Peleša pils

Peleša pils: Rumānijas kroņa dārgakmens un Eiropas romantisma meistardarbs Karpatu sirdī

Virs Sinajas pilsētas, tur kur straujās Pelešas upes ūdeņi lejup no Bučedži masīva Karpatos, paceļas viens no aizraujošākajiem 19. gadsimta Eiropas būvniecības pieminekļiem: Peleša pils. Skatoties no tās terasēm, kas izrotātas ar statujām un Karāras marmora strūklakām, pils šķiet atrauta no vācu pasakas, akmens un kokgriezuma struktūra, kas apvieno gotiskos torņus, renesanses lodžijas un fasādes, kas dekorētas ar koka mežģīnēm, ainavā, kas cienīga Šveicei vai Bavārijai. Eiropas ceļotājam Peleša nav tikai otrs apmeklētākais Rumānijas vēstures piemineklis pēc Branas pils, bet gan īsta Eiropas civilizāciju tilts: šeit vācu dinastija Hohenzollern-Sigmaringen deva Rumānijai tās pirmo moderno karali Karolu I, un viņš, no 1873. līdz 1914. gadam, uzcēla rezidenci, kas vienlaikus bija pirmais pilnībā elektrificētais pils Eiropā, tehniskās modernitātes laboratorija un apliecinājums jaunās karalistes piederībai kontinenta lielo impērijas galma saimei. Ar vairāk nekā 160 telpām, kas dekorētas stilos, kas variē no vācu renesanses līdz spāņu-mauru barokam, no jūgendstila līdz alpīnajam romantismam, un ar vairāk nekā 60 000 mantojuma priekšmetu kolekciju — gleznas, ko parakstījuši El Greko, Ticāns, Rembrants, Rubenss vai Gustavs Klimts, vairāk nekā 4000 Eiropas un austrumu ieroču un bruņu, Minhenes vitrāžas, mēbeles no Vīnes, Hamburgas un Maincas — Peleša pils būtībā ir Eiropas muzejs, kas saglabāts Karpatu sirdī un piedāvāts pasaulei kā neatņemama universālā kultūras mantojuma daļa.

Vēsturiskās saknes: No vācu firsta līdz Rumānijas Karalistei un Eiropas lielajām impērijām

Pelešas pils stāsts sākas jau sen pirms tās pirmā akmens. 1866. gadā, pēc tam kad Eiropas lielvalstis — Napoleona III Francija, caru Krievija un Prūsijas Karaliste — Parīzes konvencijā nolēma atzīt Rumānijas firstistes apvienošanos zem sveša firsta, rumāņu politiskā elite izvēlējās par valdnieku jauno princi Karlu no Hohenzollern-Sigmaringen, virsnieku Prūsijas armijā un karaļa Vilhelma I brālēnu. Ieradies Rumānijā 1866. gada maijā, Karols šķērsoja valsti un palika dziļi iespaidots no Prahovas ielejas ainavas. Viņš atgriezās tur 1866. gada augustā, un ainava palika viņa sirdī. Kad 1872. gadā viņš iegādājās pie Melnā tilta — vieta, kas 1874. gadā, arī pēc viņa iniciatīvas, ieguva nosaukumu Sinaja — aptuveni 1000 desetīnu zemes Pelešas upes krastā, viņš nepirkta tikai zemi, bet nodibināja dinastisku sapni. Karols I kļuva par Rumānijas karali 1881. gadā, pēc pilnīgas neatkarības pasludināšanas un valsts pārvēršanas par karalisti, un Peleša kļuva par dinastijas vasaras rezidenci, kas caur laulībām un aliansēm saistīja rumāņu karaļnama ar Eiropas visspošākajiem troņiem: Karola māte Žozefīne no Bādenes piederēja Bādenes nama katoliskajam atzaram; viņa sieva Elizabete no Vīdas bija vācu firstiene; viņa vedekla Marija bija Edinburgas hercoga Alfrēda un Krievijas lielhercogienes Marijas Aleksandrovnas meita, tātad Lielbritānijas karalienes Viktorijas un cara Aleksandra II mazmeita. Tādējādi, kad Firstiene Marija no Edinburgas 1892. gada 29. decembrī apprecējās ar mantinieka princi Ferdinandu, Sinajā satikās ne tikai divi likteņi, bet divas no pasaules spēcīgākajām dinastijām: Saksija-Koburga-Gota un Hohencollerni, Lielbritānija un Krievija, ar Rumānijas Karaļnama vidū.

