Turdas aizas (Cheile Turzii)

Iespaidīga ievads un universālā vērtība

Transilvānijas sirdī, tur, kur Apuseni kalni satiekas ar Transilvānijas plakankalni, tikai sešus kilometrus uz rietumiem no Turdas pilsētas un piecpadsmit kilometrus uz dienvidaustrumiem no Klužas-Napokas, atveras viens no iespaidīgākajiem Eiropas dabas skatuves: Turdas aizas (Cheile Turzii). Šis kaļķakmens ielejas komplekss, ko izcēlis Hašdates upe Jura perioda kaļķakmens masīvā, kas vecāks par 150 miljoniem gadu, pārstāv Eiropas mēroga galamērķi, vietu, kur kontinenta vēsture satiekas ar ģeoloģisko mežonīgumu aizraujošā dialogā starp tūkstošgadēm.

Uz 324 hektāru platības dabas rezervāts slēpj karsta ainavu ar retu mežonīgumu: vertikālas sienas, kas sasniedz līdz 300 metru augstumu, asmenim līdzīgas kores, akmens torņi, šauras ielejas un vairāk nekā sešpadsmit noslēpumainas alas. Bioloģiskā daudzveidība ir ievērojama: vairāk nekā 1000 augu sugas un 67 dzīvnieku sugas, tostarp leduslaikmeta relikti, Karpatu endēmi un Eiropas līmenī aizsargājamas sugas, piemēram, kalnu ērglis, sienas tauriņš un savvaļas ķiploks. Turdas aizas tika iekļautas Rumānijas aizsargājamo teritoriju tīklā jau 1938. gadā, vēlāk tika ierakstītas UNESCO sarakstos starp ievērojamākajiem dabas pieminekļiem, un pašlaik atbilst IUCN IV kategorijai, tiekot atzītas par jaukta tipa dabas rezervātu ar nacionālu nozīmi.

Šīs vietas universālā vērtība pārsniedz ģeogrāfiskās robežas. Šeit, vietā, ko sauc par "Akmens nogriezto" (Piatra Tăiatā), Senatnē atradās galvenā kaļķakmens karjera, kas apgādāja romiešu pilsētu Potaisu un V Macedonijas leģiona nometni, vienu no svarīgākajām Dākijas Limesa nocietinājumiem. Leģenda par kalnu, ko Dievs sadalījis, lai glābtu Svēto Lāslo karali no kumānu armijām 1091. gada kaujā, novieto Turdas aizas pašā Ungārijas viduslaiku karaļu hagiogrāfijā. 1568. gada Turdas edikts, pirmais reliģiskās brīvības dekrēts Eiropas modernajā vēsturē, izdots tikai dažus kilometrus tālāk, padara šo reģionu par tolerances zemē asiņainu konfesionālo konfliktu gadsimtā. Un alpīnisma tradīcija, kas sākās šeit 1949. gadā, kad Andrejs Moldovans un Francisks Kovāčs iedzina pirmos āķus, novieto Turdas aizas Eiropas kāpšanas lielajā tradīcijā, līdzās Alpiem, Dolomītiem un Pireneju masīviem.

Vēsturiskās saknes un galvenie Eiropas savienojumi

Senās Romas pēdas: Potaisa un Dākijas Limes

Turdas aizu vēsture ir dziļi iesakņojusies romiešu civilizācijā, esot klusais liecinieks imperiālās klātbūtnes Karpatos. 2. gadsimtā m.ē., Marka Aurēlija marcomānu karu kontekstā pret vācu cilts grupām, V Macedonijas leģions tika pārcelts no Mēzijas, no Troesmisas, uz Potaisu (mūsdienu Turda), ap 168. gadu m.ē. Šeit leģions uzcēla lielāko nometni romiešu Dākijā, ar 23,37 hektāru platību, paredzētu, lai izmitinātu vairāk nekā 5000 karavīru. Nometne, ar malām 573 metri uz 408 metri, bija stratēģiski novietota uz Pilskalna, dominējot Arješa ieleju un piedāvājot kontroli pār tirdzniecības ceļiem un reģiona minerālu resursēm.

"Akmens nogrieztajā" punktā, kas atrodas apmēram 1,5 kilometrus no ieejas Turdas aizās, atradās galvenā kaļķakmens karjera, kas apgādāja būves nometnē un Potaisas kolonijā. Romieši šeit ieguva ofiolītus un ofiolītiskos tufus, kā arī mezozoja kaļķakmeni, būtiski materiāli nocietinājumu, termālo un akveduktu celšanai. Augsta 1,5 metru kolonna ar 0,34 metru diametru, izcelta no šīs karjeras, vēlāk tika pārvests uz kaimiņos esošā Kejas ciema baznīcu, klusais liecinieks nepārtrauktībai starp Senatnē un Viduslaikiem. Arheoloģiskie atklājumi karjerā atklāja dakstiņus, eļļas lampas, atslēgas, keramikas fragmentus un monētas — tetradrahsmu, denāru no imperatora Domiciāna laika (81-96 m.ē.), denāru no Makrina laika (217-218 m.ē.) un vēl divas monētas — visas norādot uz pilsoniskas apmetnes pastāvēšanu karjeras tuvumā. Šie atradumi novieto Turdas aizas Romas impērijas ekonomiskajā tīklā, savienojot Dākijas provinci ar galvenajiem tirdzniecības ceļiem, kas savienoja Romu ar impērijas ziemeļu robežu, no Vindobonas (Vīnes) līdz Tomisai (Konstancas).

