Rumānijas Zemnieka muzejs

Atmiņas katedrāle lauku vidū Eiropas sirdī

Uz Kiselefa šosejas, divu soļu attālumā no Uzvaras laukuma, paceļas viena no aizraujošākajām Austrumeiropas kultūras iestādēm: Rumānijas Nacionālais Zemnieka muzejs. Sarkanās ķieģeļu ēka, tērpta neoromāniskā arhitektūras apdarē ar saknēm brinkovēniskajā tradīcijā, šodien tajā atrodas vairāk nekā 90 000 liecības par vienu civilizāciju — keramika, tautas tērps, austumi, ikonas, instrumenti, veselas koka baznīcas —, kas kopā veido bagātīgāko mākslas un tautas tradīciju kolekciju Rumānijā un vienu no vērtīgākajām visā Eiropā. Iestāde ir "jauna, ar senu vēsturi", kā patika teikt tiem, kas pazina tās likteni: atjaunota 1990. gada 5. februārī, tikai sešas nedēļas pēc Čaušesku režīma krišanas, tā faktiski turpina muzeogrāfisko tradīciju, kas sākta 1906. gadā. 1996. gadā Rumānijas Zemnieka muzejs kļuva par pirmo muzeju Centrālajā un Austrumeiropā, kas ieguva EMYA balvu — European Museum of the Year, prestižākā muzeju nozares Eiropā, ko piešķir Eiropas Padome. Kultivētajam Eiropas ceļotājam šī muzeja apmeklējums nozīmē vairāk nekā vienkārši izstaigāt telpas ar eksponātiem: tas nozīmē satikšanos ar veidu, kā domāt par mantojumu, kurā rumāņu specifika — zemnieks kā universāla cilvēka stāvokļa figūra — tiek likta dialogā ar Eiropas kultūras lielo stāstu, no brinkovēniskās renesanses līdz 20. gadsimta avangardiem un mūsdienu Eiropas muzeoloģiju.

Muzeja koncepts, kā to izdomāja tā dibinātāji mākslinieka Horijas Berneas vadībā, apzināti atsakās no klasiskā etnoloģiskā sabiedrības muzeja loģikas. Šeit netiek parādīta "dzīve ciematā noteiktā laikmetā", bet gan "tradicionālais cilvēks" — izteiksme, ko devusi etnoloģe Irina Nikolau, tuvākā Berneas līdzstrādniece —, kā bezlaika garīgā matrica, kas spēj piedāvāt mūsdienu pasaulei autentiskuma atskaites punktu. Filozofs Gabriels Līčeanu novēroja, ka muzejs piedāvā "cilvēcisko universālumu, ko pārstāv zemnieks". Šī izteikti Eiropas vīzija — piedaloties tajā pašā aizraušanās ar "tautu mākslu", kas, sākot ar 19. gadsimtu, radīja kontinenta lielos etnoloģiskos muzejus — tika atalgota 1996. gadā Eiropas žūrijai, kas atzīmēja "īpaši reti sastopamo iztēles kvalitāti" ekspozīcijā un paraugveida veidu, kā kolekcijas tika aizsargātas komunistu režīma tumšajos gados. Šodien muzejs uzņem arī elementus, kas ierakstīti pasaules nemateriālajā mantojuma: Horezu keramikas meistarība, kas muzeja kolekcijās pārstāvēta ar īpaši izsmalcinātiem traukiem, 2012. gada decembrī tika ierakstīta UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, kopā ar citiem rumāņu elementiem, piemēram, doinu un Kalušu rituālu. Rumānijas Zemnieka muzejs tādējādi ir mezglpunkts, kurā Rumānijas lauku atmiņa savienojas ar Eiropas un pasaules mantojuma lielajiem tīkliem.