Eiropas konteksts būvniecībai ir tikpat blīvs. Rumānija tikko bija izgājusi Neatkarības karu (1877–1878) — kurā princi Karols personīgi vadīja rumāņu karaspēkus kopā ar krievu karaspēkiem pie Plevnas, Pleva tika ieņemta 1877. gada novembrī — un Berlīnes līgums 1878. gadā atzina valsts pilnīgo neatkarību. Karalim, kura tronis balstījās uz aliansi ar Centrālajām varām, Vāciju un Austroungāriju, bija dabiski, ka viņa rezidence nesīs vācu arhitektūras nospiedumu. Un alianses līgumi — Alianses līgums 1883. gadā starp Rumāniju, Vāciju un Austroungāriju — tika atjaunoti tieši Pelešas pilī, 1892. un atkal 1896. gadā, Austrijas-Ungārijas imperatora Franca Jozefa I oficiālās vizītes kontekstā, nozīmīgākā valsts vizīte, kas jebkad uzņemta Sinajā. Vienu dienu, 1896. gada augustā, Karpati bija liecinieki divu Eiropas senāko impēriju tikšanās: Habsburgu impērijas, kas stiepās no Alpiem līdz Galisijai un Bukovinai, un jaunā rumāņu karalistes, viņa sabiedrotā austrumu robežā pret "civilizētajai Eiropai" pret Osmaņu impēriju un krievu ekspansiju. Šī vizīte noteica Imperatora dzīvokļa ierīkošanu Pelešā 1906. gadā, sagatavotu otrreizējai vecajam imperatoram viņa 40 gadu valdīšanas jubilejas apmeklējumam — vizīte, kas diemžēl nenotika.

Pati būvniecība sākās 1873. gadā un tika iezīmēta ar suverēna neiespējamo ambīciju. Pirmais pieaicinātais arhitekts, profesors Vīnes Vilhelms fon Doderers no Vīnes Politehniskās skolas, iesniedza karalim trīs projektus, kas iedvesmoti no franču renesanses pilīm Luāras ielejā un no ēkām uz Vīnes Ringstrasse — tie paši modeļi, kas iespaidoja Centrāleiropas monarhus, no Luāras līdz Vīnei. Karols I visus trīs noraidīja 1876. gadā, uzskatot tos par neoriģināliem un pārāk dārgiem. Doderera vietu ieņēma vācietis Johaness Šulcs, sākotnēji viņa asistents būvlaukumā, dzimis Lembergā (tagad Ļviva), kas ierosināja pieticīgāku, bet stāvākajam reljefam un budžetam pielāgotāku risinājumu. Pamatakmens tika likts 1875. gada 10./22. augustā svinīgā ceremonijā, zem kura tika apraktas desmitiem zelta monētu pa 20 lejām — pirmās rumāņu monētas ar Karola I ģīmetni — kopā ar diviem pergamentiem, kas aizzīmogoti stikla un svina caurulēs. Ēka tika oficiāli atklāta 1883. gada 7. oktobrī, tomēr darbi turpinājās, secīgu posmu virkne, līdz 1914. gadam: franču arhitekts Emīls Andrē Lekonts di Nuī, slavenā Ežēna Violē-le-Duka māceklis, 1890. gadā izveidoja Mauru zāli; čehu arhitekts Karels Limans pārņēma koordinēšanu, sākot no 1893./1896. gada, uzceļot 66 metrus augsto centrālo torni, pabeidzot Goda zāli 1911. gadā un uzceļot tajā pašā īpašumā Pelišoras pili (1899–1902) mantinieku firstiem Ferdinandam un Marijai, kā arī Foišoru, bijušo karaļa medību māju. No 1908. līdz 1911. gadam, pēc Limana un bavārieša Ferdinanda fon Tīrša — karaļa Ludviga II Bavārieša padomnieka, tā paša karaļa, kas uzcēla trako Neušvānšteinu — tika pabeigtas Ieroču zāles un Florences zāles dekorācija. 1911.–1914. gadā terase tika dekorēta ar romiešu imperatoru krūšutēliem, un dienvidaustrumu spārnā tika projektēta Padomes zāle, ko Limans un vīnietis Bernhards Ludvigs. Visa īpašuma kopējās izmaksas, rēķinot laikmetā, sasniedza aptuveni 16 miljonus zelta leju, kas ir ekvivalents vairāk nekā 120 miljoniem eiro šodien — kolosāla summa jaunai valstij, kas runāja par karaļa ambīciju nostiprināt Rumāniju Eiropas kultūras un tehniskās elites vidū.

