Svētā Miķeļa baznīca Klužā-Napokā

Eiropas kristīgās vēstures stūrakmens: ievads un universālā vērtība

Klužas-Napokas Vienības laukuma sirdī, vietā, kur pirms diviem tūkstošiem gadu stiepās romiešu pilsētas Napoca forums — Dacia Porolissensis provinces galvaspilsēta —, šodien paceļas Romas katoļu baznīca "Svētās Miķelis", kas ungāru valodā pazīstama kā Szent Mihály-templom un vācu valodā kā Michaelskirche. Ar saviem 70 metriem garumā un 80 metriem augsto pulksteņa torni ēka ir otrā lielākā gotiskā baznīca Rumānijā pēc Melnās baznīcas Brašovā, un kopā ar Matjasa Karaļa statuju ansambli tās priekšā veido visaugstākās simboliskās pāra visaugstāko pilsētas. Ierakstīta nacionālās nozīmes vēstures pieminekļu sarakstā (kods LMI CJ-II-m-A-07469), baznīca nav tikai kulta vieta: tā ir dzīvs Eiropas vēstures dokuments, vieta, kur dzimtas, tika kristītas, kronētas un zaudētas dinastijas, impērijas un cerības.

Šī pieminekļa universālā vērtība slēpjas tieši tā vēsturiskajā blīvajā. Šeit tika kristīts viens no Eiropas renesanses lielākajiem karaļiem, Mātyās Korvīns; šeit 1551. gadā karaliene nodeva karaļa zīmes Hābsburgu imperatora sūtnim, žestā, kas apstiprināja Ungārijas Karalistes sadalīšanu starp Vīni un Konstantinopoli; šeit tika iecelti Transilvānijas firsti un šeit notika diētas, kas noteica visas provinces likteni, kas atradās krustpunktā starp latīņu, osmaņu un austrumu ortodoksālo pasauli. Maz baznīcu Centrāleiropā var stāstīt tik daudz nodaļu no kontinenta lielās vēstures — no vēlās Romas impērijas, caur viduslaiku Ungārijas Karalisti, Reformāciju un Pret reformāciju, līdz Hābsburgu impērijai un šodienas Eiropas Savienībai, kas finansēja ēkas restaurāciju un 2024. gadā atlīdzināja to ar prestižo Europa Nostra balvu.

Vēsturiskās saknes: no romiešu Napocas līdz Ungārijas karaļa brīvajai pilsētai

Baznīca, kas dzimusi no Anžū karaļa privilēģijām

Baznīcas "Svētās Miķelis" vēsture būtībā sakrīt ar Klužas kā pilsētas sākumiem. 1316. gada 19. augustā karalis Kārlis Roberts no Anžū — tas pats Neapoles karalis no Anžū dinastijas, kas konsolidēja Ungārijas Karalisti pēc mantošanas krīzes un dibināja bruņinieku ordeņus, piemēram, Svētā Jura — piešķīra Klužai virkni privilēģiju un brīvību, tostarp tiesības brīvi izvēlēties savu priesteri un draudzes vadītāju. Šis karaļa brīvās pilsētas statuss (Királyi szabad város), līdzīgs tam, kādu baudīja Eiropas centrālās daļas lielās brīvās pilsētas — Kassa (Košice), Buda vai Hanzas pilsētas —, pavēra ceļu pilsētas attīstībai. Rakstiskajos avotos baznīcas draudzes vadītājs pirmo reizi minēts arī 1316. gadā; priesteris Benedikts, ievērojama pilsētas personība, ieguva trīs gadus vēlāk, 1319. gadā, jaunus pašvaldības privilēģijas no tā paša karaļa.

Baznīca tika uzcelta zemes gabalā, kas kalpoja kā kapsēta un kur bijusi vecāka kapela, veltīta Svētajam Jēkabam — svēta nepārtrauktība, kas raksturīga daudzām Eiropas viduslaiku pilsētām, kur jaunās draudzes baznīcas bieži tika celtas virs vecajām svētajām pamatiem vai nekropolēm. No vecās romānikas ēkas, kas bija pirms gotiskās būves, saglabājušies daži arhitektoniskie elementi, klusieši liecinieki agrākai fāzei. Galvenais dokuments, kas apliecina būves centienus, ir indulģences vēstule, ko 1349. gada janvārī izdeva Avinjona pāvesta galms — pierādījums tam, ka Klužas būvlaukums bija daļa no plašā Eiropas eclesiastiskā mecenātisma tīkla, laikmetā, kad pāvests atradās Avinjonā, gūstā, un pāvesta galms piesaistīja māksliniekus un būvniekus no visas latīņu pasaules.

