Transfăgărășana un Bālea ezers – Ceļš starp mākoņiem, Eiropas kalnu simbols

Transfăgărășana un Bālea ezers – Ceļš starp mākoņiem, Eiropas kalnu simbols

Ievads un universālā vērtība

Eiropas kartē ir vietas, kurās cilvēka inženierija satiekas ar dabas varenību tik pilnīgi dialogā, ka rezultāts pārsniedz funkcionalitātes robežas un kļūst par mākslu. Transfăgărășana, šoseja, kas šķērso Făgăraș kalnu sirdi, ir šāda vieta. Ceļojot pa 151 kilometru garo Nacionālo ceļu 7C, no Baskovas komūnas pie Pitešti līdz krustojumam ar DN1 starp Sibiu un Brašovu, ceļotājs šķērso ne tikai augstāko Rumānijas kalnu grēdu, bet arī vienu no iespaidīgākajiem infrastruktūras sasniegumiem Austrumeiropā. Ar maksimālo augstumu 2042 metri pie Bālea ezera tuneļa, Transfăgărășana ieņem otro vietu asfaltēto kalnu šoseju hierarhijā valstī, vienlaikus ierindojoties sestajā vietā kompānijas Avis veiktajā auto īres pētījumā, kas tika prezentēts Euronews Travel, starp Eiropas iespaidīgākajiem ceļiem, pārspējot tādus atzītus maršrutus kā Susten Pass Šveicē, Route des Grandes Alpes vai Col du Tourmalet Francijā.

Tas, kas piešķir šim ceļam universālu vērtību, atzīts pat no tādām personībām kā Džeremijs Klārksons, britu raidījuma vadītājs, kurš 2009. gada Top Gear epizodē to nosauca par "labāko ceļu pasaulē", salīdzinot to ar leģendāro Stelvio Pass Itālijā un, atrodoties pie Aston Martin stūres, paziņojot, ka "katrs līkums katrā lielajā sacīkšu trasē pasaulē tika sasiets, lai izveidotu šo pelēko, nepārtraukto perfekcijas lenti pie stūres". Bālea ezers, augstumu spoguļveida spogulis, papildina šo pieredzi ar gandrīz mītisku dimensiju: atrodoties 2034 metru augstumā, ledāja cirkā, kas kopš 1932. gada aizsargāts kā zinātniskā rezervāts, ezers katru ziemu uzņem vienu no retajiem ledus viesnīcām Austrumeiropā, modernu iglu, kas izcirsts ledus blokos, kas iegūti tieši no tā sasalušajiem ūdeņiem.

Eiropas ceļotājam Transfăgărășana pārstāv tiltu starp civilizācijām un laikmetiem: tas savieno vēsturisko Muntenijas reģionu ar Transilvāniju, teritorijas, kas gadsimtu gaitā piederējušas dažādām valsts veidojumiem – no viduslaiku rumāņu vojevodistiem, līdz Transilvānijas firstistam, Osmaņu impērijas vasalim, līdz Hābsburgu provincei un, beigu beigās, Lielajai Rumānijai. Ceļš šķērso tādējādi ne tikai kalnus, bet arī vēsturiskās robežas, ejot garām izzudušo pasauļu paliekām: viduslaiku Poenari pili, kas saistīta ar Vladu Tepišu, Vidraru dambi – Eiropas hidroenerģētikas inženierijas šedevrs no 60. gadiem – un Bālea ezeru, kluso liecinieku ledus laikmeta.

Vēsturiskās saknes un galvenie Eiropas sakari

Transfăgărășana vēsture ir cieši savijusies ar Eiropas 20. gadsimta lielajiem satricinājumiem. Lai gan ideja par ceļa savienojumu pāri Făgăraš kalniem pastāvēja jau starpkaru periodā, kad Bālea zona jau bija alpīnistu patvērums un patvērums zelta meklētājiem un ganiem, ceļa faktiskā realizācija tika noteikta Aukstā kara ģeopolitiskajā kontekstā. 1968. gada augustā Čehoslovākijas iebrukums, ko veica Varšavas pakta karaspēks, ko vadīja Padomju Savienība, radīja komunistiskajā Rumānijā dziļu stratēģisko paniku. Nikolaje Čaušesku, kurš tikko bija publiski nosodījis padomju iejaukšanos Bukarestes Pils laukumā, apzinājās, ka esošie pārejas starp Transilvāniju un Munteniju – ar vienu izņēmumu – sekoja šauru ieleju gultnēm, ko viegli varēja bloķēt vai uzbrukt invadējošai armijai. Ar Ministru padomes 1969. gada 10. decembra lēmumu tika apstiprināts "stratēģiskais objekts Transfăgărășana", ceļš, kas savienotu militārās garnizonas pie Pitešti un Sibiu, spējīgs nodrošināt ātru karaspēka un tehnikas pārvietošanos scenārijā, kas līdzīgs Čehoslovākijas iebrukumam.