Arhitektūras meistardarbs: Dialogs ar Eiropas lielajiem stiliem

Skatoties no ārpuses, Pelešas pils ir Eiropas 19. gadsimta arhitektūras vēstures mācība, ēka, kurā vācu romantisms un vēsturisms — tas pats virziens, kas radīja Neušvānšteinu Bavārijā, Miramari pie Triestes vai Reinas pilis — satiekas ar itāļu, franču, šveiciešu un austrumu ietekmēm. Dominējošais stils ir vācu neorenesanses stils, ko Karols I apzināti izvēlējās, lai atsauktu atmiņā savas izcelsmi no Hohenzollern-Sigmaringen nama, bet fasādes ir izrotātas ar gotiskiem torņiem ar smailiem metāla smailēm, balkoniem ar izgrebtām balustrādēm, atklātām lodžijām un septiņiem terašu līmeņiem itāļu neorenesanses stilā, kas dekorēti ar statujām, kolonnām un strūklakām. Iekšpagalms uzrāda sakšu ietekmes, ar fasādēm fachwerk stilā un ar roku gleznotām alegoriskām freskām, atgādinot Ziemeļeiropas alpīno arhitektūru. Centrālais tornis, 66 metrus augsts, ir redzams no desmitiem kilometru un savā laikā bija modernitātes signāls vēl mežonīgā ainavā. Visa kopa — Peleša, Pelišora, Foišors, Sargu korpuss, Ekonomāts, Karaļnama staļļi, Elektrostacija un Šipotas vila — veido karaļnama, kas stiepjas simtiem hektāru, ko ieskauj dižskāžu un egļu meži, ar ainavu arhitektu ierīkotām dārziem, tostarp 1894. gadā no Florences marmora Pietro Aksērio veidota strūklaka.

Tomēr tas, kas atšķir Pelešu no jebkuras citas Eiropas pils, ir tās iekšpuse: 160 telpu (daži avoti norāda 168) universs, katra iecerēta kā "ceļojums" uz citu civilizāciju vai laikmetu, īsta Eiropas galma māksliniecisko gaumes antoloģija. Goda zāle, galvenā pieņemšanas telpa, iespaido ar savu dubulto augstumu, riekstkoka paneļiem, kas izgrebti ar basreljefiem un statuetēm, un ar stikla bīdāmo griestu, kas darbināms elektriski vai manuāli — tehniska inovācija, kas ļāva karaļa viesiem baudīt skaidrās debesis vasaras naktīs, pārsteiguma elements, kas cienīgs Eiropas visrafinētākajiem saloniem. Mauru zāle, franču arhitekta Lekonta di Nuī darbs, ir dārgakmens spāņu-mauru stilā, iedvesmota no Alhambras Granadā: zeltainas arābeskas, ģeometriskie mozaīkas, nišas ar pakavveida arkām un iekšējā Karāras marmora strūklaka, kopija pēc kāda gabala no Kairo, kamēr mēbeles tika atvestas no Damaskas un Kairo — Osmaņu impērijas un Eiropas aizraušanās ar Austrumiem atsaukums. Florences zāle jeb Lielais salons atjauno itāļu renesanses pils atmosfēru: kasetēts griesti, izgrebti tejas kokā un zeltīti, divi lieli Murano stikla svečturi, marmora grīda un Mediči ģimenes un Venēcijas dodžu portreti, atgādinot Vidusjūras Eiropas dinastiskās saites. Padomes zāle pārsteidzoši līdzinās vienai no Lucernas rātsnama zālēm Šveicē — atsauce uz šveiciešu demokrātiju un atturību telpā, kas paredzēta valsts lēmumiem. Turku salons glabā turku un persiešu vara izstrādājumu kolekciju, un karaļa guļamistaba ir izgaismota ar Bohēmijas kristāla svečturu. Karaļnama bibliotēka, ar retiem sējumiem ādā, kas iespiesti ar zelta burtiem, slēpj slepenu durvju aiz plaukta, pa kuru karalis varēja diskrēti pārvietoties uz privātajiem dzīvokļiem, un logu vitrāžas attēlo Sigmaringenas un Hohencollernas pilis Vācijā — dinastijas dzimšanas vietu. Koncertu zālē atrodas 1621. gadā Antverpenē veidots klavesīns un Rīgera ērģeles, un pils teātris ar 60 vietām un karaļa ložu tika dekorēts pēc Gustava Klimta skicēm, Vīnes secesijas meistara.