Būve norisinājās vairākās fāzēs, kas stiepās gandrīz divus gadsimtus: pirmais posms no 1316. līdz 1390. gadam, kad tika pabeigts altāris, kam sekoja otrais posms no 1410. līdz 1487. gadam, ar iejaukšanās, kas turpinājās vismaz sešos posmos līdz 16. gadsimta sākumam, ēkai nekad nebija pilnībā "pabeigta" — iezīme, kas kopīga Eiropas lielajiem gotiskajiem būvlaukumiem, no Ķelnes katedrāles līdz Prāgas domei. Karaļa atbalsts nebija izsīcis: karaļi Sigismunds no Luksemburgas, Lāslo V Hābsburgs, karalis Mātyāšs un Vladislavs II no Polijas katrs savā veidā atbalstīja baznīcas celšanu un aprīkošanu.

Sigismunds no Luksemburgas un trīs kroņi virs portāla

Viens no visskaidrākajiem simboliem šī pieminekļa piederībai Eiropas vēsturei atrodas tieši virs galvenās ieejas. Rietumu portāls, celts 1440. gados, ir vainagots ar Svētā Miķeļa reljefu, kas uzvar pūķi — novietots tur, saskaņā ar gotiskā rakstā datētu uzrakstu no 1444. gada — un ar Sigismunda no Luksemburgas trim ģerboņiem: imperatora romiešu-vāciešu ģerbonis centrā, Ungārijas karaļa ģerbonis kreisajā pusē un apvienotais Ungārijas, Bohēmijas un Vācijas karaļa, respektīvi Austrijas erchercoga ģerbonis labajā pusē. To pastāvēšana nav nejauša: Sigismunds (1387–1437), kura valdīšanas laikā, šķiet, tika pabeigts ēka, bija pēdējais romiešu-vācu imperators, kronēts Romā (1433. gadā), vienlaikus turot Ungārijas un Bohēmijas kroņus — trīskāršs tituls, kas ilustrē Luksemburgu dinastijas universālo ambīciju un Transilvānijas centrālo vietu tā laika imperiālajā politikā. Baznīcas sānu portāli, ar savām ambrazūrām un bagāto dekoru, ir radniecīgi ar Svētās Elizabetes katedrāles Košicē (šodien Slovākijā), lielākās gotiskās ēkas kaimiņvalstī — pierādījums arhitektūras modeļu cirkulācijai Centrāleiropā, ko vienoja gotika.

Arhitektūras šedevrs: gotika Transilvānijas sirdī

Baznīca-halle ar katedrāles izmēriem

Ēka ir gotiska baznīca halles tipa — tāda būves veida, kur centrālā joma un sānu jomas ir tuvos augstumos, appludinot interjeru ar gaismu, kā tas notiek Eiropas centrālās daļas lielo brīvo pilsētu draudzes baznīcās Vācijā, Nīderlandē vai Polijā. koris, norobežots ar četrām travejām, ir pārsegts ar krusta velvēm uz ribām, kamēr trīs jomas ir pārklātas ar zvaigžņveida velvēm, balstītām uz šarnīrveida balstiem ar labi profilētām vītnēm; koru balstu kapitēļi ir ievērojami ar savu vēsturisko un māksliniecisko vērtību. Šī velvju struktūra kopā ar vitrāžām un skulptūrām atsauc atmiņā Rietumu gotisko katedrāļu diženumu — no Parīzes Dievmātes katedrāles līdz Svētās Elizabetes Košicē — un novieto Klužas pieminekli plašajā Rietumu sakrālās arhitektūras ģimenē no 14.–15. gadsimta.

