ASTRA Tradicionālās Tautas Civilizācijas muzejs (brīvdabas muzejs)

Ievads un universālā vērtība

Dumbravas meža sirdī, tikai dažus kilometrus uz dienvidiem no viduslaiku pilsētas Sibiu — bijušās Transilvānijas Firstistes galvaspilsētas un 2007. gada Eiropas Kultūras galvaspilsētas — atrodas Rumānijas lielākais brīvdabas muzejs un viens no iespaidīgākajiem visā Eiropā: Tradicionālās Tautas Civilizācijas muzejs "ASTRA". Izvietots uz dāsni 96 hektāru platības, ar aptuveni 10 kilometru garām alejām ēnainās takās, muzejs patver vairāk nekā 400 autentiskus arhitektūras un tautas tehnikas pieminekļus, kopā ar vairāk nekā 20 000 nenovērtējamas vērtības etnoloģiskiem eksponātiem. No peldošajām ūdens dzirnavām, kas atvestas no Maramurešas, līdz 1754. gada koka baznīcai no Bezdedas, no transilvāniešu aitkopām līdz lipoveniešu zvejnieku ķerhanaiem Donavas deltā, no dobrodžiešu vējdzirnavām līdz vīna darītavām un krogiem, kas gadsimtiem ilgi dzīvoja Karpatu ceļos, ASTRA piedāvā dziļu ieskatu rumāņu pirmsindustriālās lauku civilizācijas pasaulē.

Šis muzejs nav tikai vecu ēku kolekcija, kas pārvietota citur, bet gan īsts "museum vivum" — dzīvs muzejs, kā to definē mūsdienu Eiropas koncepts —, kurā tradīcija nav tikai izstādīta, bet dzīta, izjust un nodota tālāk. Michelin Zaļais ceļvedis tam piešķīra trīs zvaigznes, kas ir ekvivalents apbalvojumam "ir vērta speciāla ceļojuma". Katru gadu vairāk nekā 400 000 apmeklētāju šķērso tā slieksni, padarot to par otru apmeklētāko muzeju Rumānijā pēc Branas pils. Eiropas ceļotājam ASTRA ir būtiska tilts starp rumāņu lauku mantojumu un lielo Eiropas brīvdabas muzeju straumi — to "skansenu", kas radās Skandināvijā 19. gadsimta beigās un kas mūsdienās apvieno līdzīgas iestādes Stokholmā, Oslo, Kopenhāgenā, Varšavā vai Budapeštā. Ar savu transilvāniešu specifiku muzejs meistarīgi ilustrē veidu, kā rumāņu lauku civilizācija attīstījās rietumu (saksiešu, ungāru, habsburgiešu), bizantiešu un osmaņu, kā arī migrējošo tautu, kas gadsimtiem ilgi šķērsoja šo reģionu, kas atradās starp Habsburgu impēriju un Osmaņu impēriju, ietekmju saskarē.

Vēsturiskās saknes un nozīmīgie Eiropas sakari

ASTRA muzeja stāsts nesākas 1963. gadā, bet gan daudz agrāk, reizē ar transilvāniešu rumāņu sapni apstiprināt savu kultūras identitāti laikā, kad Transilvānija atradās Habsburgu impērijas pakļautībā. 1861. gadā Sibiņā — toreiz Hermštate, transilvāniešu sakšu pilsētā — rodas Transilvānijas biedrība rumāņu literatūrai un tautas kultūrai, pazīstama ar akronīmu ASTRA. Dibināta pēc Transilvānijas metropolīta Andreja Šagunas iniciatīvas, ar Timoteju Cipariu kā viceprezidentu un Džordžu Barici kā sekretāru, šī kultūras biedrība spēlēja izšķirošu lomu transilvāniešu rumāņu kultūras un politiskajā emancipācijā laikmetā, kad viņi bija demogrāfiskā vairākumā, bet bez vienlīdzīgām politiskajām tiesībām habsburgiešu sistēmā. ASTRA deklarētais mērķis bija "rumāņu materiālā un garīgā attīstība", un viens no būtiskajiem šī procesa līdzekļiem bija kultūras-nacionālā mantojuma saglabāšana un valorizēšana. 1897. gadā biedrība nolemj izveidot rumāņu civilizācijas muzeju, "patvērumu pagātnes saglabāšanai", un 1905. gadā, Kornela Diakonoviča uzraudzībā, atveras pirmais Biedrības muzejs speciāli šim nolūkam būvētā ēkā, ar publisku parakstīšanos, Sibiņas centrālajā parkā.