Pils kolekcijas ir bagātībā, kas sacenšas ar Eiropas lielo muzeju kolekcijām. Karaļnama galerijā ietilpst oriģināli darbi, ko parakstījuši El Greko, Zurbarāns, Muriljo, Velaskess, Ticāns, Tintoreto, Rembrants, Rubenss, Van Deiks, Karpačo, Rafaēls, Brēgels, Korredžo, Tjepolo, Žaks Luijs Davids, kā arī Gustava un Ernsta Klimtu darbi — viena no visrafinētākajām kolekcijām Centrālajā un Austrumeiropā, ko savācis Karols I, liels mākslas mīļotājs, un turpinājuši viņa pēcteči. Ieroču zāles, ierīkotas no 1903. līdz 1911. gadam, glabā vairāk nekā 4000 Eiropas un austrumu eksemplārus no 14.–17. gadsimtiem — bruņas, ķiveres, zobenus, šķēpus, arbaletus, šautenes — ar slavenu darbnīcu zīmogiem, piemēram, Zolingena, Toledo, Sentetjēna, Laco Lacarīni vai Pēteris Daners, un absolūtā zvaigzne ir pilna bruņa zirgam un bruņiniekam, Maksimiliāna tipa, kas sver aptuveni 80–100 kg, unikāla Rumānijā. Kolekcija sākās no diviem kodoliem: austrumu ieroči, ko jaunais princi Karols 23 gadu vecumā iegādājās savā ceļojumā uz Alžīriju 1862. gadā, un ieroči, ko mantoja no sava tēva, firsta Karla Antona no Hohenzollern-Sigmaringen, pēdējā Sigmaringenas nama suverēnā firsta, no Hohencollernas pils arsenāla Vācijā. Vīnes eksperts Jūlijs Ernsts Šoirers tika uzdots papildināt kolekciju ar iepirkumiem izsolēs un privātās kolekcijās visā Eiropā. Kopumā pils glabā vairāk nekā 60 000 mantojuma priekšmetus: gleznas, skulptūras, laikmeta mēbeles no Maincas, Minhenes, Vīnes un Hamburgas darbnīcām, gobelēnus, austrumu paklājus, sudraba izstrādājumus, porcelānu, Minhenes Cetleru darbnīcās veidotas vitrāžas, retas grāmatas un rokrakstus. Testamentā Karols I novēlēja visu kolekciju rumāņu tautai — reta cēlsirdības žests, kas Pelešu pārvērta par nacionālo un Eiropas dārgumu vienlaikus.

Tehnoloģiski pils bija Eiropas avangardā. Papildus tam, ka tā bija pirmā pilnībā elektrificētā pils kontinentā — tai bija sava elektrostacija, uzcelta Pelešas upes krastā, viena no pirmajām hidroelektrostacijām Eiropā, uzstādīta 1884. gadā un paplašināta 1897. gadā — Peleša jau no 1883. gada baudīja centrālapkuri, ko uzstādīja poļu izgudrotājs Franciseks Rihnovskis, kas par šo darbu saņēma zelta nopelnu medaļu I klasē no karaļa Karola I, centrālo putekļu sūkšanas sistēmu, iekšējo liftu un Goda zāles bīdāmo griestu. Franču prese to sauca par "vismodernāko pili Eiropā sava dibinātāja laikā". Būvmateriāli galvenokārt bija rumāņu — grants no Prahovas upes, akmens no Piatra Arsā masīva, koks no Prahovas ielejas mežiem, uz būvlaukuma dedzināts ķieģelis — kamēr darbaspēks bija kosmopolītisks: itāļu mūrnieki, vācieši un ungāri galdnieki, albāņi un grieķi karjerā, turki ķieģeļu dedzināšanā, rumāņi terasēšanā.