Šis lēmums ierindo Transfăgărăšānu plašākā Eiropas militāro infrastruktūru kategorijā, kas būvētas Aukstā kara spriedzes kontekstā. Paralēle ar stratēģiskajiem kalnu ceļiem, ko būvēja NATO un Varšavas pakta lielvaras zonās kā Itālijas Alpi, Austrijas-Itālijas robeža vai kalnu zonas Norvēģijā un Somijā ir acīmredzama. Tāpat kā Grossglockner High Alpine Road Austrijā vai Timmelsjoch starp Austriju un Itāliju bija, papildus tūrisma lomai, arī militāras dimensijas Alpu aizstāvēšanas kontekstā, Transfăgărăšāna tika projektēta kā vertikāla "Mažino līnija", mobilā barjera pret iespējamu padomju virzību uz Eiropas centru.

No vēsturiskā viedokļa ceļa šķērsotā zona ir daudz dziļākas saknes. Făgăraš kalni gadsimtiem ilgi ir bijusi dabiska robeža starp divām pasaulēm: Valahiju un Transilvāniju. Viduslaikos Făgăraš zeme (vāciski Altland) bija pusautonoms apgabals, Ungārijas karalistes aizsardzības sistēmas daļa pret osmaņu ekspansiju, pēc tam Transilvānijas firstistes daļa, Augstās Portas vasālis, un, sākot ar 1711. gadu, Hābsburgu impērijas province. Făgăraš pils, celta, sākot ar 1310. gadu, gadsimtiem ilgi bija būtisks kontroles punkts uz tirdzniecības ceļa starp abiem reģioniem. Pārejas pāri kalniem sargāja "grāničeri" – militarizētas kopienas, kurām bija uzdevums aizstāvēt robežu pret osmaņu, tatāru vai, vēlāk, hābsburgiešu iebrukumiem.

Pirms Vidraru dambja (1960-1966) un Transfăgărăšāna būvniecības zona tika šķērsota tikai ar kalnu takām un meža šaursliežu dzelzceļa līniju, kas savienoja Căpățâneni komūnu ar Cumpăna ciemu – šodien appludināts ar uzkrājamā ezera ūdeņiem. Šis mežvagonu ceļš bija daļa no šaursliežu meža dzelzceļu tīkla, līdzīgs tiem Austrijas Alpos, Bavārijā vai Šveicē, kas attīstījās 19. gadsimtā skujkoku mežu ekspluatācijai. Tādējādi Transfăgărăšāna ierindojas plašākā Eiropas kalnu infrastruktūras tradīcijā: no romiešu ceļiem Dakijā (piemēram, tie, kas šķērsoja Karpatas uz Sarmizegetusa), līdz Napoleona ceļiem pāri Alpiem, līdz 19. gadsimta kalnu dzelzceļiem, kas būvēti Rūpnieciskās revolūcijas impulsa, līdz mūsdienu kalnu autostrādēm Šveicē, Austrijā un Itālijā.

Vidraru dambja būvniecība, uzsākta 1960. gadā un atklāta 1966. gada 9. decembrī, pārstāv vēl vienu Eiropas savienošanās nodaļu. Ar 166,6 metru augstumu, 307 metru garu vainagu un 465 miljonu kubikmetru ūdens tilpumu uzkrājamā ezerā, dubultā loka betona dambis bija, atklāšanas brīdī, piektais augstākais Eiropā un devītais pasaulē. Pazemes hidroelektrostacija, izvietota 103 metrus zem Argešas upes gultnes, bija "tehniskais dārgakmens", salīdzināms ar lielajiem hidroenerģētikas kompleksiem Šveicē, Francijā vai Norvēģijā. Projektēta, lai to varētu vadīt pat no Bukarestes, Vidraru hidroelektrostacija (sākotnēji nosaukta "Gheorghe Gheorghiu-Dej") pārstāvēja komunistiskā rumāņu režīma ambīcijas pielāgoties Eiropas tehnoloģiskajiem standartiem periodā, kad "dzelzs priekškars" dalīja kontinentu.

