnes Svētās Romas impērijas imperators, pretosmaņu krusta kara organizētājs, kas beidzās ar katastrofu pie Nikopoles 1396. gadā, Konstancas koncila dibinātājs — lika būvēt aizsardzības sistēmu Bársas zemē. Eiropas konteksts bija tāds, kur Eiropa bija noslēgusies sevī, zem osmaņu ekspansijas spiediena pēc Konstantinopoles krišanas 1453. gadā: Ungārijas, Polijas un Valahijas kristīgās karalistes funkcionēja kā bufervalstis. 1395. gadā Sigismunds Brasovā parakstīja alianses līgumu ar Valahijas Mirču Veco pret Portu. Un no 1427. gada ap Prejmeras baznīcu tika uzcelti lielie nocietinājuma sienas. Tādējādi šeit esošā cietoksnis pieder tai pašai Eiropas stāstam kā Ungārijas robežas cietokšņi (Egera, Szigetvāra), kā Hābsburgu militārā marka vai krustnešu pilis Levantā — kristietības robeža, ko šoreiz aizstāvēja zemnieki.

Arhitektūras šedevrs un mākslas mantojums

Svētās Krusta baznīca un 1450. gada altāris

Dievnams, kas veltīts Svētajai Krustij, tika uzcelts uz centrālā plāna grieķu krusta formā, kura vienādie zari izvēršas ap kvadrātu, kas pārklāts ar astoņstūra torni — unikāla koncepcija Transilvānijā, iedvesmota no Jeruzalemes baznīcām un radniecīga ar Reinas ielejas vēlo gotiku. Gadsimtu gaitā ēka piedzīvoja būtiskas pārmaiņas: 1461. gadā virs zaru krustojuma tika uzcelts zvanu tornis (vecāka un mazāka torņa vietā, kas atradās rietumu zara priekšā), bet starp 1512. un 1515. gadu tika pievienotas divas nevienādas sānu jomas un pagarināta centrālā joma, mainot sākotnējo plānu. Interjers ir askētisks, ar ierobežotas elegances ribveida velvēm, bez fresku pēdām. Baznīcas mākslas dārgums ir poliptiskais (triptihs) altāris, kas datēts ap 1450. gadu — vecākais altāris Transilvānijā un viens no vecākajiem Rumānijā. Tematika ir Kunga ciešanas: centrālajā panelī — Krustā sišana, četras reizes lielāka nekā pārējie paneļi, ar vairāk nekā pusi virsmas zeltīta; uz spārniem, kas krāsoti no abām pusēm un divos reģistros, ainas kā Kāju mazgāšana, Pēdējais vakariņš, Bicirošana, Kaifas tiesāšana, Sievu raudas, Ielikšana kapā, Augšāmcelšanās un Mironieces. Figūras ir vienkāršas, reducētas līdz būtiskajam, gandrīz statuāras; sarkanie toņi, novietoti uz zelta fona, piemīt īpaša mirdzība. Autors, nezināms, pēc speciālistu domām, veidojies Vīnes mākslas skolā — Donavas māksla laikmetā, kad Vīne bija Hābsburgu pasaules mākslas galvaspilsēta. Pēc 16. gadsimta Reformācijas — Brasova bija viens no luterāņu reformācijas centriem Transilvānijā, kur Johanness Honterus iespiež pirmo grāmatu — kopiena pieņēma Augsburgas konfesiju, un baznīca kļuva evaņģēliski-luteriska.