Vēsturiskās saknes: no modernās valsts dzimšanas līdz Eiropas etnoloģisko muzeju lielajai ģimenei

Muzeja ģenēze pazūd mūsdienu Rumānijas rietumnieciskajās ambīcijās, nacionālās pašapliecināšanās un Eiropas lielajiem kultūras modeļiem saskarē. Viss sākas 1864. gadā, kad valdnieks Aleksandrs Joans Kuza — tas pats reformators, kas, Eiropas nacionālo valstu veidošanās laikmetā, pēc 1848. gada revolūciju modeļa — dibina Nacionālo Senlietu muzeju, apzināti novietojot to kontinenta lielo nacionālo muzeju ģimenē, no Luvras līdz Vīnes un Berlīnes muzejiem. Vienpadsmit gadus vēlāk, 1875. gadā, pēc Titu Maioresku — literārā kritiķa, kas veidots vācu skolas garā, Junimes vadītāja un viena no Rumānijas kultūras modernizācijas veidotājiem — ierosinājuma, šim muzejam tiek organizēta "īpaša nodaļa, kurā izstādīt mākslas tekstiliju darbus, kas darināti valstī: apģērbs, paklāji, audekli, vilnas audumi". Eksponāti galvenokārt nāca no leitnanta pulkveža Dimitrija Pappasoglu kolekcijas, kurš jau 1864. gadā savā nama paviljonā bija organizējis nelielu muzeju — vienu no pirmajām privātajām etnoloģiskajām kolekcijām Dienvidaustrumeiropā. Šie agrīnie mēģinājumi, vēl bez saskaņotas muzeogrāfiskas vīzijas, kļuva par pamatu vēlākai iestādei.

Dibinošais moments nāk 1906. gadā, kad ar Karaļa dekrētu Nr. 2.777 no 1906. gada 13. jūlija karalis Kārlis I — piederīgs vācu dinastijai Hoencollernu-Zigmaringenai, pirmais apvienotās Rumānijas karalis — dibina Etnogrāfijas, Nacionālās mākslas, Dekoratīvās mākslas un Rūpnieciskās mākslas muzeju. Ideja pieder Izglītības un reliģijas ministrei Mihaelam Vledeskum, bet tās īstenošana ir vienlīdzīgi reformatora Spiru Hareta nopelns. Par direktoru no 1906. gada 1. oktobra tiek iecelts Aleksandrs Cigara-Samurkašs (1872–1952), mākslas vēsturnieks, etnologs un muzeologs, pirmais rumānis, kurš ieguvis doktora grādu mākslas vēsturē. Cigara-Samurkaša izglītība ir dziļi Eiropas: pēc studijām Minhenes Universitātē (sākot ar 1893), kļūst par asistentu Berlīnes Karalisko muzeju ģenerāldirekcijā (1896–1897), bet Parīzē, 1896.–1898. gados, viņa skolotāji ir slavenie mākslas vēsturnieki Andrē Mišels un Mincs — pēdējais speciālists Mediči ģimenes kolekcijās un Eiropas tekstil mākslā. Atgriezies valstī, kļūst par karaļa Kārļa I sekretāru un Karaļa Kārļa I Universitātes fonda direktori, gadu desmitiem ilgi cīnoties par "īstu nacionālo muzeju", kā viņš retoriki pauda jautājumu slavenā rakstā: "Vai mēs esam cienīgi nacionālam muzejam?". 1910. gadā Cigara-Samurkašs organizē rumāņu nodaļu starptautiskajā tautas mākslas izstādē Berlīnē — pirmo starptautisko izstāžu piedalīšanos rumāņu tautas mākslā —, kas novieto jauno bukareštiešu iestādi Eiropas etnoloģisko muzeju tīklā: Stokholmas Skansens, ko 1891. gadā atklāja Arturs Hāzelis kā kontinenta pirmo brīvdabas muzeju, vācu tautas muzeji Berlīnē un Minhenē, nākotnes Parīzes Tautas mākslas un tradīciju muzejs (1937, ko dibināja Žoržs Anrī Rivjērs). 1906. gada muzejs pieder Eiropas etnoloģisko muzeju pirmajai paaudzei, dzimis no tā paša nacionālā romantisma, kas meklēja modernās identitātes tautiskās saknes.