Arhitektūras šedevrs un mākslas mantojums

Transfāgărășana ir, pirmkārt, demonstrējums inženierijas un cilvēka neatlaidības spēkam ārkārtīgi naidīga reljefa priekšā. Pa aptuveni 91 kilometru kalnu posmu – no Vidraru dambja līdz Cârțișoara – ceļš šķērso alpīnu reljefu, ko raksturo dziļas ielejas, klinšainas grēdas un ledāja cirki. Tā realizācijai, starp 1970. un 1974. gadu, tika izstumti aptuveni 3 miljoni tonnu klints, uzbūvēti 830 cauruļvadi un šķērsvirziena būves, 27 viadukti un tilti, un izmantotas 6520 tonnas dinamīta – no kurām 20 tonnas tikai Capra-Bâlea tunelim – kopā ar 3573 tonnām cementa un 290 000 kubikmetriem mūra.

Šī inženierijas šedevra centrālais elements ir Capra-Bâlea tunelis, garākais autoceļu tunelis Rumānijā, ar 887 metru garumu. Atrodoties 2042 metru augstumā, starp Iezerul Caprei (2414 m) un Paltinul (2398 m) virsotnēm, tunelis šķērso Făgăraš kalnu galveno grēdu, realizējot fizisko saikni starp dienvidu nogāzi (Argešas apriņķi) un ziemeļu nogāzi (Sibiu apriņķi). Ar 4,4 metru iekšējo augstumu, 6 metru platumu un 1 metru trotuāru, tunelis ir elektriski apgaismots un dabiski ventilēts, piedāvājot ceļotājam sajūtu šķērsojot vārtus starp divām pasaulēm: vienā galā Muntenija ar tās platajām ielejām un viduslaiku pilīm; otrā, Transilvānija ar tās burvīgajām ieplakām un sakšu pilsētām. Šī tuneļa realizācijai tika izrakts vairāk nekā 41 000 kubikmetru klints, un abas galerijas – raktas vienlaikus no abām pusēm – satikās ar ievērojamu precizitāti kalna iekšienē, inženierijas sasniegums, kas cienīgs Eiropas militārās ģēnija skolas tradīcijai.

Gar ceļa maršrutu ceļš ir aizsargāts pret lavīnām un akmeņu kritieniem ar vairāk nekā 20 masīvām betona nojumēm (polatēm), īstiem "jumtiem", kas būvēti uz Făgăraš visstāvākajiem nogāzēm. Šīs struktūras, kopā ar atbalsta sienām, režģu barjerām un notekkanāliem, demonstrē centienu apmēru, lai pakļautu dabas spēkus. Viadukti un tilti – tostarp tie Valea lui Stan vai tie pie ieejas Bālea cirkā – organiski integrējas ainavā, vienlaikus piedāvājot izcilus skatu punktus uz dziļajām ielejām virs 1000 metriem.

Dabas ainava, ko šķērso ceļš, pati par sevi ir Eiropas vērtības mantojums. Făgăraš kalni patver augstākās virsotnes Rumānijā: Moldoveanu (2544 m), valsts augstākais punkts, un Negoiu (2535 m), otrais augstumā, Karpatu "atmosfēras nestabilitātes pols". Starp šiem virsotnēm plešas Bālea ledāja cirkis, dabisks amfiteātris, ko veidojuši ceturtdaļlaikmeta ledāji, kura centrā atrodas Bālea ezers. Šis ledāja ezers, ar 46 508 kvadrātmetru platību, 360 metru garumu un 11,35 metru maksimālo dziļumu, ir apņemts ar gandrīz vertikālām sienām un robainām grēdām, kas sasniedz 2500 metrus. Tā pasludināšana par zinātnisko rezervātu jau 1932. gadā – pirmais Rumānijā – atspoguļo agrīnu ekoloģisko apziņu, salīdzināmu ar agrīnu nacionālo parku aizsardzību Šveicē (dibināts 1914. gadā) vai Zviedrijā.

Bālea ūdenskritums, zināms arī kā "Bālea kauciens", papildina dabas ainu ar ūdens kritumu pakāpēs aptuveni 60-68 metru augstumā, lielākais pakāpju ūdenskritums Rumānijā, atrodoties aptuveni 1230 metru augstumā, Bālea ledāja cirka zemākajā pakāpē. Dienvidu nogāzē, Capra ūdenskritums (vai Iezeru ūdenskritums), atrodoties gandrīz 1960 metru augstumā, piedāvā līdzīgu skatu, barots ar sniega kušanas ūdeņiem un masīva pazemes avotiem.