Šis pirmais transilvāniešu rumāņu etnogrāfiskais-vēsturiskais muzejs darbojas līdz 1950. gadam, kad komunistu režīms to slēdz "ideoloģisku" iemeslu dēļ, un tā kolekcijas tiek pārvestas uz Brukentāla muzeju. Bet ideja nemirst. 1956. gadā etnogrāfs Kornels Irimije — ievērojama rumāņu socioloģijas skolas personība — atjauno Mākslas nodaļu, valorizējot mantojumā saņemto etnogrāfisko mantojumu. 1963. gadā Valsts kultūras komiteja apstiprina Tautas tehnikas muzeja organizēšanu Sibiņas Dumbravā, Kornela Irimijes zinātniskā vadībā, kopā ar muzeologu komandu Herberta Hofmaņa vadībā un arhitekta Paula Nīdermaiera vadībā. Pirmais piemineklis, kas pārvests uz Dumbravu, ir hidrauliskā dzirnava ar vertikālo riteni un apakšējo pievadu, atvesta no Dabakcas ciema, Hunedoaras apriņķī — šī dzirnava joprojām atrodas muzeja logo. Muzejs tiek oficiāli atklāts 1966. gada 17. oktobrī, atzīmējot Brukentāla muzeja 150 gadu pastāvēšanu, un atvērts publikai 1967. gadā.

Eiropas vēsturē pagrieziena punkts notiek 1966. gada septembrī, kad muzejs organizē Starptautisko simpoziju "Etnogrāfiskā muzeja brīvdabā organizēšana — principi un metodes". Šī simpozija ārkārtīgais panākums, kurā piedalījās speciālisti no visas Eiropas un kurā tika iekļauta Dumbravas Sibiņas muzeja starptautiskā pirmizrāde, noved pie Eiropas Brīvdabas muzeju asociācijas dibināšanas 1967. gadā, ar mītni Bokrikā, Beļģijā. Tādējādi ASTRA muzejs nonāk vēsturē ne tikai kā nacionāla iestāde, bet kā viens no Eiropas "skansenu" tīkla pionieriem, kopā ar slavenajiem skandināvu priekštečiem: Stokholmas Skansenu, ko 1891. gadā dibināja Arturs Hācēliuss, un Norvēģijas Tautas muzeju Oslo, atvērtu 1894. gadā. Šis "skansena" koncepts — zviedru valodas termins, kas kļuvis par vispārīgu apzīmējumu brīvdabas muzejiem visā Eiropā — izplatījās 20. gadsimtā tādās valstīs kā Polija (Opoles lauku muzejs), Čehija, Ungārija vai Vācija, un ASTRA pārstāv Dienvidaustrumeiropas ieguldījumu šajā muzeogrāfiskajā tradīcijā.