Zemnieku cietoksnis: robežas militārā inženierija

Nocietinājums ir viduslaiku militārās inženierijas šedevrs. Ap baznīcu tika uzcelts gandrīz apļveida nocietinājums, ar diametru ap 72 metriem, ar sienām 3–4 metrus biezām (vietām līdz 5 metriem) un 10–12 metrus augstām, pastiprinātām ar četriem pakava formas bastioniem (no kuriem divi saglabājušies), ar pieciem torņiem, ar ārpusi (zwinger) un ar 18 metrus platu un 2–4 metrus dziļu aizsarggrāvi, kas tika barots ar ūdeni — sistēma, kas salīdzināma ar ūdens pilīm (Wasserburgen) Bavārijā un Austrijā vai ar Fāgāraša cietokšņa grāvi. Uz nocietinājuma sienas iekšējās virsmas, trīs-četros līmeņos, izkārtojas 272 istabas — katrai ciemata ģimenei bija sava norīkotā kamera —, ko miera laikā izmantoja kā noliktavas, bet kara laikā kā patvērumu; pagrabstāvu kameras glabāja graudu krājumus, kas pietiktu apmēram sešiem mēnešiem, un ansamblis varēja uzņemt ap 1600 ciemata iedzīvotāju. Virs kamerām izvēršas sargu ceļš (Wehrgang), apmēram 800 metrus garš un plats, augšējā daļā līdz 4 metriem, ar divslīpju jumtu un caururbts ar daudzām šaujamlūkām un lejamlūkām (mešikoliem). Ieeja cietoksnī notiek caur 30 metrus garu velves tuneli, ko aizsargā hersa (bīdāms režģis no koka, pastiprināts ar dzelzi) un masīvas ozola vārti, ko sargā barbakan. Starp sienās iestrādātajām uguns lūkām atradās arī neparasts kaujas ierīce — slavenā "Nāves ērģeles" (Todesorgel) — bieza dēlis, kas griežas ap dzelzs asi, nesot katrā pusē piecas šaujamās caurules; kamēr viena sērija tika izšauta, otra tika atkal uzlādēta, un, ātri griežot, varēja šaut atkal. Viduslaiku "ložmetējs", radniecīgs ar Rietumeiropas daudzu stobru šaujamieročiem (ribauldechini), kas bija domāts, lai radītu paniku un smagus zaudējumus ienaidnieka nometnē; šodien apmeklētājs var redzēt un šī unikālā mehānisma repliku un to pagriezt. Prejmeras ansamblis pieder Eiropas lauku nocietināto baznīcu ģimenei — no husītu nocietinātajām baznīcām Bohēmijā (Tābora) līdz valdiešu nocietinātajām baznīcām Pjemontas ielejās (Angroņa, Šanforāna) un Wehrkirchen Frankēnijā, Bavārijā un Austrijā — lielākā un pilnīgākā no tām, šī kontinentālā fenomena austrumākais avangposts.

Leģendas, personības un pagrieziena punkti

Piecdesmit aplenkumi un viena vienīga iekarošana

Starp 13. un 17. gadsimtu Prejmeras ciemats tika uzbrukts un izpostīts vairāk nekā piecdesmit reizes — no mongoļiem, tatāriem, osmaņiem (reidi 1421., 1432., 1438., 1508. gadā, tatāru iebrukums 1658. gadā), no ungāriem, kazakiem un Valahijas un Moldovas vojevodām —, tomēr baznīca-cietoksnis tika faktiski iekarota tikai vienu reizi, 1611. gadā, no Gabriela Bātorija, Transilvānijas prinča. 17. gadsimta nemierīgie laiki atstāja dziļas pēdas: pēc Guruslāu (Brasovas) kaujas 1600. gadā, imperatora Ferdinanda no Hābsburgas karaspēki, ko vadīja Tērēks Bālints un Maijläts Ištvāns, nodedzināja sakšu zemes; Mihai Viteazuls jau iepriekš bija ierīkojis savu nometni pie Prāzmāras, bet vēlāk Imre Tēkeli, pēdējais lielais pret-Hābsburgu princis, ko atbalstīja Sultāns, šķērsoja tās pašas zemes. 18. gadsimtā ap ciematu tika uzcelta cita nocietinājuma līnija ar piecām vārtiem, bet 1767. gada 23. februāra lielais ugunsgrēks iznīcināja 200 mājas. Un tomēr cietoksnis izturēja — akmens hronika robežas kopienas izturībai. Vietējā tradīcija runā arī par tuneli, kas būtu savienojis baznīcu ar nocietinājuma ārpusi, noslēpums, kas vēl nav pilnībā atminēts.