Vidraru dambis, ar savu 307 metru garo betona loku un 166,6 metru augstumu, pārstāv vēl vienu inženierijas šedevru. Būvēts no 22 vertikāliem betona slāņiem dubultā izliekumā, ar 6 metru biezumu vainagā un 25 metriem pie pamatnes, dambis balstās uz Pleașa un Vidraru kalnu nogāzēm, veidojot uzkrājamo ezeru gandrīz 900 hektāru platībā. Pazemes stacija, izrakta 103 metrus zem Argešas upes gultnes, patver turbīnas un ģeneratorus, kas bija jaunākās paaudzes atklāšanas brīdī (1966), tika projektēta, lai to varētu kontrolēt no attāluma no Bukarestes – tehnoloģiska inovācija, kas to novietoja Eiropas hidroenerģētikas avangardā. Prometeja statuja, 9 metru piemineklis, kas atrodas ezera krastā, simbolizē cilvēka kundzību pār dabas spēkiem, atgādinot klasisko Eiropas mitoloģiju brutālas modernitātes ainavā.

Leģendas, personības un pagrieziena punkti

Transfăgărăšāna būvniecība tika iezīmēta ar cilvēku upuriem un vēsturiskiem pagrieziena punktiem, kas infrastruktūras projektu pārvērta nacionālā epopējā. Darbi oficiāli sākās 1970. gada 10. martā, kad 52. Ģēnija pulks no Alba Julas devās strādāt no ziemeļiem, bet 1. Ģēnija pulks "Alexandru Ioan Cuza" no Râmnicu Vâlčas no dienvidiem. Šīs divas vienības, sākotnēji vadītas no ģenerālleitnanta Vasiles Šlikariu (līdz 1972. gadam) un nomainītas ar ģenerāli Emilu Andriesku, mobilizēja aptuveni 3000 militārpersonas no visiem rangiem, kopā ar civilajiem strādniekiem, inženieriem, ģeologiem un pat ieslodzītajiem politiķiem no komunistu cietumiem. Pulkvedis Nikolaje Mazilu, 52. Ģēnija pulka Alba Jula komandieris un galvenais mākslinieks darbiem ziemeļu posmā, vēlāk kļuva par brigādes ģenerāli un vienu no Rumānijas armijas ģēnija ieroča emblēmātiskajām figūrām.

1971. gada 16. augustā, 1600 metru augstumā, divi ģēnistu vienības, kas strādāja no pretējām pusēm, satikās kalna iekšienē. Šis brīdis, svinēts, paceļot pieminekli "Tikšanās Vārti", bija viens no emocionālākajiem būvniecības epizodiem. Zemāk, 1200 metru augstumā, ziemeļu nogāzē, atrodas "Ģēnistu Vārti", klints stūris, ko šķērso ceļš, kas piemin zonas atvēršanu 1971. gada martā, kad ģēnistu karaspēks izdevās, "stiprāki par klinti", atvērt pirmo ceļa posmu. Šie pieminekļi, atklāti 1974. gadā un restaurēti 2009. gadā ar 136. Ģēnija bataljonu "Apulum" šosejas 35. gadadienas atzīmēšanā, stāv par liecību šim projektam atnesto cilvēku upurējumu.

Oficiālais būvniecības bilance runā par aptuveni 40 mirušajiem un tikpat ievainotajiem, tomēr aculiecinieki un bijušie dalībnieki apgalvo, ka reālais upuru skaits būtu bijis daudz lielāks, pēc dažiem liecinājumiem sasniedzot pat vairākus simtus zaudētu dzīvību. Darba apstākļi bija ekstrēmi: virs 1600 metru augstuma, ar stiprām vējam, bagātīgām sniegputeņiem un temperatūrām, kas bieži nokritās zem -20°C, normāli varēja strādāt tikai 4-5 mēnešus gadā. Karavīri un strādnieki gulēja improvizētās būdās, ēda barību, kas ar grūtībām tika atvesta pa meža ekspluatācijas ceļiem, un ikdienā riskēja ar dzīvību, manevrējot sprāgstvielas – 6 miljoni kilogramu dinamīta tika izmantoti kopā – uz stāvajiem nogāzēm, kur akmens krišana varēja būt nāvējoša. Stāsts par buldozeru, kas aprakts ceļa konstrukcijā pēc tam, kad nakts ziemas laikā no nogāzes atdalījās virs 700 tonnu smaga klints, paliek viena no būvniecības melnajām leģendām.