Transilvānijas vēsturiskais konteksts — reģions, kas gadsimtiem ilgi atradies uz robežas starp Habsburgu impēriju, Ungārijas Karalisti un Osmaņu impēriju — dziļi atspoguļojas muzeja mantojumā. Pati Sibiņa bija Transilvānijas Firstistes galvaspilsēta 1692–1791 un 1849–1865, un 1940. gadā, pēc Vīnes diktāta un Ziemeļtransilvānijas zaudēšanas Ungārijai, tika ierosināts izveidot jaunu etnogrāfisko muzeju Sibiņā, kas aizstātu to Klužā. Otrais pasaules karš un komunistu režīma nodibināšana atlika šo projektu par divām desmitgadēm. 1971. gadā muzejs vērš savu darbību uz tautas civilizāciju, pievienojot kompleksās saimniecības un amatniecības darbnīcas, un 1989. gadā tiek pievienoti sabiedriskās lietderības pieminekļi — baznīca, skola, krogs, popu laukums —, pārveidojot muzeju par pilnīgu, funkcionālu ciemu. 1990. gada 17. februārī Sibiņas pašvaldība, ar Kultūras ministrijas, ko vadīja Andrejs Plešu, apstiprinājumu, nolemj izveidot Tradicionālās Tautas Civilizācijas muzeju kā patstāvīgu iestādi, atdalītu no Brukentāla muzeju kompleksa. No 2001. gada muzejs kļūst par pamatvienību Nacionālajam muzeju kompleksam "ASTRA", kas apvieno arī Universālās etnogrāfijas muzeju "Francs Binders" (1993), Transilvānijas Civilizācijas muzeju "ASTRA" (1993) un Sakšu etnogrāfijas un tautas mākslas muzeju "Emils Zīgeruss" (1998), tādējādi atspoguļojot Transilvānijas specifisko multikulturālismu — rumāņi, sakši, ungāri, čigāni un citas kopienas.

Arhitektūras šedevrs un mākslas mantojums

ASTRA muzejs fundamentāli atšķiras no citiem Eiropas brīvdabas muzejiem ar savu organizāciju sešos lielos tematiskos sektoros, kas necenšas rekonstruēt kādu konkrētu ciemu, bet ilustrē rumāņu tautas civilizācijas vērtību sistēmu un ražošanas veidus visā to reģionālajā daudzveidībā. Šie sektori ir: pārtikas ražošana un dzīvnieku audzēšana, izejvielu ražošana, transporta līdzekļi, sadzīves priekšmetu un instrumentu izgatavošana, sabiedriskās lietderības pieminekļi, un monumentālās skulptūras izstāde brīvdabā.

Pirmais sektors, veltīts pārtikas ražošanai un dzīvnieku audzēšanai, piedāvā specifiskas saimniecības, piemēram, Karpatu aitkopas ar to raksturīgajām būdām, vīna un augļu glabāšanas pagrabiem, un piena pārstrādes iekārtām. Šeit var redzēt milzīgas vīnogu, augļu un eļļas spiedes, īstus tautas inženierijas pieminekļus. Otrais sektors, izejvielu ražošanas, uzņem vilnas pārstrādes darbnīcas, vilnas audumu austuves, zīda pārstrādes darbnīcas, kalves un podnieku darbnīcas. Muzeja mulinoloģiskā kolekcija ir ievērojama: tajā ietilpst 33 graudu dzirnavas, kas pārstāv gandrīz visus Eirāzijas telpā zināmos enerģijas veidus, izņemot jūras dzirnavas — no ūdens dzirnavām ar vertikālo riteni un apakšējo vai augšējo pievadu, līdz vējdzirnavām un peldošajām dzirnavām.

Peldošās dzirnavas, atvestas no Lukāčešcu (Maramurešas apriņķis) un Munteni (Vilčas apriņķis) lokalitātēm, ir unikālas nacionālā līmenī un vienas no retajām, kas pārstāvētas Eiropas brīvdabas muzejos. Šīs ģeniālās konstrukcijas tika izmantotas uz lielākajām upēm un Melnā jūrā, esot noenkurotas krastā un pielāgojoties ūdens līmeņa svārstībām. Cits iespaidīgs eksponāts ir dobrodžiešu vējdzirnavu grupa, kas ilustrē vēja enerģijas uztveršanas tehnikas attīstību, no dzirnavām ar rotējošām burām līdz tām ar sarežģītākiem mehānismiem. Šīs dzirnavas atspoguļo dobrodžiešu multikulturālismu, vēsturisku reģionu, ko apdzīvoja rumāņi, turki, tatāri, lipovenieši (vecvecticībnieki krievi) un citas kopienas, kas atradās uz osmaņu un eiropiešu ietekmju krustceļiem.