Arheoloģiskā vieta "Baltā kalna" punktā ir ierakstīta Klužas apgabala vēstures pieminekļu sarakstā, un arheoloģiskie pētījumi atklāja apdzīvojuma pēdas jau no Vidējā paleolīta, neolīta, bronzas laikmeta, dzelzs laikmeta un Kotoferas kultūras perioda. Šī vairāk nekā piecu tūkstošu gadu nepārtrauktība padara Turdas aizas par īstu Eiropas vēstures palimpsestu, kur katrs ģeoloģiskais slānis un katra ala saglabā atmiņu par civilizācijām, kas sekojušas viena otrai laika gaitā.

Ungārijas karaliste un Svētā Lāslo leģenda

11. gadsimtā, pēc kumānu (tjurku izcelsmes klejotāju tautas) sakāves 1091. gada kaujā, Ungārijas karalis Lāslo I (1077-1095), vēlāk zināms kā "Lāslo Svētais" un kanonizēts 1192. gadā, nodibināja uz Petridas augstienēm, Turdas aizu tuvumā, kapelu lūgšanām. Šī hagiogrāfiskā tradīcija, ko dalās ungāru vēsturnieki, novieto Turdas aizas ungāru nacionālās identitātes pamatleģendas centrā, stāstā, kas ilustrē karaļa-vira tikumus: drosmi, ticību un dievišķo aizsardzību.

Leģenda vēsta, ka reiz Svētais Lāslo atdalījās no savas armijas un, jājot cauri Turdas reģionam, viņu vajāja daudzskaitlīga kumānu armija. Nonācis kalna virsotnē, ar ienaidniekiem elšojot pakaļpusē, karalis lūdzās Dievam, un tajā mirklī kalns satricinājās un sadalījās divās tieši aiz viņa zirga, atstājot dziļu bezdibeni starp karali un vajātājiem. Šis stāsts, kura arhetips atrodams Bībelē (Mozus lūgšana, kad Sarkanās jūras ūdeņi sadalījās), ir sastopams gandrīz visā ungāru folklorā, kas saistīts ar Svēto Lāslo, Transilvānijas aizstāvi. Uz vienas no Turdas aizu klintīm var redzēt veidojumu, kas atgādina milzīgu pakavu, ko vietējie sauc par "Lāslo zirga pakavu", un rozmarīna leģenda vēsta, ka brīdī, kad lēciens pāri bezdibenim, no karaļa cepures nokrita rozmarīna zariņš uz klints malas, kas kopš tā laika zied koka formā.

Reliģiskie svētceļojumi uz Petridas klosteri, kas atradās uz aizu virsotnes, notika divreiz gadā: Vasarsvētku dienā, kad tika svinēta tautas atbrīvošana no tatāru kundzības, un Vasarsvētku dienā, kad tika pieminēta Svētā Lāslo brīnumainā izbēgšana. Šī svētceļojumu tradīcija, kas piesaistīja kristiešus no visas Transilvānijas, uzsver Turdas aizu lomu kā svētu vietu reģiona kolektīvajā iztēlē, telpu, kur garīgums savijas ar mežonīgo dabu.

Petridas klosteris: ortodoksijas bastions un gaismas skola

Uz Turdas aizu virsotnes, starp Sāndulešti un Petrešti de Mijloc ciemiem, pastāvēja jau no 13. gadsimta Vecā Petridas klosteris. Pirmais Ungārijas kancelejas akts, kas piemin šo klosteri, datēts ar 1278. gada 6. oktobri, kad Orādas baznīcas kapituls pieminēja Hašdates zemes (Terra Hasadat) kungu un klosteri uz Petridas kalna. Sākotnē romiešu-katoļu, klosteris secīgi izgāja cauri trim kristīgajām konfesijām: romiešu-katoļu, pareizticīgo un grieķu-katoļu, atspoguļojot viduslaiku Transilvānijas konfesionālo sarežģītību.

Vēsturnieks Georgs Moldovans, dzimis no šīm vietām, datē rumāņu pareizticīgā klostera celtniecības sākumu 16. gadsimta pirmajā pusē, 10-15 gadus pirms 1568. Šajā gadā Transilvānijas princis Jānis Sigismunds Zāpolja izdeva aktu, ar kuru klosterim bija pienākums katru gadu maksāt nomas maksu vienu zelta taleru, vienu tauku aunu un vienu bišu strops, Arješa sēdeklei. Šis feodālā pienākums novietoja klosteri Transilvānijas firstistes administratīvajā sistēmā, daudzkonfesionālā valstī, kas kļuva slavena Eiropā ar savu reliģiskās tolerances politiku.

18. gadsimta otrajā pusē, kad Transilvāniju okupēja Austrijas imperatora armija ģenerāļa Ādolfa fon Bukova vadībā, pareizticīgais klosteris tika pasargāts no iznīcināšanas tikai ar nosacījumu, ka priesteri un mūki mācīs skolas nodarbības jauniešiem no trim ciemiem kalna pakājē: Petrešti de Jos, Petrešti de Mijloc un Petrešti de Sus. Šī mūku skola praktiski nodrošināja klostera izdzīvošanu Hābsburgu laikmetā un pārveidoja to par rumāniskuma bastionu, vienu no svarīgākajiem rumāņu kultūras identitātes aizstāvības faktoriem šajās vietās. Klostera priesteri noturēja dievkalpojumus apkārtējos ciemos, un Vasarsvētku dienā un Vasarsvētku dienā uz klosteri svētceļoja kristieši no visas Transilvānijas.