Leģendas, personības un pagrieziena punkti: Pils kā Eiropas vēstures liecinieks

Pelešas pils akmeņos nes personiskas traģēdijas atmiņu, kas tai deva nosaukumu. Karolam I un Elizabetei no Vīdas bija tikai viena meita Marija — mīļotā Māriņa — dzimusi 1870. gadā, kas nomira 1874. gada aprīlī, tikai trīs-četrus gadus veca, nogalināta ar skarlatīnu. Drudža delīrijā bērns esot lūdzis tēvam: "Gribu aizbraukt uz Sinaju, padzerties no Pelešas ūdens". Sāpju pārņemts, Karols I šo pēdējo vēlēšanos pārvērta personiskā stimulā: viņš nosauca jauno pili pēc savas meitas mīļākās upes vārda, un Sinajas rezidences būvniecība kļuva par cieņas apliecinājumu zaudētā bērna piemiņai. Leģenda vēsta, ka karalis redzējis pili "savas dinastijas, nacionālās dinastijas šūpuli" — un patiešām 1893. gadā Pelešā piedzima nākamais karalis Karols II, pirmais dinastijas monarhs, kas dzimis uz rumāņu zemes un pirmais kristīts pareizticīgo ticībā. 1921. gadā Foišorā, blakus esošajā rezidencē, piedzima karalis Mihai I, pēdējais Rumānijas suverēns.

Vēl viena personība, kas iezīmēja pils likteni, bija Karaliene Elizabete, Karola I sieva, literārajā pasaulē pazīstama ar pseidonīmu Karmena Silva. Dzejniece, prozas rakstniece un memuāru autore, viņa publicēja dzeju un stāstus vairākās Eiropas valodās, un Pelešā izveidoja īstu kultūras salonu, uzņemot rakstniekus, mūziķus un māksliniekus no visas Eiropas. Pils leģendas — dažas savijoties ar Hohencollernu nama "Baltās dāmas" (Weiße Frau) tradīciju, garu, kas saistīts ar vācu dinastiju un vēstīja nelaimes — savijas ar karalienes atmiņu, kas ieradās pavadīt naktis, lasot un rakstot savos dzīvokļos, baltās kleitās, romantiskas melanholijas atmosfērā. Karaliene Marija, viņa vedekla, karalienes Viktorijas un cara Aleksandra II mazmeita, savukārt bija "mākslinieces karaliene": gleznotāja, dzejniece, modes radītāja un "Jaunās mākslas" kustības, jauno rumāņu mākslinieku kustības, patronese. Viņai un Ferdinandam Karols I uzcēla Pelišoru (1899–1902), intīmāku pili, jūgendstila stilā, vienīgo šāda veida Rumānijā, ar Guļamistabu un Zelta istabu, ar mēbelēm, ko izstrādājusi pati karaliene, un ar rokraksta pergamentu, ko Marija 1906. gadā dāvināja Ferdinandam. Pēc Karalienes Marijas nāves 1938. gada 18. jūlijā viņas sirds tika novietota, pēc iespaidīgas ceremonijas, Pelišoras Zelta salonā, zem Rumānijas un Lielbritānijas karogiem, kur tā atrodas vēl šodien.

Eiropas vēstures pagrieziena punkti tika izlemti starp šīs pils sienām. 1914. gada 3. augustā Padomes zālē — kas līdzinās Lucernas rātsnama zālei — notika Karaļu padome, ko sasauca karalis Karols I, lai lemtu par Rumānijas iestāšanos Pirmajā pasaules karā, kas bija sācies tikai dažas dienas agrāk, ar atentātu Sarajevā un Vācijas kara pieteikumu Francijai. Lai gan Karols I, uzticīgs aliansei ar Centrālajām varām — Vāciju, Austroungāriju un Osmaņu impēriju —, atbalstīja tūlītēju iestāšanos karā, Padome ar milzīgu balsu vairākumu balsoja par neitralitāti, tikai Petre P. Karps atbalstīja karaļa viedokli. Uz padomes galda tika izlikti alianses līgumi, tostarp 1896. gadā Pelešā atjaunotais Franca Jozefa klātbūtnē. Rumānija karā iestājās tikai 1916. gada 27. augustā, Antantes pusē, Karaļu padomē Kotročenos. Arī Pelešā notika 1925. gada Karaļu padome, un 1931. gada jūlijā šeit notika pēdējā karaļkāza Rumānijas vēsturē: firstienes Ileanas laulības ar erchercogu Antonu no Habsburgas-Lotringas — savienība, kas simboliski saistīja jauno rumāņu karalisti ar Eiropas senāko imperatora dinastiju, Habsburgu nama.