Laika gaitā interjers piedzīvoja arī citus stilus. Pēc atgriešanās pie romiešu katoļiem, baroka ietekmē baznīcu restaurēja mākslinieki Johanness Nachtigall (1717–1761) un Antons Schuchbauer, draudzes vadītāja Jānoša Bíró vadībā. Galvenais altāris ar "Gudro kungu pielūgšanu" — Nachtigalla darināts un no 1748. līdz 1750. gadam gleznots Francs Antons Maulbertschs, slavenākais vēlā Vīnes baroka glezniecības pārstāvis, aktīvs visā Hābsburgu monarhijā, no Vīnes līdz Morāvijai — ienes Transilvānijā lielo Vīnes skolu atbalsi. Vienīgais saglabājies gotiskais mēbeļu gabals līdz šodienai ir poligonālais ampons kausa formā, paslēpts zem baroka ampona, kas izgatavots no 1740. līdz 1750. gadam. Līdz ar katolicisma atgriešanos interjers tika pārveidots Pret reformācijas garā, un 1874. gadā tika uzstādītas jaunas vitrāžas, kas radītu vienotu gotisku izskatu, saskaņā ar tā laika Eiropas neogotikas modi.

Šleuniga kapela, sakristijas portāls un atkārtoti atklātās freskas

Īpašas mākslinieciskas nozīmes ir Šleuniga kapela, kas atrodas ēkas dienvidrietumu stūrī, pa labi no galvenās ieejas, veltīta erceņģelim Miķelim. Tās griesti uz ribām tika pabeigti ap 1481. gadu, un tās iekšienē saglabājas nozīmīgākās baznīcas freskas — liecības par Transilvānijas sienu glezniecību no 14.–15. gadsimta, daļēji atkārtoti atklātas 1957.–1960. gada restaurācijas laikā. Kapela nes Šleuniga vārdu no Gregoriusa Šleuniga, pilsētas plebāns no 1450. līdz 1481. gadam, personības, kas ilustrē pilsētas elites lomu tā laika mākslas mecenātismā. Blakus tai, sakristijas durvju aploda — renesanses akmens skulptūra, datēta ar 1528. gadu, ko pasūtīja draudzes vadītājs Johanness Kleins un izgatavoja kāds vācu meistars — stāsta par Klužas nepārtrauktajām saitēm ar Vācijas zemju mākslas pasauli, tāpat kā saksu kolonistu klātbūtne, kuru gotiskais nospiedums atrodams visā pilsētas arhitektūrā.

No viduslaiku torņa līdz neogotiskajam, visaugstākais valstī gadsimtiem ilgi

Sākotnēji galvenajai fasādei bija jāsaņem divi simetriski torņi, bet tika uzcelts tikai ziemeļrietumu tornis, no 1511. līdz 1543. gadam. 1697. gadā ugunsgrēks iznīcināja torni, kas tika atjaunots baroka stilā 1744. gadā; tomēr pēc tam, kad 1763. gada zemestrīce to smagi bojāja, apdraudot ar sabrukšanu, tas bija jānojauc. 1837. gadā sākās pašreizējā pulksteņa torņa celšana neogotiskā stilā no ziemeļu fasādes, pabeigts 1860. gadā. Ar 80 metru augstumu tornis gadsimtiem ilgi bija augstākais baznīcas tornis valstī un paliek šodien viens no diviem augstākajiem Rumānijā. Tā celšana pilnā 19. gadsimtā ierakstās Eiropas lielajā neogotikas kustībā — tajā pašā kustībā, kas noveda pie Ķelnes katedrāles pabeigšanas (1880), Votivkirche būves Vīnē vai Budapeštas Parlamenta.

No pieciem zvaniem, kas tai reiz bijuši, saglabājies tikai viens, datēts ar 1657. gadu un sver 280 kilogramus — metāliska balss, kas izdzīvojusi ugunsgrēkus, zemestrīces un vēstures gadsimtus.