Pēc 1848. gada revolūcijas klosteris tika iznīcināts, atjaunots 1933. gadā. Pēc Otrā pasaules kara tika iznīcināts atkal. 1997. gadā Turdas priesteris Vasile Šteopei uzsāka jauna pareizticīgā klostera celtniecību, uz zemes gabala, ko pašvaldība nodeva bez maksas, 3,3 km uz dienvidrietumiem no vecā grieķu-katoļu klostera atrašanās vietas. Jaunais Petridas klosteris ar svētkus "Dieva Vārda Pārvēršanās", tika celts 1998.-2000. gados un šodien pārstāv pareizticīgo mūku dievkalpojumu vietu, turpinot šo vietu tūkstošgadīgo garīgo tradīciju.

Turdas edikts: Eiropas brīvības pamatakmens

Tikai dažus kilometrus no Turdas aizām, Turdas pilsētā 1568. gada janvārī notika notikums, kam bija jāmaina Eiropas vēsture. Transilvānijas dieta, sanākusi Turdā no 6. līdz 13. janvārim, izdeva Turdas ediktu, pirmo reliģiskās brīvības dekrētu kontinenta modernajā vēsturē. Izsludināts no princi Jāni Sigismundu Zāpolju, šis edikts pasludināja sirdsapziņas brīvību un reliģisko toleranci visiem Transilvānijas iedzīvotājiem, atzīstot četru konfesiju vienlīdzību tiesībās: romiešu-katoļu, luterāņu, kalvīnu (reformātu) un unitāriešu.

Turdas edikts tika izdots, lai izvairītos no asiņainām reliģiskām cīņām, kas plosīja Rietumeiropu Mārtiņa Lutera protestantisma reformu rezultātā 1517. gadā. Kamēr Francijā, Nīderlandē, Svētajā Romas impērijā un citās Eiropas reģionos konfesionālie konflikti degenerējās pilsoņu karos, Transilvānija kļuva par miermīlīgu starpkonfesionālu zemi, patvērumu vajātajiem ticīgajiem no citām valstīm. Turdas edikts ir piecus gadus agrāks par līdzīgu dokumentu, kas pieņemts Varšavā 1573. gadā, kas ieviesa reliģisko brīvību Polijas-Lietuvas ūnijas ietvaros, un ir daudzus gadus agrāks par citiem svarīgiem dokumentiem, piemēram, Nantas ediktu (1598) Francijā vai imperatora Rudolfa II reliģisko toleranci 1709. gadā.

Lai gan Turdas edikts neiekļāva skaidri Pareizticīgo baznīcu starp "receptētajām" (oficiāli atzītajām) reliģijām, bet uzturēja to kā "tolerētu" reliģiju, tas tomēr pārstāvēja ievērojamu progresu salīdzinājumā ar situāciju citās Eiropas daļās, kur pareizticīgie tika vajāti vai marginalizēti. Petridas klosteris ar savu mūku skolu netieši guva labumu no šīs tolerances atmosfēras, kļūstot par rumāņu identitātes saglabāšanas centru dziļu konfesionālo pārmaiņu laikmetā.

Eiropas alpīnisma tradīcija: no Alpiem uz Turdas aizām

Turdas aizas pārstāv svarīgu nodaļu Eiropas alpīnisma vēsturē. Kamēr pirmais alpīnisma klubs pasaulē tika dibināts Anglijā 1857. gada 22. decembrī (Alpine Club), kam sekoja Austrijas Alpīnisma klubs (1862), Šveices Alpīnisma klubs (1863), Itālijas Alpīnisma klubs (1863), Norvēģijas Alpīnisma klubs (1868) un Francijas Alpīnisma klubs (1874), Rumānijā kāpšanas tradīcija iesakņojās vēlāk, bet ar ievērojamu intensitāti.

1873. gadā, tikai 15 gadus pēc pirmā alpīnisma kluba dibināšanas pasaulē, tika dibināts Brašovā, no saksu grupas iniciatīvas, Transilvānijas Alpīnisma klubs (Siebenbürgenischer Alpenverein in Kronstadt). Bet īstā tehniskās kāpšanas uz klints tradīcija Turdas aizās sākas 1949. gadā, kad alpīnisti Andrejs Moldovans un Francisks Kovāčs iedzina pirmos āķus, lai sasniegtu Sansilas alu. Šis brīdis iezīmē Klužas alpīnisma varonīgās ēras sākumu, turpinātu 1961. gadā ar Ģonģi Mišlošu ar Rožņai Kārolu, kas pabeidz pirmos pilnos maršrutus.