Transporta līdzekļu sektors piedāvā ratus, seglu ratus, zirgu ragavas, peldošos tiltus un airu laivu, atvestu no Topalu, Konstancas apriņķī — tradicionālu kuģošanas līdzekli, kas izmantots ūdeņu šķērsošanai. Sadzīves priekšmetu izgatavošanas sektors ietver austuves, šūšanas, ādu apstrādes, ratu, mucu un skārda darbnīcas, katra aprīkota ar funkcionējošiem instrumentiem un iekārtām. Sabiedriskās lietderības pieminekļu sektors ietver koka baznīcu, skolu, krogu, popu laukumu (popu spēles paviljonu — senu boulinga formu) un krogu.

Koka baznīca no Bezdedas, Selažas apriņķī, datēta ar 1754. gadu, ir viena no muzeja vērtīgākajām daļām. Atvesta uz muzeju 1990–1992. gadā un iesvētīta no jauna, šī pareizticīgo baznīca atspoguļo Ziemeļtransilvānijai raksturīgo arhitektūras tradīciju, ar savu slaido torni un iekšējo sienu glezniecību. Reliģiskā koka arhitektūra šajā reģionā ilustrē pareizticīgo kopienu garīgo izturību kontekstā, ko dominēja habsburgiešu katoliskās un protestantiskās ietekmes. Blakus baznīcai atrodas Batrānu krogs, Prahovas apriņķī, piemineklis, kas datēts ar 1850. gadu, kas atsauc atmiņā krogu un krogu pasauli uz vecajiem Karpatu ceļiem, tikšanās vietas ceļotājiem, tirgotājiem un svētceļotājiem, līdzīgas vācu hanzas krogiem vai franču karaliskajiem krogiem.

Īpaša pieminēšana pienākas lipoveniešu zvejnieku ķerhanaiem no Mahmudijas, Tulčas apriņķī, atvestai no Donavas deltas. Šie zvejnieki, vecvecticībnieki krievi (Old Believers), bēga 17.–18. gadsimtos no cariskās Krievijas reliģiskās brīvības meklējumos, atrodot patvērumu Donavas deltā, uz robežas starp Osmaņu un Habsburgu impēriju. Ķerhana ilustrē šo kopienu specifisko dzīvesveidu, kas balstīts uz zveju, ar mājām, kas būvētas uz pāļiem, ar tradicionālajiem zvejas rīkiem un atšķirīgu kopienas organizāciju. Šī pieminekļa klātbūtne muzejā uzsver saiknes starp rumāņu lauku civilizāciju un lielajām Eiropas migrācijām, no kurām lipoveniešu krievu migrācija ir viena no aizraujošākajām.

Visbeidzot, sestais sektors ir veltīts mūsdienu koka skulptūras izstādei, kas izvietota uz 3 hektāriem, ar darbiem, ko radījuši atzīti rumāņu un ārvalstu mākslinieki, iedvesmoti no tradicionālā ciema pasaules. Šī izstāde pārstāv dzīvu dialogu starp mūsdienu mākslu un tautas mantojumu, demonstrējot, ka tradīcija nav slēgts muzejs, bet nepārtraukts iedvesmas avots. Dzīvojamo māju interjeri ir saglabāti to oriģinālajā formā, ar mēbelēm, tekstilijām, keramiku un sadzīves lietām, kas ilustrē tautas mākslu visās tās izpausmēs — no austuvēm un paklājiem līdz ikonām, svecēm un krustiem. Tautas māksla ir pārstāvēta gan interjeru dekorēšanā, gan amatniecības darbnīcās, ar tekstilijām, keramikas, koka, metāla vai stikla izstrādājumiem.