Oficiālā atklāšana notika 1974. gada 20. septembrī, Nikolaje Čaušesku klātbūtnē, uz Bālea ezera plato, 2042 metru augstumā. Lai gan ceļš tika oficiāli atvērts šajā dienā, asfaltēšanas un saistīto objektu darbi turpinājās līdz 1980. gadam. Ar šo gadījumu 553 virsnieki, apakšvirsnieki, apakšoficieri, kareivji un karavīri tika apbalvoti ar ordeņiem un medaļām. Interesanti, ka sākotnējais projekts paredzēja, ka ceļš nesīs nosaukumu "Transfăgărăšāna Nikolaje Čaušesku ceļš", tomēr pats diktators atteicās no šī goda, zīme, ka 1974. gada septembrī personības kults vēl nebija kļuvis par likuma burtu.

Cita leģenda, kas saistīta ar Bālea zonu, attiecas uz 1977. gada lavīnu, uzskatītu par vissmagāko kalnu nelaimes gadījumu Rumānijas vēsturē, kad milzīga sniega masa atdalījās no nogāzēm un pārklāja būdiņas zonu, izraisot cilvēku dzīvību zaudējumus. Upuru piemiņai zona tika pasludināta par dabas rezervātu, un piekļuve ziemā tika stingri reglamentēta. Bades Cârțan stāsts, ganam, kurš 60. gados atveda uz Bālea pirmo būdiņu – būvētu 1904. gadā, sadedzinātu un atjaunotu vairākas reizes – pievieno pastorālu, gandrīz arkādisku dimensiju šim alpīnajam apgabalam.

2009. gadā, līdz ar brīdi, kad BBC Top Gear filmēja Rumānijā, Transfăgărăšāna ieguva jaunu starptautiskās slavas dimensiju. Džeremijs Klārksons, pie Aston Martin DBS Volante stūres, nobrauca ceļa čūskveida līkumus un, nonākot Bālea ezerā, izsaucās: "Esmu kļūdījies! Šis ir labāks nekā Stelvio... Šis ir labākais ceļš pasaulē! Rumānija, paldies tev, ka tev ir šis ceļš. Vai mēs varam palikt šeit uz mūžu?" Šis televīzijas epizods, ko noskatījās miljoniem skatītāju visā pasaulē, pārvērta Transfăgărăšānu par globālu auto piedzīvojumu simbolu, novietojot to līdzās atzītiem maršrutiem kā Stelvio Pass (Itālija), Grossglockner (Austrija) vai Trollstigen (Norvēģija).

Praktiskais apmeklēšanas ceļvedis un mūsdienu ceļotāja pieredze

Mūsdienu ceļotājam Transfăgărăšāna paliek būtiska pieredze, tomēr tāda, kas prasa plānošanu un cieņu pret kalnu. Augstkalnes posms, starp Piscu Negru (km 104, Argešas apriņķis) un Bālea ūdenskritumu (km 131, Sibiu apriņķis), ir atvērts satiksmei tikai siltajā sezonā. 2026. gadā CNAIR atkārtoti atvēra alpīno posmu 12. jūnijā, ar satiksmi atļautu katru dienu no 07:00 līdz 21:00. Slēgšana ziemai notiek, parasti, ap 20. oktobri, tomēr to var atcelt agrāk atkarībā no laika apstākļiem. Nakts laikā, starp 21:00 un 07:00, satiksme ir aizliegta visā kalnu sektorā, ārkārtīgā riska dēļ, ko rada daudzie pagriezieni un matadatas līkumi, kam trūkst atstarojošu elementu. Ieteicamais ātrums ir 40 km/h, un vadītāji tiek ieteikti braukt ar maksimālu piesardzību, īpaši lejup, kad bremzes var tikt pārslodze.

Autoceļu piekļuve Transfăgărăšānai ir bez maksas. Visā maršrutā nav degvielas uzpildes staciju grēdas posmā, tādēļ transportlīdzekļa uzpildīšana jāveic pirms kāpšanas – vai nu Kurtea de Argešā, vai Cârțișoarā. Autostāvvietas Bālea ezera zonā ir maksas, aptuveni 10 RON/stundā. Būtiski, lai apmeklētāji būtu atbilstoši aprīkoti: virs 2000 metru augstuma temperatūras var būt par 10-15 grādiem zemākas nekā zemienes zonās, un laika apstākļi var mainīties strauji, no saules uz miglu vai sniegu, pat vasaras sezonas vidū. Vējjaka un piemērota apavi ir obligāti.