Tomasa Tartlera hronika un Prejmeras atmiņa

Visvērtīgākais rakstiskais liecības avots par Prejmeras vēsturi ir "Tartlauer Chronic" — kopienas hronika, ko 1750. gadā sarakstīja evaņģēliskais mācītājs Tomass Tartlers (1700–1770), dzimis Brasovā; daļa no šīs vēstures tika tulkota rumāņu valodā ar priesteri Jāni Ludu. No Tartlera lapām dzīvot sāk aplenkumi un pārbaudījumi, cauri kuriem gāja šī zeme. Prejmerā dzimis arī vācu rakstnieks Ervīns Nešteters (1897–1992). 20. gadsimtā ansamblis tika restaurēts starp 1962. un 1970. gadu, arhitektes Marianas Angelesku un inženiera Aleksandra Dobriceanu vadībā, ar arheoloģiskajiem pētījumiem, ko vadīja Radu Heitels — vēstures ironija, ka restaurāciju finansēja Čaušesku ateistiskais režīms, kas vienlaikus filmēja nocietinājumā dažas ainas no "Buzduganul ar trim zīmogiem" (1977). 1916. gadā, Pirmā pasaules kara vidū, trīs zvani tika konfiscēti, lai tos izkausētu; 1923. gadā tos aizvietoja ar zvaniem, kas lieti Apoldā, Tīringā — vācu atbalss, kas skan vēl šodien virs Bársas zemes. No 1990. gada vecajā 1793. gada nodokļu noliktavā, kas uzcelta virs ieejas galerijas, darbojas muzejs — sakšu etnogrāfiskais muzejs — ar rekonstruētu klases telpu un sakšu zemnieku istabu ar oriģinālo mēbelējumu.

No protestantiskās Reformācijas līdz sakšu emigrācijai

Sakšu kopiena, kas gadsimtiem ilgi bija bijusi cietokšņa sargātāja — viduslaiku Transilvānijas privilēģētā "sakšu nācija", līdzās ungāru dižciltīgajiem un sekuiem —, 16. gadsimtā bija pieņēmusi luterānisma ticību. Pēc 1989. gada lielākā daļa sakšu emigrēja uz Vāciju; 2009. gadā tikai ap 125 bija reģistrēti Tartlau evaņģēliskajā draudzē. Šodien cietoksni uztur dzīvs apmeklētāji no Rumānijas un visas pasaules, kā arī vācu fondi, piemēram, Stiftung Kirchenburgen, kas saglabā šīs kopienas atmiņu — Eiropas mantojums, kas tagad pieder visiem.

UNESCO, pasaules atzinība un vieta Eiropas atmiņā

1993. gadā UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā tika iekļauta Biertanas nocietinātā baznīca — bijusī luterāņu sakšu bīskapu rezidence starp 1572. un 1867. gadu; 1999. gadā vieta tika paplašināta ar vēl sešiem ciematiem — Prejmeru, Kelniku, Dirliu, Saskicu, Viilor ieleju un Viskri — zem nosaukuma "Transilvānijas ciemati ar nocietinātām baznīcām". Transilvānija saglabā vairāk nekā 150 labi saglabātas nocietinātās baznīcas no apmēram 300 būvētām starp 13. un 16. gadsimtu — vienu no blīvākajām viduslaiku lauku nocietinājumu koncentrācijām kontinentā. Prejmera šajā tīklā ir stiprākais un pilnīgākais posms. Michelin zaļais ceļvedis tai piešķīra trīs zvaigznes — augstāko atzinību, "kas pati par sevi attaisno ceļojumu" — vienīgais objekts Rumānijā, kas šādi ir pagodināts. Eiropas ceļotājam Prejmera ir nodaļa savā civilizācijā: vieta, kur Rietumu latīņu pasaule (Cîteaux, Reinas ieleja, Teitoņu ordenis), Bizantija (grieķu krusta plāns), vācu kolonizācija Austrumeiropā, Reformācija un osmaņu robeža satiekas akmenī.