Turdas aizās mūsdienās atrodas vairāk nekā 250-350 alpīnisma un kāpšanas maršrutu, no iesācēju maršrutiem līdz ekstremālas grūtības pakāpes maršrutiem, tiekot uzskatītas par "Rumānijas alpīnisma aizām". Ungāru alas zona uzņem vienu no vissarežģītākajiem kāpšanas maršrutiem valstī pārkares zonā. Katru gadu notiek prestižas sacensības un memoriāli: Andreja Moldovana memoriāls (aprīlis), ATA kauss (maijs), Miši Salmas memoriāls (septembris) un Hansa Goras memoriāls (novembra beigās), kas pulcē alpīnistus no visas valsts un no ārzemēm.

"U" Cluj kluba alpīnisma sekcija, dibināta 1971. gada oktobrī pēc ģeologa Valentin Krāčuna un ārsta Dinu Mititeanu iniciatīvas, izaudzināja vairāk nekā 100 alpīnistus, no kuriem daži veica kāpumus Tjanšanā, Andos, Monblānā un Materhornā. Gita Pops veica vienu no pirmajiem modernās kāpšanas maršrutiem Turdas aizās, un Klužas alpīnisti piedalījās starptautiskās sacensībās, novietojot vietējo tradīciju tiešā dialogā ar galvenajām alpīnisma skolām Alpos.

Arhitektūras šedevrs un mākslas mantojums

Ģeoloģija kā mākslas darbs: 150 miljonu gadu skulptūra

Turdas aizas pārstāv ģeoloģiskās arhitektūras šedevru, dabas pieminekli, kur pats laiks strādājis kā meistarīgs skulptors. Veidojušās, Hašdates upei erodējot Jura perioda kaļķakmens klintis, aizas stiepjas apmēram 2,9 kilometru garumā (galvenais ielejas sektors mērot apmēram 1300 metrus), ar vertikālām sienām, kas sasniedz līdz 300 metru augstumu. Šī ainavas ģenēze ir saistīta ar epigenezes procesu: Hašdates strauts sākotnēji iedziļinājās mazāk cietās klintīs, kas klāja kaļķakmeni, pēc tam turpināja intensīvo eroziju kaļķakmens masīvā, pakāpeniski izcēlot iespaidīgo ieleju.

Turdas aizu karsta reljefs piedāvā plašu formu dažādību: lapiezes (šķīšanas rievas uz kaļķakmens virsmas), dolīnas (sabrukšanas dobumi), fosilās alas, dabiskās arkas, akmens torņi un akmeņu nogāzes. Kaļķakmens korozija radīja plato klints virsmas, izvietotas paralēli, atdalītas ar šaurām ielejām. Formēšanās process tika ietekmēts ar pakāpenisku, sākot no pliocēna, bāzes līmeņa pazemināšanos, ko pārstāvēja Panonijas ezers Transilvānijas baseinā, kas ļāva upei nepārtraukti dziļināt savu gultni kaļķakmens masīvā.

No ģeoloģiskā viedokļa, Turdas aizas ir daļa no Traskāu kalniem, Apuseni kalnu austrumu grupas, kas pieder Karpatu ķēdei. Jura perioda kaļķakmens, vecāks par 150 miljoniem gadu, tika pakļauts orogenēzes, lūzumu un erozijas procesiem, kas radīja šo unikālo ainavu. Salīdzinājums ar citām Eiropas karsta reģioniem — Karsta plato Slovēnijā (kas deva nosaukumu karsta fenomenam), Dinaru Alpi Horvātijā un Melnkalnē, Karsta reģions Vācijā vai kaļķakmens masīvi Pirenejos — novieto Turdas aizas Eiropas ģeoloģiskā mantojuma tīklā ar universālu vērtību, "dabisko laboratoriju", kur karsta procesus var pētīt un apbrīnot.

Bioloģiskā daudzveidība: Eiropas augu un dzīvnieku dārgumu krātuve

Dabas rezervāts slēpj vairāk nekā 1000 floras sugas, pārstāvot apmēram vienu trešdaļu visas Rumānijas floras tikai 324 hektāru platībā. Šī ievērojamā bioloģiskās daudzveidības koncentrācija ir saistīta ar biotopu dažādību: vertikālas kaļķakmens sienas, akmeņu nogāzes, šauras ielejas, plato klints virsmas un meža zonas. Flora ietver leduslaikmeta reliktus, stepes, Balkānu un Vidusjūras elementus, kā arī daudzus endēmus un Eiropas līmenī aizsargājamas sugas.

Starp retām un aizsargājamām sugām ir: savvaļas ķiploks (Allium obliquum, tautā saukts "Vārnu sīpols no Kejas"), baltā neļķe (Dianthus spiculifolius), īve (Taxus baccata), efedra (Ephedra distachya), Dākijas pīlādzis (Sorbus dacica), violetā īriss, vistveida kāja, odele, vilka ķepa, vāverīte, un daudzas alpīnās sugas kā alpīnu asteris un kalnu gundega. Veģetācija piedāvā trīs Eiropas kopienas nozīmes dabisko biotopu, kas aizsargāti Eiropas līmenī: rupikolās kaļķakmens kopienas, subkontinentālie peri-panoniskie krūmāji un klints nogāzes ar hazmofītisko veģetāciju uz kaļķakmens klintīm.