1912. gadā sākas jaunās ēkas būvniecība uz Kiselefa šosejas — "Muzejs pie Šosejas", kā to iesauca bukareštieši —, bet būvlaukums, ko pārtrauca kari un finansiālās neveiksmes, ilga 29 gadus, līdz 1941. gadam. Otrā pasaules kara laikā "pils" bija vienu soli no kļūšanas par kazarmu Padomju armijai. Tad sekoja garais komunistu pagrieziens: 1948. gadā Cigara-Samurkašs tiek atcelts no direktora amata, bet kolekcijas tiek padzītas no savas mājvietas, savāktas kādu laiku Štirbeja pilī uz Uzvaras ielas — ar nosaukumu Sociālistiskās Rumānijas Republikas Tautas mākslas muzejs, ko vadīja etnologs Tankreds Benetjanu —, lai pēc tam tiktu saspiestas ciema muzeja noliktavās. No 1953. gada ēka uz Kiselefa šosejas uzņem secīgi Ļeņina-Staļina muzeju, pēc tam Komunistiskās partijas muzeju, kļūstot par cieņas apliecinājumu Nikolajes Čaušesku personības kultam; 60. gados tai pievieno centrālo biroju korpusu ar proletkultūras iezīmēm, pilnīgā pretrunā ar oriģinālo arhitektūru. 1978. gadā 1906. gadā dibinātā iestāde praktiski tiek likvidēta, apvienojoties ar Ciema muzeju.

Atdzimšana nāk ar 1989. gada decembra revolūciju. 1990. gada 5. februārī — sešas nedēļas pēc Čaušesku sodīšanas ar nāvi — kultūras ministrs Andrejs Plešu, pēc mākslas vēsturnieka Dana Heulikes neatlaidīga ieteikuma, ieceļ gleznotāju Horiju Bernea (1938–2000), sociologa Ernesta Berneas dēlu, par atjaunotā muzeja direktori ar nosaukumu Rumānijas Zemnieka muzejs. Oficiālā atklāšana notiek 1993. gadā, Lieldienu otrajā dienā, ar pirmo pastāvīgās ekspozīcijas izstādi ar nosaukumu "Krusts"; 1994. gadā atver ikonu zāles, 1996. gadā tiek atklāts stāvs ar nosaukumu "Triumfs", bet 2008. gadā zāle "Maize", pabeidzot muzeogrāfisko vīziju. Bet ceļš uz Eiropas atzīšanu bija klāts ar dramatiskiem pārbaudījumiem: 1990. gada jūnijā, "Mineriādes" laikā, muzeju izpostīja kalnieši, kas tika atvesti galvaspilsētā, sajaucot to ar Nacionālās Zemnieku kristīgās demokrātiskās partijas mītni — Jūlija Maniu partijas vēsturiskā turpinātāja, ko komunisti bija aizlieguši. 1996. gadā, divpadsmit gadus pēc dibināšanas un pēc sešiem gadiem jaunajā formulā, Rumānijas Zemnieka muzejs ieguva EMYA balvu — European Museum of the Year, ko piešķīra Eiropas Padome Strasbūrā, no 64 muzejiem no 21 valsts. Atzinība, ko direktora Horijam Berneam pasniedza Viņas Augstība Beļģijas karaliene Fabiola — trofeja bija britu skulptora Henrija Mūra darinātā statuete "Ola" ("The Egg") — pirmo reizi tika piešķirta muzejam no Centrālās un Austrumeiropas, iezīmējot Rumānijas simbolisko atgriešanos Eiropas kultūras ģimenē pēc gadu desmitiem ilgas izolācijas.

Arhitektūras šedevrs: "zemes mākslas pils" un mākslas mantojums

Muzeja ēka pati ir principu deklarācija. Projektējis arhitekts Nikolaje Gika-Budešti (1869–1943), ievērojama rumāņu arhitektūras skolas figūra, tā tika iecerēta — pēc Cigara-Samurkaša muzeogrāfiskās vīzijas — kā "zemes mākslas pils", izvietota klostera tipa iežogojumā. Neoromāniskais stils ar spēcīgiem brinkovēniskajiem atspulgiem izpaužas ar sarkanās ķieģeļu mūra, logiem, kas apvienoti zem arkādēm, kolonnām, balustrādi, caurspīdīgajiem elementiem un centrālo torni ar lapenei, kas atgādina veco klosteru zvanu torņus, visiem kopā ar bagātīgu dekoratīvo florālo un zoomorfo repertuāru. Ēka, pasludināta par vēstures pieminekli, paceļas bijušās Valsts naudas kaltuves vietā — kur līdz 1912. gadam darbojās vecais muzejs —, uz zemes gabala, kas ir vēsturiski piesātināts: šeit kādreiz atradās valdnieka Nikolaja Mavrogeni pils, fanariotu prinča no Osmaņu impērijas kundzības pār Valahiju laikmeta. Šī slāņu secība — osmaņu tradīcija, vācu karaļa aspirācija, Eiropas modernitāte — padara ēku par īstu Rumānijas vēstures palimpsestu dialogā ar Eiropas vēsturi.