Pēc Karola I nāves 1914. gada 27. septembrī — kas notika pašā pilī, ko viņš tik ļoti mīlēja — Peleša uzņēma karaļa bēres un palika karaļu vasaras rezidence līdz karaļa Mihai I piespiedu atteikšanās no troņa 1947. gada 30. decembrī. 1948. gadā komunisti nacionalizēja īpašumu, un 1953. gadā pils tika atvērta kā valsts muzejs. No 1975. līdz 1990. gadam Nikolaje Čaušesku aizliedza publisku piekļuvi, pārvēršot īpašumu par stingri uzraudzītu protokola zonu; stāsta, ka muzeologi esot iebiedējuši Čaušesku laulāto pāri, stāstot, ka pils iekšpusē atrodoties cilvēkam bīstama sēne, patiesībā esot bijusi sēne, kas bojāja koka sijas mitruma dēļ. Pēc 1989. gada decembra revolūcijas Peleša un Pelišora tika atkal iekļautas tūrisma apritē. 2007. gada februārī, pēc piecu gadu sarunām, īpašums tika atdots atpakaļ Rumānijas Karaļnama — viena no retajiem konfiscēto labumu atdošanām komunistu režīma laikā — pils paliekot valsts muzejam, ko pārvalda Kultūras ministrija, karaļnama to īrējot no valsts. Karalis Mihai I atgriezās Pelešā 2008. gada jūnijā un dzīvoja šeit līdz savai nāvei 2017. gada 5. decembrī. 2016. gada 10. maijā, Neatkarības dienā un dinastijas 150 gadu pastāvēšanas gadadienā, Mantojuma firstienes Margaretas personīgais standarts pirmo reizi pēc gandrīz 70 gadiem plīvoja uz augstākā pils karoga mastā.

Praktiskais ceļvedis apmeklējumam: Šodienas tūista pieredze

Pelešas pils atrodas aptuveni 1,5 kilometrus uz ziemeļrietumiem no Sinajas pilsētas centra, aptuveni 800–1000 metru augstumā, Pelešas alejā 2, Prahovas apriņķī. Sinaja ir sasniedzama ar vilcienu no Bukarestes (Gara de Nord) aptuveni pusotru stundu, ceļojums pa Prahovas ieleju pats par sevi esot gleznaina pieredze, pa vēsturisko maršrutu, kas savieno galvaspilsētu ar Transilvāniju, garām ejot Branas pilij un viduslaiku pilsētai Brašovai. Ar automašīnu var nokļūt pa DN1/E60 no Bukarestes aptuveni divās stundās, un no Sinajas stacijas var uzkāpt vai nu ar taksometru, vai nu kājām, pa pilsētas parku, aptuveni 15–40 minūšu pastaigā, atkarībā no soļa.

Apmeklēšanas programma 2026. gadam ir no trešdienas līdz svētdienai, pirmdienās un otrdienās slēgta konservācijai: trešdienās no 10:00 līdz 17:00, un no ceturtdienas līdz svētdienai no 09:15 līdz 17:00. Ieeja notiek pa iepriekš ieplānotiem laika intervāliem — trešdienās: 10:00–12:45, 12:45–14:30, 14:30–16:00; ceturtdienās–svētdienās: 09:15–11:00, 11:00–12:45, 12:45–14:30, 14:30–16:00 — pēdējās biļetes tiek pārdotas 15:45, un pēdējā ieeja 16:00. Uzmanību: periodā no 2026. gada 2. novembra līdz 1. decembrim Pelešas pils būs slēgta vispārējai tīrīšanai un profilaktiskai konservācijai (un Pelišora no 2026. gada 28. septembra līdz 3. novembrim). No 2025. gada 3. decembra biļetes tiek iegādātas tikai tiešsaistē, platformā bilete.peles.ro, vai SelfPay pašapkalpošanās maksājumu stacijās zonā, kas atrodas blakus abiem pieminekļiem — vairs nav biļešu kasu ar cilvēku operatoriem. Biļetes ir personificētas un attiecas uz konkrētu laika intervālu; tās nevar pārplānot vai atgriezt, un ieeja notiek ierašanās kārtībā, intervālā, kuram biļete nopirkta. Lai aizsargātu izcilo mantojumu, dienas kapacitāte ir ierobežota līdz 2000 apmeklētājiem Pelešas pilij un 1500 Pelišorai, kas padara rezervēšanu dažas dienas — vai pat nedēļas — iepriekš absolūti nepieciešamu vasaras sezonā un nedēļas nogalēs.