Fauna ir tikpat daudzveidīga, ar 67 identificētām putnu sugām, tostarp retumiem, kas pasludināti par dabas pieminekļiem: sienas tauriņš (Trichodroma muraria), liels svīriņš (Apus melba), akmens strazds (Monticola saxatilis), kalnu stērste (Emberiza cia) un kalnu ērglis (Aquila chrysaetos). Alās mīt sikspārņu kolonijas, tostarp garspārnu sikspārnis un Vidusjūras pakavveida sikspārnis, abas sugas aizsargātas Eiropas līmenī. No zīdītājiem sastopama lapsa, zebiekste, akmens cauna, meža cauna, mežacūka, zaķis, stirna, briedis, meža kaķis un meža sesks.

Alas: pazemes vēstures arhīvi

Turdas aizas slēpj vairāk nekā 60 alas, nišas un arkas, lielākā daļa maza izmēra, garākā sasniedzot 120-123 metrus (Lielā cietokšņa ala, zināma arī kā Bālikas ala). Šīs pazemes veidojumi pārstāv gan speleoloģiskās, gan arheoloģiskās un vēsturiskās vērtības. Arheoloģiskie pētījumi atklāja zīdītāju atliekas no vara, bronzas un dzelzs laikmetiem, kā arī rīkus un keramiku no aizvēsturiskajiem periodiem, apliecinot cilvēka klātbūtni jau no Vidējā paleolīta.

Vēstures gaitā alas kalpoja kā patvērums vietējiem iedzīvotājiem iebrukumu priekšā: tatāriem, osmaņiem, garāmejošām karaspēka vienībām. Lielā cietokšņa ala ir saistīta ar haiduka Nikitas Bālikas no Petrešti de Jos leģendu, kas piedalījās kurucu sacelšanā pret Austrijas kundzību (1703-1711) un patvērās šeit. Binderas ala uzņem vecāko apmeklētāja atstāto uzrakstu, datētu ar 1574. gadu, kas pieder kādam V. Pato — agrīns liecinieks pievilcībai, ko šī vieta jau 16. gadsimtā izraisīja uz Eiropas ceļotājiem.

Starp pazīstamākajām alām ir: Ungāru ala, Moraru ala, Sikspārņu ala, Jauniešu ala, Mednieku ala, Mūka ala (Antona ala), Paslēptā ala, Modoloajas ala, Bālikas ala (Lielā cietokšņa), Mazā cietokšņa un Binderas ala. Katra no tām saglabā pagātnes pēdas, vai tās būtu ģeoloģiskas, arheoloģiskas vai vēsturiskas, veicinot rezervāta "dzīvā muzeja" statusu.

Emblēmiskās klints formas: Gaiļa stūris un torņi

Turdas aizu ainavu definē virkne klints veidojumu ar evocējošiem nosaukumiem, katram ar savu personību un vēsturi. Gaiļa stūris, zināms arī kā "Akmens katedrāle", pārstāv varbūt iespaidīgāko no šiem veidojumiem — klints stūri, kas paceļas diženi kā gotiska dabiskā katedrāle, ar vertikālām sienām un asu kori, kas dominē ainavu. Līdzās tam paceļas Borša tornis (vai Mihaja Borša tornis), Dzeltenais tornis (nosaukts tā pēc raksturīgās krāsas tā augšējā daļā), Cietokšņa stūris, Sansila stūris, Milža siena (kas sasniedz 200 metru augstumu un ir visvairāk mīlēta alpīnistu vidū), Kāpņu siena (kas sasniedz 300 metrus) un Asais tornis ar Hili alu.

Šie klints veidojumi nav tikai iespaidīgi no estētiskā viedokļa, bet pārstāv arī spēles laukumus vecākajai kāpšanas tradīcijai Rumānijā. Milža siena, Kazas siena, Pripoņu siena, Alginu sienas un daudzas citas zonas uzņem simtiem alpīnisma un kāpšanas maršrutu, katram ar savu nosaukumu un vēsturi, nododot paaudzēm alpīnistu aizraušanos ar vertikalitāti.

Leģendas, personības un pagrieziena punkti

Kalna sadalīšanas leģenda un Svētais Lāslo

Pazīstamākā ar Turdas aizām saistītā leģenda ir par kalnu, ko Dievs sadalījis, lai glābtu Ungārijas karali Lāslo I no kumānu armijām. Tautas tradīcijā, gan rumāņu, gan ungāru, stāsts piedāvā brīnumaino brīdi, kad, vajāts no pagānu baru, karalis-vīrs lūdzās, un kalns saplaisāja divās, atstājot bezdibeni starp viņu un ienaidniekiem. Šī leģenda, ar saknēm ungāru viduslaiku hagiogrāfijā un transilvāniešu folklorā, pārveido Turdas aizas par svētu vietu, kur pati daba šķiet iejaukusies, lai aizsargātu svētu karali.

Rozmarīna leģendas variants pievieno poētisku noti: brīdī, kad lēciens pāri bezdibenim, no karaļa cepures nokrita rozmarīna zariņš uz klints malas, kas iesakņojās un zied kopš tā laika koka formā, izturības un dievišķās svētības simbols. Avots, kas šļācas no klints, przypisāts Svētajam Lāslo, tiek uzskatīts par to starp Turēniem un Petrešti de Jos, lai gan vairākas versijas piemin avotu, kas izšļācās no bezdibeņa dziļumiem, kad karalis pieskārās akmenim ar savu zobenu.