Ziemā, kad Transfăgărăšāna ir slēgta auto satiksmei alpīnajā sektorā, piekļuve Bālea ezeram notiek tikai ar trošu ceļu Bālea ūdenskritums – Bālea ezers. Šī instalācija, kas šķērso 3700 metru maršrutu un paceļas no 1234 metru augstuma (Bālea ūdenskritums) līdz 2034 metriem (Bālea ezers) aptuveni 15 minūtēs, darbojas visa gada garumā, izņemot stiprā vēja vai ārkārtīgu laika apstākļu periodus. Tarifas 2026. gadam ir aptuveni 50 RON/virzienā pieaugušajiem un 25 RON/virzienā bērniem, lai gan ceļotāji tiek ieteikti pārbaudīt atjauninātos tarifus pirms apmeklējuma, jo tie var atšķirties. Trošu ceļš parasti sākas pulksten 09:00, un programma var tikt ietekmēta ar laika apstākļiem – stiprs vējš ir galvenais apturēšanas faktors.

Kad nonākts Bālea ezerā, apmeklētāji var baudīt vairākas pieredzes. Bālea ezera būdiņa, būvēta uz pussalas, kas iestiepjas ezerā, piedāvā naktsmītnes un tradicionālo ēdienu, būdama izbraukšanas punkts daudziem kalnu maršrutiem. Maršruts uz Bālea ūdenskritumu, marķēts ar sarkanu punktu, aizņem aptuveni 50 minūtes un piedāvā gleznainu pastaigu pa mežu un gar Bālea upes gultni. No Bālea ezera sākas arī ambiciozāki maršruti, piemēram, uz Vânătoarea lui Buteanu virsotni (2507 m), uz Capra ezeru (aptuveni stundas gājiens, marķēts ar zilu trīsstūri) vai maršruti uz Făgăraš galveno grēdu, uz Moldoveanu vai Negoiu virsotnēm, rezervēti tikai pieredzējušiem alpīnistiem.

Aukstajā sezonā, kad ezers ir pārklāts ar biezu ledus kārtu, zonā paceļas Bālea ledus viesnīca, pirmā ledus viesnīca Austrumeiropā, būvēta, sākot ar 2006. gada ziemu, iglu formā ar 16 vietām. Tā tiek atjaunota katru gadu no ledus blokiem, kas iegūti no Bālea ezera, piedāvājot unikālu naktsmītņu pieredzi, pie iekšējās temperatūras aptuveni -2°C, ar ledū izcirstu mēbelēm un gultām, kas pārklātas ar ziemiemeļbriežu ādām. Ledus viesnīca tika iekļauta Fodor's publikācijas interesantāko ledū un sniegā cirsto naktsmītņu vietu topā pasaulē, kopā ar Skandināvijas ledus viesnīcām (Jukkasjärvi Zviedrijā, Kirkenes Norvēģijā) un Kvebekā (Kanāda).

Dienvidu nogāzē ceļotājs var apmeklēt Vidraru dambi, pieejamu arī ziemā, ar iespaidīgu panorāmu uz betona loku un uzkrājamo ezeru. No turienes, tikai dažu kilometru attālumā, paceļas Poenari pils, viduslaiku cietoksnis, kas saistīts ar Vladu Tepišu, kas piedāvā iespaidīgu skatu uz Argešas ieleju un Făgăraš kalniem. Kurtea de Argešas pilsēta, ar Kurtea de Argešas klosteri – Rumānijas karaļu nekropole – un ar meistara Manole mītiskajām pēdām, papildina izcilu kultūras maršrutu.

Eiropas ceļotājs, kas šķērso Transfăgărăšānu, atklāj tādējādi vairāk nekā ceļu: atklāj kontinenta vēstures fresku, no ceturtdaļlaikmeta ledājiem, kas veidoja ledāja cirkus, līdz romiešu ceļiem Dakijā, līdz viduslaiku robežpilīm, līdz Aukstā kara militārajām stratēģijām un 20. gadsimta inženierijas ambīcijām. Tā ir vieta, kur Austrumeiropa atklāj savu alpīno dvēseli, kur katrs čūskveida līkums atklāj jaunu nodaļu stāstā, kas vēl turpinās, un katrs skats no 2000 metru augstuma atgādina, ka aiz robežām un nemierīgajām vēsturēm, kalni paliek Eiropas senākie un autentiskākie pieminekļi.