1747. gadā, pieminot čūskas epidēmijas beigšanos, kas skāra pilsētu no 1738. līdz 1744. gadam, tika uzcelta monumentāla baroka vārtu kompozīcija rietumu portāla priekšā, iespējams, bavāriešu skulptora Johannesa Kēniga darbs, kas sastāvēja no septiņām statujām ar erceņģeli Miķeli centrā. Tā atsauc atmiņā Eiropas centrālās daļas lielās votīvās kolonnas pret čūsku — no slavenās Pestsäule Vīnē līdz tām Prāgā vai Zalcburgā. 1890. gadā, līdz ar Centrālā laukuma sistematizāciju, sabiedrības spiediena rezultātā, būves un veikali, kas ieskāva baznīcu — iznomāti draudzei jau no 18. gadsimta, nodrošinot tai jaukus ienākumus — tika nojaukti, lai vairs neslēptu pieminekli; baroka vārti tika pārvietoti uz Svētā Pētera baznīcas priekšā Klužā, kur tie atrodas vēl šodien, un draudze tika kompensēta ar zemes gabaliem centrālajā zonā, uz kuriem tā uzcēla divas "spoguļveida" ēkas Iuliu Maniu ielā. Laukuma atvēršana ap baznīcu 1890. gadā ir daļa no tās pašas pilsētvides modernizācijas kustības, kas pārveidoja Eiropas galvaspilsētas — no Osmaņa Parīzes līdz Vīnes Ringstraße —, apstiprinot pieminekli kā publiskās telpas fokālo punktu.

Pagrieziena punkti: karaļa kristības, kroņa nodošana, firstu iecelšana

Mātyāšs Korvīns — renesanses karalis, kristīts šeit

Viena no emocionālākajām baznīcas vēstures lapām ir saistīta ar vislielāko karali, ko šī zeme jebkad devusi: Mātyāšu Korvīnu. Dzimis Klužā, sava tēva, vojevodas Jānoša no Hunedoaras mājā, 1443. gada 23. februārī, nākotnes Ungārijas un Horvātijas karalis (1458–1490) tika kristīts baznīcā "Svētās Miķelis", Šleuniga kapelā, kas šodien lielā mērā likvidēta. Mātyāšs bija renesanses monarhs īstā Eiropas nozīmē: viņa galms Budā uzņēma itāļu humānistus, un Korvīna bibliotēka — ar tūkstošiem kodeksu, otrā bibliotēka Eiropā pēc Vatikāna — padarīja Budu par humānistiskās kultūras centru, salīdzināmu ar Lorenco de' Mediči Florenci. Vārds "Korvīns" pats, ko pieņēma karalis, atsaucas uz leģendu par izcelsmi no Romas senās Valēriju dzimtas — gudrs romiešu izcelsmes prasījums, ko viņa hronists Antonio Bonfini pārvērta dinastiskā mītā. Fakts, ka šī karaļa, kas 1485. gadā ieņēma Vīni un stājās pretī Osmaņu impērijai, kristības notika zem šīs Transilvānijas baznīcas velvēm, galīgi saista pieminekli ar Eiropas renesanses stāstu. Baznīcas priekšā paceļas, kopš 1902. gada, iespaidīgais Matjasa Karaļa statuju ansamblis, skulptora Ģerģa Zalas darbs — vizuālā pāra, kas padara Vienības laukumu par īsto pilsētas "salonu", tā kā katedrāle un firsta statuja definē tik daudzu Eiropas laukumu identitāti.

1551: karaliene Izabella, imperators Ferdinands un Ungārijas sadalīšanas drāma

Ja Mātyāša kristības saista baznīcu ar renesansi, cits moments to saista ar Dienvidaustrumeiropas ģeopolitikas traģēdiju. 1551. gada 26. jūlijā šī kulta vietas iekšienē karaliene Izabella — Izabella Jagiellone, Jānoša Zāpoļas atraitne un karaļa-bērna Jānoša Sigismunda māte — nodeva karaļa zīmes, tostarp Svēto Ungārijas kroni, imperatora Ferdinanda I Hābsburga sūtnim, ģenerālim Džovanni Batista Kastaldo. Šis žests apstiprināja Ungārijas Karalistes sadalīšanu: rietumu un ziemeļu daļa nonāca Hābsburgu pakļautībā, valsts centru okupēja osmaņi pēc Mohāčas kaujas (1526), un Transilvānija kļuva par autonomo firstisti osmaņu suzerēnitetē. Tādējādi Klužas baznīca bija fizisks liecinieks momentam, kad Eiropas karte tika pārrakstīta starp divām impērijām — Hābsburgu romiešu-vācu un osmaņu —, drāmai, kuras atbalsis jūtamas vēl šodien.