Leģendas, personības un pagrieziena punkti

ASTRA muzeja vēstures centrālās figūras ir personības, kas pārvērta sapni par ilgtspējīgu realitāti, veicinot prestižas Eiropas līmeņa iestādes būvēšanu. Kornels Irimije (1913–1983) tiek uzskatīts par brīvdabas muzeja dibinātāju. Etnogrāfs, sociologs un muzeologs, Irimije bija tas, kurš 50. gados valorizēja etnogrāfisko mantojumu, kas mantojumā saņemts no vecā ASTRA muzeja, un lika pamatus Dumbravas muzeja projektam. Viņa zinātniskā vadībā 1963. gadā tika apstiprināta Tautas tehnikas muzeja organizēšana, un 1966. gadā notika starptautiskais simpozijs, kas lika pamatus Eiropas Brīvdabas muzeju asociācijai. Publikācija "Cibinium", dibināta viņa vadībā 1966. gadā, kļuva par vienu no nozīmīgākajiem etnogrāfijas periodiskajiem izdevumiem Dienvidaustrumeiropā.

Kopā ar Irimiji, muzeologs Herberts Hofmanis un arhitekts Pauls Nīdermaiers bija muzeja koncepta un Dumbravas teritorijas organizācijas plāna meistari. Nīdermaiers izstrādāja muzeja labiekārtošanas plānu, integrējot pieminekļus harmoniskā dabas ainavā, kamēr Hofmanis koordinēja pieminekļu pārvešanu un rekonstrukciju. Korneliu Bukurs, iecelts par Brukentāla muzeja brīvdabas nodaļas vadītāju 1970. gadā, turpināja un attīstīja darbību, vēršot muzeju uz "museum vivum" — dzīva muzeja — konceptu, sākot ar 1984. gadu, ar sabiedriskās lietderības pieminekļu oriģinālu rekonstrukciju un funkcionalizēšanu.

Vēl viena būtiska personība ir Andrejs Šaguna, Transilvānijas Pareizticīgo metropolīts un pirmais ASTRA biedrības prezidents 1861. gadā. Šaguna bija viena no nozīmīgākajām transilvāniešu rumāņu kultūras emancipācijas figūrām, un bez viņa vīzijas un biedrības, ko viņš vadīja, muzejs nevarētu pastāvēt. Timotejs Cipariu, ASTRA viceprezidents, filologs un zinātnieks, un Džordžs Barics, vēsturnieks un publicists, bija arī transilvāniešu rumāņu kultūras kustības galvenās figūras.

Muzeja pagrieziena punkti ietver: pirmā pieminekļa pārvešanu 1963. gadā (hidrauliskā dzirnava no Dabakcas), oficiālo atklāšanu 1966. gada 17. oktobrī, starptautisko simpoziju 1966. gada septembrī un Eiropas Brīvdabas muzeju asociācijas dibināšanu, atvēršanu publikai 1967. gadā, saimniecību pievienošanu 1971. gadā, sabiedrisko pieminekļu pievienošanu 1989. gadā, nosaukuma maiņu 1990. gadā, un Nacionālā muzeju kompleksa "ASTRA" izveidi 2001. gadā. Vēl viens nozīmīgs moments bija Sibiņas izraudzīšana par 2007. gada Eiropas Kultūras galvaspilsētu, kopā ar Luksemburgu, kad muzejs uzņēma daudzus starptautiskus pasākumus un izstādes.

Aiz katra pieminekļa slēpjas stāsti un leģendas. Peldošā dzirnava no Lukāčešcu atgādina par maramurešiešu zemnieku ģeniālitāti, kas pielāgoja tehnoloģiju specifiskajiem kalnu ūdeņu apstākļiem. Baznīca no Bezdedas runā par pareizticīgo kopienu garīgo izturību reģionā, ko iezīmējuši konfesionālie konflikti. Ķerhana no Mahmudijas atsauc atmiņā lipoveniešu krievu izceļošanu un reliģisko bēgļu drāmu. Dobrodžiešu vējdzirnavas atgādina par multikulturālo līdzāspastāvēšanu robežreģionā. Katra saimniecība, katra darbnīca, katrs rīks saglabā anonīmo meistaru atmiņu, kas tos būvējuši, un to zemnieku paaudžu atmiņu, kas tos lietojuši.