Cits populārs variants piedēvē aizu veidošanos Aleksandra Maķedonieša zirga pakavai, kas būtu iesitis milzīgajai kaļķakmens klintij, sadalot to divās. Lai gan šī versija ir anahroniska (Aleksandrs Maķedonietis nekad nav bijis Transilvānijā), tā ilustrē apbrīnu, ko šie klints veidojumi izraisīja tautas iztēlē gadsimtu gaitā.

Personības: dibinātāji, mūki un alpīnisti

Vēstures gaitā Turdas aizas bijušas saistītas ar daudzām personībām, kas iezīmējušas šīs vietas likteni. Ungārijas karalis Lāslo I (1040-1095), kanonizēts 1192. gadā, ir centrālā figūra dibinātājas leģendā, karalis, kas apvienoja Ungāriju un Horvātiju, sakāva pečeņegus un kumānus, un lika pamatus spēcīgai karalistei Centrāleiropā. 1091. gadā, Petridas kaujas gadā, Lāslo tika pasludināts arī par Horvātijas karali, atverot Ungārijai piekļuvi Adrijas jūrai.

Transilvānijas princis Jānis Sigismunds Zāpolja (1540-1571), tas, kas izdeva Turdas ediktu 1568. gadā, ir cieši saistīts ar zonas vēsturi. Pēc tam, kad bijis gan katolis, luterānis, gan kalvīns, viņš pievērsās unitārismam sava personīgā ārsta Džordžo Blandratas (Biandrata) ietekmē, itālis, kas kļuva par vienu no svarīgākajiem reliģiskās tolerances veicinātājiem Eiropā. Viņa Turdas edikts pasludināja sirdsapziņas un reliģijas brīvību, bezprecedenta akts kontinenta vēsturē.

Ģenerālis Ādolfs fon Bukovs (1699-1764), Austrijas militārais komandieris, kas okupēja Transilvāniju 18. gadsimtā, pārstāv pretrunīgu bet svarīgu figūru Petridas klostera izdzīvošanai. Lai gan viņa militārā politika bija represīva pret rumāņu pareizticīgajiem, Bukovs pasargāja šo klosteri no iznīcināšanas, ar nosacījumu, ka priesteri mācīs bērnus no kaimiņu ciemiem — lēmums, kas ļāva turpināt rumāņu skolas un garīgo tradīciju.

20. gadsimtā Klužas alpīnisma personības deva Turdas aizām jaunas dimensijas. Andrejs Moldovans (pazīstams draugu vidū kā "Bandi bači"), kopā ar Francisku Kovāču, 1949. gadā iedzina pirmos āķus, atverot tehniskās kāpšanas ēru. Andrejs Moldovans vēlāk atjaunoja Rumānijas Alpīnisma klubu, Klužas sekciju, pirmo sekciju, kas atjaunota pēc 1989. gada, turpinot Eiropas alpīnistu tradīciju. Dinu Mititeanu, ārsts un alpīnists, veica kāpumus Monblānā, un Aleksandrs-Brāduts Šerbans iekaroja Materhornu Šveices Alpos, pierādot, ka Turdas aizu alpīnisma skola var veidot pasaules klases alpīnistus.

Haiduks Nikita Bālika no Petrešti de Jos, dalībnieks kurucu sacelšanā pret Austrijas kundzību (1703-1711), patvērās Lielajā cietokšņa alā, saistot zonas sociālo vēsturi ar rumāņu pretošanos svešajai apspiešanai.

Pagrieziena punkti: iznīcināšana un atdzimšana

Turdas aizu vēsturi iezīmē iznīcināšanas un atdzimšanas cikli, atspoguļojot Transilvānijas nemierīgo vēsturi. Petridas klosteris tika iznīcināts no tatāriem 1241. gadā, atjaunots, iznīcināts atkal 1848. gada revolūcijas rezultātā, atjaunots 1933. gadā, un iznīcināts galīgi pēc Otrā pasaules kara. Katru iznīcināšanu sekoja atdzimšana, simbolizējot rumāņu kopienas garīgo izturību.

1938. gads iezīmē pagrieziena punktu saglabāšanas vēsturē: Turdas aizas kļūst par dabas rezervātu, esot starp pirmajām aizsargājamajām teritorijām Rumānijā. Šis lēmums, pieņemts starpkaru periodā, kad Eiropa atklāja dabas mantojuma vērtību, novieto Rumāniju pionieru rindās dabas aizsardzībā, līdzās Šveices, Austrijas un Vācijas nacionālajiem parkiem.

1949. gads iezīmē tehniskā alpīnisma ēras sākumu, un 2012. gads, "Sky Fly" via ferrata maršruta atklāšana Hili alā, atver Turdas aizas plašākam publikam, demokrātizējot piekļuvi vertikalitātei. Šī attīstība atspoguļo mūsdienu Eiropas tendenci pārveidot dabas mantojumu ilgtspējīga tūrisma galamērķos, kur piedzīvojums savijas ar izglītību un saglabāšanu.

Praktiskais apmeklēšanas ceļvedis un mūsdienu tūrista pieredze

Pieejamība un infrastruktūra

Turdas aizas atrodas Klužas apgabalā, 6 km uz rietumiem no Turdas pašvaldības un apmēram 15 km uz dienvidaustrumiem no Klužas-Napokas, esot viegli pieejamas gan ar automašīnu, gan ar sabiedrisko transportu. No Turdas var nokļūt pie ieejas rezervātā vai nu no Kejas ciema puses (ieeja no lejupienes), vai no Petrešti de Jos puses (ieeja no augšienes). Pašvaldības ceļš 107L iet cauri Sāndulešti un Kejas ciemiem, piedāvājot gleznainu maršrutu cauri transilvāniešu lauku ainavai.