Praktiskais ceļvedis apmeklējumam un mūsdienu ceļotāja pieredze

Programma, biļetes un piekļuve

Vasaras sezonā (1. aprīlis – 15. oktobris) cietoksnis ir atvērts no pirmdienas līdz sestdienai no 09:00 līdz 17:30 (pēdējā ieeja), bet svētdien no 11:00 līdz 17:30; ieejas biļete ir ap 20 lejām, ar iespēju iegādāties tiešsaistē (ieteicams pirms apmeklējuma pārbaudīt aktuālo programmu un tarifus pieminekļa oficiālajā vietnē). Piekļuve notiek pa DN 10 / E 574, apmēram 15 kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Brasovas (20–25 minūtes ar automobili), ar autobusu 520 no Brasovas autoostas (apmēram 30 minūtes) vai ar vilcienu pa Brasova – Svētā Georgija – Tirgusekvesas maģistrāli. Apmeklējumam atvēliet 60 līdz 90 minūtes.

Ko redzēt soli pa solim

Dabiskais maršruts sākas caur 30 metrus garo ieejas tuneli, ar hersu un barbakanu, tad uzkāpj pa koka kāpnēm starp nocietinājuma sienas kamerām — krājumu telpas, rekonstruētā klases telpa, sakšu zemnieku istaba etnogrāfiskajā muzejā — līdz sargu ceļam apmēram 10 metru augstumā, starp šaujamlūkām un lejamlūkām, zem Wehrganga divslīpju jumta; šeit atrodas arī "nāves ērģeļu" replika, ko var pagriezt ar roku. Tad nolaižaties baznīcā: grieķu krusta plāns, ribveida velves, 1450. gada triptihs altāris ar zeltīto Krustā sišanu centrā, 1461. gada zvanu tornis, ērģeles, soli un Apoldā lietie zvani. Ārpusē aplūkojiet no augšas ovālo nocietinājumu, pakava formas bastionus un grāvi ar ūdeni. Apmeklējums ir ceļojums cauri astoņiem gadsimtiem — no 12. gadsimta romāniskās bazilikas līdz luterāņu baznīcai, no teitoņu krusta līdz sakšu patvēruma kamerām.

Bársas zemes sirdī: papildu maršruti

Apvienojiet apmeklējumu ar Hārmanas nocietināto baznīcu, tikai 5 kilometru attālumā (apliecināta 1240. gadā, nekad neiekarota, ar kapelu, kas saglabā 15. gadsimta sienu gleznojumus), ar Brasovas vēsturisko centru (Melno baznīcu, Tirgus laukumu), ar Rāšnovas cietoksni, ar Brana pili un, tālāk, ar Viskri ciematu — sakšu ciematu, kas popularizēts starptautiskā mērogā, ar savu nocietināto baznīcu un māju, kas saistīta ar Karali Čārlzu III — vai ar Fāgāraša cietoksni, vienu no retajām Eiropas cietokšņiem, ko ieskauj grāvis ar ūdeni un, pēc vietējo teiktajām, nekad neiekarotu aplenkuma ceļā. Prejmera ir vārti uz veselu viduslaiku ainavu: Transilvānijas dienvidu kultūrainavu, ko UNESCO atzinusi par visas cilvēces mantojumu — un ko katram Eiropas ceļotājam būtu jāiziet vismaz vienu reizi, ar svētceļotāja soļiem un skatienu vērstu, caur mūrveida spraugām, uz horizontu, kur pirms pieciem gadsimtiem, pie Karpatu pakājē, bija redzamas ienaidnieka teltis.