Gadsimtu gaitā ēka uzņēma arī daudzas pirmsmodernās Transilvānijas diētas un bija vairāku firstu iecelšanas vieta: Gabriels Betlens — protestantiskais firsts, vācu firstu sabiedrotais pret Hābsburgiem, tas, kas noveda Transilvāniju līdz tās varas virsotnei —, Sigismunds Rākoci, Sigismunds Bātori un Gabriels Bātori. Katrs no tiem izgāja zem baznīcas gotiskā portāla, saistot provinces, kas atradās krustpunktā starp Romu, Vīni, Konstantinopoli un Varšavu, likteni ar šī pieminekļa akmeni.

Protestantu reformācija un 150 gadu atsvešināšanās

Tāpat kā daudzas citas Centrāleiropas baznīcas, arī "Svētās Miķelis" piedzīvoja protestantu reformācijas likteņus. No 1545. līdz 1558. gadam tā kalpoja luterāņu kopienai, no 1558. līdz 1566. kalvinistu, un no 1566. kļuva unitāriešu baznīca — tādējādi paliekot pusotru gadsimtu rokās konfesijai, kas, atšķirībā no citām Eiropas valstīm, Transilvānijā nostiprinājās galīgi, padarot šo provinci par unikālu gadījumu kontinentā, līdzās antitrinitāriešu kopienām Polijā un Itālijā. Saskaņā ar protestantu konfesiju kanoniem, vecie altāri tika deaktivizēti, iekšējais iekārtojums tika izņemts, un viduslaiku sienu glezniecības tika aizklātas — mākslinieciski zaudējumi, ko vēlākās restaurācijas varēja atgūt tikai daļēji. Tikai 1716. gadā, līdz ar Hābsburgu kundzības ieviešanu pār Transilvāniju un Pret reformācijas procesa ietvaros, baznīca tika piespiedu kārtā piešķirta romiešu katoļu kopienai, atsākot, pēc pusotra gadsimta, savu sākotnējo funkciju — ceļš, kas paralēls daudzu baznīcu ceļam Prāgā, Vīnē vai Zalcburgā, ko Hābsburgu monarhija atgrieza katolicismam.

Leģendas, noslēpumi un personības

Ap baznīcu gadsimtu gaitā austas daudzas leģendas un vēsturiskas hipotēzes. Tiek uzskatīts, ka ēkas pagrabā varētu atrasties viduslaiku kripts, kas glabātu tā laika personību kapenes un īpašas nozīmes mantojuma priekšmetus — hipotēze, kas turpina fascinēt vēsturniekus un apmeklētājus vienlīdz. 2016.–2022. gada restaurācijas darbi atklāja zem pašreizējā grīdas līmeņa aptuveni 700 gadus vecu altāri, nezināmas viduslaiku freskas, romiešu akmeņus otrreizēji izmantotus un dažādu laikmetu kapu akmeņus — materiāli pierādījumi tam, ka šī vieta bijusi svēta jau krietni pirms gotiskās ēkas celšanas, jau no romiešu laikiem. Vēsturnieki jau gadsimtiem nodarbojas ar baznīcas "būves vēsturi", kas paliek daļēji neizskaidrota: stilistiskās atšķirības starp dažādām ēkas daļām — šaurās koru logi, kapitēļu reljefi — liecina, ka pirmajā fāzē tika uzceltas tikai koris, sānu apsīdas un rietumu daļa, pārējais pievienojies pakāpeniski, būvlaukumā, kas ilga gandrīz divus simtus gadu.

Īpašu kuriozitāti pārstāv vitrāža ar erceņģeli Miķeli un uzrakstu "Quis ut Deus?" — "Kurš ir kā Dievs?" — svētā karavīra tradicionālā devīze. Tā pati devīze tika pieņemta Svētā Miķeļa ordenī, ko 1469. gadā dibināja Francijas karalis Ludviķis XI — simboliska saite ar Rietumu bruņiniecisko pasauli, kas baznīcas patronam piešķir papildu Eiropas rezonansi. Un tornī 1657. gada zvans, klusais ugunsgrēka, zemestrīces un vēstures gadsimtu izdzīvotājs, turpina sist, saistaot tagadni ar atmiņu par laiku, kad baznīcu skaņa ritmizēja visas kopienas dzīvi.