Praktiskais apmeklēšanas ceļvedis un mūsdienu tūrista pieredze

ASTRA muzejs atrodas aptuveni 3–4 kilometrus uz dienvidiem no Sibiņas vēsturiskā centra, Dumbravas Sibiņas dabas rezervātā, uz ceļa, kas savieno Sibiņu ar Rāšinari un Pāltinišas kalnu kūrortu. Precīza adrese ir Dumbravas meža iela 16, Sibiņa, un ģeogrāfiskās koordinātas ir 45°45′14.8″N 25°6′46.5″E. Muzejs ir viegli pieejams ar automašīnu (ir 4 autostāvvietas teritorijā), ar sabiedrisko transportu — autobusi un tramvaji (13. līnija) apstājas pieturā "Dumbrava Sibiului", pie galvenās ieejas —, ar velosipēdu (pa Sibiņas BikeCity riteņbraukšanas trasēm, riteņbraukšana atļauta pirmajās un pēdējās divās programmas stundās, no 08:00–10:00 un 16:00–18:00, vai visā laikā bērniem zem 12 gadiem), vai kājām, pa meža takām.

Apmeklēšanas programma mainās atkarībā no sezonas. Vasaras periodā (sākot ar 2026. gada 1. maiju) muzejs ir atvērts katru dienu no 08:00 līdz 20:00, piedāvājot 12 stundas izpētei. Rudens sezonā (2026. gada 21. septembris – 26. oktobris) programma ir 08:00–18:00. Ziemas periodā (oktobris–aprīlis) programma ir 09:00–17:00, ar pēdējo ieeju 17:00. Tautas mākslas galerijas, kas atrodas pie galvenās ieejas, ir atvērtas no otrdienas līdz svētdienai, no 09:00 līdz 17:00. Muzejs ir atvērts arī svētku dienās, ieskaitot Starptautisko Darba svētku dienu (1. maiju).

Biļetes var iegādāties gan biļešu kasēs teritorijā, gan tiešsaistē, oficiālajā platformā pay.muzeulastra.ro vai muzeulastra.funticket. 2026. gadam ieejas maksa pieaugušajiem ir 50 lejas. Bērni zem 7 gadiem saņem bezmaksas ieeju, tāpat kā personas ar invaliditāti un viņu pavadoņi, kā arī pensionāri ar pensijām zem 700 lejām. Ir arī gada abonementi un ģimenes abonementi (aptuveni 300 lejas), kas piedāvā neierobežotu piekļuvi visa gada garumā. Apmeklētājiem ieteicams saglabāt biļeti visā apmeklējuma laikā, jo tiek veiktas pārbaudes.

Pilnīgai muzeja apmeklēšanai nepieciešamas 3 līdz 5 stundas, atkarībā no katra ritma un intereses par konkrētiem sektoriem. Alejas ir bruģētas ar akmeni un zemi, ar nelīdzenumiem, tādēļ sporta apavi ir obligāti. Ieteicams ērts apģērbs, un vasarā cepure un saulessargs. Maršruts var tikt iziets abos virzienos, un tematiskie paneļi — CEPURE, RATS, GRAUDS, TIRGUS, LAIKS, ŽOGS, RIEKSTS, AKMENS, ZIEDS — sniedz detalizētu informāciju par katru tradicionālās lauku dzīves aspektu.