Apmeklēšanas tarifi atspoguļo maršruta iespējas. Pamata tūre, kas ietver pils pirmo stāvu — Goda zāli ar tās bīdāmo griestu, Mauru zāli, Turku salonu, Ieroču zāli un Florences zāli — maksā 50 RON pieaugušajiem, 25 RON pensionāriem un 12,5 RON bērniem, skolēniem un studentiem (ar apliecību), Euro <26 kartes turētāji baudot to pašu samazināto tarifu 12,5 RON. Tūre, kas ietver pirmo stāvu un otro stāvu — kur atrodas Karaļnama bibliotēka ar slepenajām durvīm, Imperatora dzīvoklis, Koncertu zāle un teātris, ko dekorējis Klimts — maksā 100 RON pieaugušajiem, 50 RON pensionāriem un 25 RON skolēniem un studentiem, un pilnā tūre, kas pievieno arī trešo stāvu, maksā 150 RON, attiecīgi 75 RON un 37,5 RON. Bērni zem 7 gadiem ieeja bez maksas, un skolēni zem 18 gadiem baudot bezmaksas ieeju skolas brīvdienu periodā. Gidi ir iekļauti cenā, pieejami ekskursijas rumāņu valodā — trešdienās stundas intervālā no 10:30 līdz 15:30, un ceturtdienās–svētdienās no 09:45 līdz 15:15 — kā arī svešvalodās. Ieteicamais apmeklējuma ilgums ir 1,5–2 stundas. Ieejot apmeklētājiem tiek piedāvāti vienreizlietojamie apavu pārvalki oriģinālo 19. gadsimta koka grīdu aizsardzībai; ērti un plakani apavi ir stipri ieteicami, un temperatūra iekšpusē paliek vēsa pat vasarā, ņemot vērā aptuveni 1000 metru augstumu. Fotografēšana personīgai lietošanai ir atļauta ārpuse un iekštelpās, ievērojot muzeja reglamentu; statīvu izmantošana ir aizliegta.

Tikai aptuveni 300 metru attālumā no Pelešas, tajā pašā karaļnama, atrodas Pelišoras pils — "Mazā Peleša" — karaļa Ferdinanda un karalienes Marijas intīmā rezidence, ar unikāliem jūgendstila interjeriem Rumānijā, ar Zelta istabu un Zelta salonu, kur atpūšas karalienes Marijas sirds. Pelišorai ir atsevišķa biļete un programma (tas pats grafiks: trešdienās–svētdienās, pirmdienās un otrdienās slēgta), un abu piļu kombinācija sniedz pilnīgu Rumānijas galma dzīves un laikmeta mākslinieciskās gaumes ainu, kas saistīja Bukaresti ar Londonu, Vīni un Parīzi. Tuvākajā apkārtnē atrodas arī Sinajas klosteris, ko dibinājusi karaļnama jau 17. gadsimtā, tādējādi visa diena var tikt veltīta Prahovas ielejas karaļu mantojumam.

Pelešas pils paliek, vairāk nekā 140 gadus pēc atklāšanas, tas, kas tā vienmēr bijusi Eiropai: vieta, kurā vācu, itāļu, franču, šveiciešu un austrumu vēsture savijas vienā būvē, kurā pirmais Rumānijas karalis sapņoja ievest nākotni kalnu sirdī, un katrā telpā, katrs detaļa — no zelta monētām, kas apraktas zem pamatakmens, līdz stikla griestiem, kas atveras pret debesīm — stāsta par valsti, kas zināja sevi apliecināt jau no paša sākuma kā daļu no Eiropas nāciju lielās ģimenes. Šodienas ceļotājam Pelešas apmeklējums nav tikai ekskursija uz skaistu pili, bet tikšanās ar pašas Eiropas kopīgo atmiņu.