Tūristiem, kas ierodas no Klužas-Napokas, eksistē autobusi maršrutā M71 Kluža-Napoka – Petrešti de Jos, ar izbraukšanu no Posadas stacijas (Cipariu laukums). Pēdējā autobusa pietura (Petrešti de Jos pašvaldība) atrodas apmēram 10 minūšu pastaigas attālumā no ieejas Turdas aizās. Autobusu grafiks mainās atkarībā no nedēļas dienas: sestdienās un svētdienās izbrauc 9:00 un 17:00 no Klužas-Napokas, bet darba dienās 5:30 un 17:30.

Ar automašīnu, no Klužas-Napokas virziena, seko DN1/E81 līdz Turdas, pēc tam DN75 uz Turda lauku un Alba Jūliju. Izejot no Turdas uz rietumiem, pie krustojuma ar ceļu uz Kempēniju, pagriežas pa labi un turpina apmēram 10 kilometrus līdz norādei uz Kejas vai Petrešti de Jos ciemu. Pie abām ieejām rezervātā eksistē ierīkotas stāvvietas.

Maršruts cauri ielejai un četri tilti

Galvenais maršruts cauri Turdas aizām, saukts arī par "apakšējo taku" vai "Aizu apli", ir apmēram 3-4 kilometrus garš un to var veikt 1,5-2 stundās, atkarībā no tempa un apstāšanās reižu skaita. taka ir labi iezīmēta un ierīkota, esot pieejama tūristiem ar vidēju fizisko kondīciju, lai gan nepieciešama apavi ar profilētu zoli (ne gludu), lai novērstu slīdēšanu uz mitras klints.

Gar maršruta četri piekārtie tilti pār Hašdates upi ļauj šķērsot no viena krasta uz otru, piedāvājot dažādas perspektīvas uz ieleju. Numurēti ūdens plūšanas virzienā (no augšienes uz lejupieni), tie ir: Alu tilts (Tilts 1), Aizas vidus (Tilts 2), Izskalotā ala (Tilts 3) un Aizu vārti (Tilts 4). Katram tiltam ir sava personība: Alu tilts ir sargāts no Mazās cietokšņa alas un Lielās cietokšņa alas; Aizas vidus piedāvā apreibinošu perspektīvu uz abiem nogāzēm ar gandrīz taisnām sienām, kas paceļas pret debesīm; Izskalotā ala ved uz taku pie Kāpņu sienas pakājes, kas sasniedz 300 metru augstumu; un Aizu vārti iezīmē izeju no ielejas uz Transilvānijas plakankalnes lēzenajiem pauguriem.

Papildus apakšējam maršrutam, eksistē arī iespēja šķērsot aizas pa "augšējo taku", gar nogāzēm, pa Sanda kalnu un Klostera grēdu, piedāvājot iespaidīgas panorāmas perspektīvas uz ieleju. Šis maršruts ir fiziski prasīgāks, bet atalgo ar īpašām skatu ainavām.

Tūrisma un sporta aktivitātes

Turdas aizas piedāvā daudzveidīgu aktivitāšu klāstu visām tūristu kategorijām. Pārgājiens pa iezīmēto maršrutu ir pamataktivitāte, pieejama ģimenēm ar bērniem un vecāka gadagājuma cilvēkiem. Dabas mīļotājiem rezervāts piedāvā izcilas iespējas putnu vērošanai (birdwatching), dabas fotogrāfijai un botānikai, ņemot vērā iespaidīgo reto augu sugu skaitu.

Alpīnistiem un kāpējiem Turdas aizas pārstāv paradīzi ar vairāk nekā 250-350 dažādas grūtības pakāpes maršrutiem, no iesācēju maršrutiem līdz ekstremālas grūtības pakāpes maršrutiem. Alpīnisma un kāpšanas praktizēšana prasa atbilstošu aprīkojumu (ķiveri, sistēmu, virves, āķus) un iesācējiem ieteicams piedalīties iesācēju kursos, ko organizē autorizēti alpīnisma klubi vai ar autorizētiem kalnu gidiem.

Via ferrata maršruts "Sky Fly" Asā torņa – Hilioda – Hili alas zonā, ierīkots un atklāts 2012. gadā no SkyFly Cluj-Napoca sporta kluba, pārstāv vienu no iespaidīgākajām rezervāta atrakcijām. Ar apmēram 350 metru garumu un augstuma starpību apmēram 200 metri, maršruts ir novērtēts ar grūtības pakāpi C (uz skalas no A līdz E) un šķērso iespaidīgu zonu aizu kreisajā nogāzē. Via ferrata ir ierīkota ar fiksētu trosi un metāla kāpnēm, esot pieejama tūristiem ar labu fizisko kondīciju, bez iepriekšējas pieredzes kāpšanā, bet ar atbilstošu aprīkojumu (ķiveri, sistēmu, siksnas ar amortizatoru). Aprīkojuma noma ir pieejama pie ieejas rezervātā, un pavadīšanu var nodrošināt specializēti klubi kā Karpatu kalnu klubs.