Trešās tūkstošgades restaurācija un Europa Nostra balva 2024

No 2016. līdz 2022. gadam baznīca "Svētās Miķelis" izgāja cauri savas modernās vēstures vērienīgākajam restaurācijas procesam, finansētam no Eiropas un nacionālajiem fondiem — Eiropas Savienība sniedza aptuveni 18 miljonus leju no kopējām 22 miljonu izmaksām. Darbi ietvēra strukturālo konsolidāciju, akmens tīrīšanu, dekoratīvo elementu atjaunošanu un vitrāžu restaurāciju, un iekšienē tika atjaunoti 1951. gadā izņemtie baroka altāri, piedāvājot iespaidīgu vizuālu skatu gotiskā ēkā. Eiropas atzinība nebija ilgi jāgaida: 2024. gadā Eiropas Komisija un Europa Nostra izsniedza baznīcas restaurācijai prestižo Europa Nostra balvu — Eiropas Kultūras mantojuma balvu, pasniegtu 2024. gada 7. oktobrī Eiropas Kultūras mantojuma samita ietvaros, ko uzņēma Rumāņu Atēna Bukarestē. Šis apbalvojums novieto Klužas pieminekli Eiropas restaurētā mantojuma elitē, līdzās projektiem no Venēcijas, Lisabonas vai Lielbritānijas industriālā mantojuma, un apstiprina to, ko kultivētie ceļotāji vienmēr ir sajutuši: ka "Svētās Miķelis" Klužā ir visas kontinenta kopīgs labums.

Praktiskais ceļvedis apmeklējumam un mūsdienu tūista pieredze

Baznīcas "Svētās Miķelis" apmeklēšana ir pieredze, kas norisinās vairākos līmeņos. Gotiskais interjers ar savām zvaigžņveida velvēm, Šleuniga kapelu un tās viduslaiku freskām, baroka altāri, ko gleznojis Maulbertschs, renesanses sakristijas portālu un krāsainajām vitrāžām piedāvā ieskatu septiņos Eiropas mākslas gadsimtos, un ekskursijas ar gidu ir pieejamas pēc pieprasījuma, populāras tūristu, skolēnu un studentu vidū. Apmeklējuma kulminācijas moments tomēr ir kāpšana pulksteņa tornī — vienā no augstākajiem baznīcas torņiem valstī. Pieeja platformai, kas atrodas aptuveni 80 metru augstumā, ir iespējama noteiktos periodos: regulāri tornis var tikt apmeklēts trešdienās un sestdienās no 10:00 līdz 17:00, un svētdienās no 12:30 līdz 17:00, ieeja ir bez maksas un vienlaikus tiek uzņemta ierobežota apmeklētāju grupa. Tāpat torņa vārti atveras katru dienu Ungārijas kultūras dienu laikā augusta vidū, kad tūkstošiem cilvēku uzkāpj, lai apbrīnotu vēsturiskā centra panorāmu, vecās pilsētas jumtus un Klužas apkārtni — skats, kas saulrietā kļūst par vienu no visvairāk fotografētajiem kadriem Transilvānijā. Torņa apmeklēšana nav ieteicama tiem, kas cieš no bailēm no augstuma.

Baznīca atrodas Vienības laukumā, pašā Klužas-Napokas vēsturiskajā centrā, dažu soļu attālumā no Franciskāņu baznīcas, no Bānfi pils (Mākslas muzeja) un no Mātyāša Korvīna statujas, perimetrā, ko var pilnībā izstaigāt kājām. Tā funkcionē kā Romas katoļu draudzes baznīca Albas Julijas arhidiecēzei un turpina uzņemt dievkalpojumus, sakrālās mūzikas koncertus un kultūras pasākumus, paliekot, pēc vairāk nekā septiņiem gadsimtiem kopš dibināšanas, pilsētas garīgā un simboliskā sirds, kas vienmēr zinājusi, ka pieder vienlīdz Transilvānijai un Eiropai. Eiropas ceļotājam, kas meklē kontinenta būtību — tur, kur gotika satiekas ar renesansi, kur karaļu kroņi tika nodoti imperatoriem, kur reformas un pret reformācijas sekoja viena otrai zem vienām un tām pašām velvēm, un tagad Eiropas balva apstiprina unikāla pieminekļa atjaunoto spožumu — baznīca "Svētās Miķelis" Klužā-Napokā ir, neapšaubāmi, viena no būtiskajām pieturām lielajā Eiropas kultūras ceļojumā.