Apmeklētāja pieredzi bagātina daudzas ērtības un aktivitātes. Uz 6 hektāru ezera var veikt laivu braucienus (airu laivas), un aukstajā vai svētku sezonā — braucienus ar zirgu ragavām. Tradicionālie rati piedāvā braucienus pa muzeju, atsaucot atmiņā laikus, kad ceļošana notika ar lēniem līdzekļiem, dabas ritmā. Teritorijā darbojas divi restorāni — Batrānu krogs un Dumbravas krogs —, kur var baudīt tradicionālos kulinārijas ēdienus: zupas, kāpostu tīteņi, mamaliga ar sieru un krējumu, desas, pastrami, ābolu plāceņi un citas gardas lietas pēc autentiskām receptēm. tiem, kas vēlas pagarināt uzturēšanos, muzejs piedāvā naktsmītnes divās viesu mājās, kas atrodas teritorijā, ļaujot unikālu pieredzi nakšņot tradicionālā atmosfērā, tālu no pilsētas burzmas.

Muzejs katru gadu uzņem daudzus kultūras pasākumus. Vispazīstamākais ir Tautas radītāju tirgus (Amatnieku festivāls), kas notiek augustā, ap Dievmātes aizmigšanas svētkiem (15. augusts). Nedēļas garumā aptuveni 350 zemnieku-aktieru, uzaicināti no visiem valsts apriņķiem un no Moldovas Republikas, uzstājas muzejā ar septiņām Tradicionālo mākslu akadēmijas "mākslām": reliģiskās mākslas, literārās mākslas, muzikālās mākslas, rotaļu mākslas, plastiskās mākslas, mehāniskās mākslas un kulinārās mākslas. Šis festivāls, iedvesmots no Smitsona Tautas dzīves festivāla modeļa Vašingtonā, DC, pārveido muzeju par dzīvu telpu, kur tradīcija tiek praktizēta un dalīta. Tāpat uz ezera izvietotajā estrādē, ar brīvdabas amfiteātri, notiek folkloras izrādes, koncerti un filmu projekcijas. Muzejs organizē interaktīvas darbnīcas bērniem un pieaugušajiem, amatniecības demonstrējumus, komandas veidošanas sesijas un vasaras nometnes skolēniem un studentiem mākslas un arhitektūras jomās.

Ārvalstu apmeklētājiem muzejs piedāvā specializētas ekskursijas, mobilo lietotni "ASTRAMuseumApp" (pieejama Android un iOS) ar informāciju vairākās valodās, tematiskas brošūras un tūrisma informācijas centru pie galvenās ieejas. Lietotne ļauj klausīties saimniecību stāstus tieši no telefona, piedāvājot multivides pieredzi. Muzejs ir ierakstīts Sibiņas apriņķa vēsturisko pieminekļu sarakstā ar kodu SB-II-a-A-12012, oficiāli atzīts par nacionālas nozīmes pieminekli.

ASTRA muzeja apmeklēšanu var papildināt ar Sibiņas vēsturiskā centra izpēti — Lielais laukums, Mazais laukums, Melu tilts, Evaņģēliskā katedrāle, Rātsnama tornis —, visi atrodas tikai dažu kilometru attālumā, pieejami ar tramvaju vai autobusu. Tāpat ceļš uz Rāšinari un kalnu kūrortu Pāltinišu iet tieši gar muzeja tuvumu, piedāvājot iespēju pilnīgam ceļojumam pa Transilvānijas reģionu.

Noslēgumā, Tradicionālās Tautas Civilizācijas muzejs "ASTRA" Sibiņā pārstāv daudz vairāk nekā vienkāršu lauku pieminekļu kolekciju. Tā ir dzīva iestāde, Eiropas brīvdabas muzeju tīkla locekle, kas ilustrē rumāņu tautas civilizācijas specifiku dialogā ar lielajiem Eiropas kultūras straumiem, no transilvāniešu apgaismības, ko pārstāvēja ASTRA 19. gadsimtā, līdz mūsdienu "museum vivum" konceptam un Eiropas multikulturālismam. Eiropas ceļotājam ASTRA apmeklējums nozīmē ieiet pasaulē, kur Habsburgu un Osmaņu impēriju vēsture, sakšu un rumāņu tradīcijas, tautas māksla un tautas tehniskā inovācija savijas aizraujošā kopīgā Eiropas mantojuma ainavā.