Sensāciju mīļotājiem zonā darbojas arī tiroliete (zip-line), kas šķērso ieleju, piedāvājot unikālu gaisa perspektīvu uz kaļķakmens sienām. Tāpat paraplanieristi var pacelties no aizu nogāzēm, īpaši no Gailā stūra zonas vai no klints pamatnes, labvēlīgos meteoroloģiskajos apstākļos, nolaižoties aizu iekšienē vai uz kaimiņu nogāzēm.

Speleotūrisms ir cita pieejamā aktivitāte, ar vairāk nekā 60 alām izpētei, lai gan lielākā daļa prasa speleoloģisko aprīkojumu un specializētu gidu. Binderas ala ar vecāko tūrisma uzrakstu no 1574. gada un Lielā cietokšņa ala (Bālikas ala) ar savu saikni ar haiduku Nikitu Bāliku ir starp interesantākajām no vēsturiskā viedokļa.

Biļetes, programma un praktiskā informācija

Tūrisma sezonā (apmēram maijs-septembris) dabas rezervāta Turdas aizu apmeklēšana tiek aplikta pie ieejas. Praktizētās cenas ir: 6 lei pieaugušajiem un 4 lei bērniem (zem 14 gadiem). Ārpus sezonas ielejas apmeklēšana ir bez maksas. Apmeklēšanas maksa ir paredzēta Salvamont darbības uzturēšanai un taku apkopei. Ieejas biļete tiek maksāta rezervāta darbiniekiem, parasti punktā, kas atrodas uz Hašdates upes maršruta pie ieejas no Kejas ciema puses vai pie ieejas no Petrešti de Jos puses.

Apmeklēšanas programma principā ir katru dienu, no saullēkta līdz saulrietam, rezervāts esot atvērts visu gadu. Tomēr ieteicams konsultēt vietējo apmeklēšanas programmu kasē vai oficiālajās mājaslapās, jo var eksistēt pagaidu ierobežojumi drošības apsvērumu dēļ (ekstremāli meteoroloģiskie apstākļi, apkopes darbi, slēgšanas periodi faunas aizsardzībai noteiktos periodos).

Apmeklēšanai ieteicams atbilstošs aprīkojums: apavi ar profilētu zoli, apģērbs atbilstošs gadalaikam (pat vasarā ieteicama silta rezerve blūze mitruma un gaisa plūsmu dēļ ielejā), dzeramā ūdens pudele, mugursoma (ne soma), lai būtu brīvas rokas, un, iespējams, lietus apmetnis. taka var būt slidena pēc lietus, un šaurās takas vietās, kas iet pāri klintij, ir izvietotas metāla virves atbalstam, kur nepieciešama pastiprināta uzmanība.

Rezervāts tiek pārvaldīts no Klužas apgabala padomes, sadarbībā ar Mihai Viteazu komūnu un ar Salvamont – Salvaspeo Cluj atbalstu. Atjauninātu informāciju par taku stāvokli, meteoroloģiskajiem apstākļiem un organizētajiem pasākumiem var iegūt informācijas punktos rezervātā vai oficiālajā mājaslapā turism-cheile-turzii.ro.

Tūrista pieredze: ko nevajadzētu palaist garām

Pilnīgai apmeklēšanai iesakām ne palaist garām šos brīžus un vietas: saullēktu vai saulrietu redzēt no Klostera grēdas, kad saules gaisma krāso kaļķakmens sienas zelta un oranžās niansēs; četrut tiltu šķērsošanu, katrs piedāvājot atšķirīgu perspektīvu; Gaiļa stūra (Akmens katedrāles) un Borša torņa aplūkošanu, visvairāk fotografētos veidojumus; Binderas alas apmeklēšanu, lai redzētu vecāko tūrisma uzrakstu no 1574. gada; via ferrata maršruta veikšanu neaizmirstamai pieredzei; un, ja paveicas, kalnu ērgļa vai sienas tauriņa novērošanu, saglabātās mežonības simbolus.

Tuvumā, tikai dažus kilometrus tālāk, atrodas arī citas izcilas tūrisma atrakcijas: Turdas sāls raktuves, pasaules mēroga pazemes tematiskais parks; Romas nometne Potaisa, ar lielākā leģiona nometnes Dākijā drupām; Čukašas ūdenskritums, mazāk nekā 2 km no izejas no Turdas aizām; Tura aizas un Borzešti aizas, divas citas iespaidīgas dabas rezervāti; un Rimitejas ciems, ar savu etnogrāfisko muzeju un tradicionālo arhitektūru, kas raksturīga šai zonai.

Turdas aizas tādējādi pārstāv pilnīgu galamērķi, kur mežonīgā daba, tūkstošgadīgā vēsture, garīgums un piedzīvojums satiekas unikālā veidā, piedāvājot Eiropas un starptautiskajam tūristam neaizmirstamu pieredzi kontinenta sirdī, kas bagāta kultūras un dabas mantojumā. Vai jūs ierastos pārgājienā, kāpšanā, fotogrāfijā, garīgajā svētceļojumā vai vienkārši, lai baudītu klusumu vietā, kur laiks šķiet apstājies, Turdas aizas jūs noteikti iekaros ar savu varenību un autentiskumu.