Muzeja neoromāniskā arhitektūra jālasa plašākā Eiropas kontekstā ar "nacionālajiem stiliem" no 19. gadsimta beigām un 20. gadsimta sākuma: tas pats impulss, kas vadīja vācu un austriešu arhitektus uz jūgendstilu, frančus un beļģus uz jūgendstilu, britus uz Arts and Crafts vai skandināvus uz nacionālo romantismu (Skansena dibinātājs Hāzelis bija šī kustības iniciatoru laikabiedrs), noteica, ka Jons Minku — veidots Parīzes Nacionālajā augstākajā mākslas skolā —, Gregore un Kristofi Čerkeži, Petre Antonesku un Gika-Budešti meklē "specifiski nacionālu" arhitektūras valodu. Tēze, ko Aleksandrs Odobesku formulēja jau 1870. gadā — "jāpēta paliekas, cik mazs tas nebūtu, no pagātnes mākslas ražošanas un jāpadara tās par lielas mākslas avotu" — ir visas skolas pamatā. Bet galvenais iedvesmas avots, brinkovēniskais stils, pats ir Eiropas sintēze: bizantiešu, osmaņu un renesanses, dzimis Valahijā 18. gadsimta sākumā, valdnieka Konstantīna Brinkovjanu (1688–1714) laikā — prinča mocekļa, ko 1992. gadā kanonizēja Rumānijas Pareizticīgo baznīca, kura uzplaukuma laikmets palicis par nacionālās kultūras identitātes atskaites punktu, pastāvīgā dialogā ar kaimiņu Transilvānijas Hābsburgu baroku. Muzejs uz Kiselefa šosejas tādējādi ir ne tikai mantojuma konteiners, bet kopējās mākslas darbs, kurā arhitektūra, tāpat kā kolekcijas, ko tā uzņem, runā par kultūras noturību krustcelēs starp Osmaņu impēriju, Hābsburgu monarhiju un rietumu modernitātes ambīcijām.

Muzeja mantojums skaita vairāk nekā 90 000 vienības — klusējošas liecības par lauku civilizāciju, kuras tehnikas, ticējumi un estētiskās formas šķērsojušas gadsimtus. Keramikas kolekcija, viena no bagātīgākajām Eiropā, ietver aptuveni 18 000 vienības no gandrīz 200 valsts keramikas centriem, vecākā datēta ar 1746. gadu. Līdzās lietišķajiem traukiem — podi, krūzes, katli, kūku formas — atrodas glazētās keramikas šedevri no Horezu, kuru tehniskās tradīcijas 2012. gadā tika ierakstītas UNESCO nemateriālajā mantojumā, trauki ar austrumu ietekmēm, kas paredzēti bajāru ģimenēm, Radoucu slavenā centra darinājumi, kas saistīts ar Colababu ģimeni (īpaši neatkārtojamais Konstantīns Colababa), un vienības no izzudušā Vama Oašului centra. Daži no pirmajiem traukiem, kas nonāca kolekcijā, nāk patiesi no Karaļa Kārļa I 40 gadu valdīšanas jubilejas izstādes, kas 1906. gadā tika organizēta Kārļa parkā.

Tautas tērpu kolekcija skaita gandrīz 20 000 kostīmu vienības no visām Rumānijas provincēm, sākot ar 19. gadsimta pirmo pusi — apģērbu dārgumu krātuve, kas piesaistīja prestižus ziedojumus no personībām, piemēram, karaliene Marija (dzimusi Marija no Edinburgas, Lielbritānijas karalienes Viktorijas mazmeita, viena no karismātiskākajām Rumānijas dinastijas figūrām), princese Sabīna Kantakuzino vai Eliza Bretjanu. Kolekcija tika prezentēta arī izstādē "We Wear Culture" Google Arts and Culture, kopā ar 3000 gadu pasaules modes vēsturi. Iekštelpu austumu kolekcija — darināta no liniem, kaņepēm, kokvilnas vai zīda —, un koka, mēbeļu un kaluma kolekcija ar aptuveni 8000 objektiem (no kuriem 130 darināti galdniecības tehnikā, izplatīti visos etnoloģiskajos reģionos), papildina materiālās kultūras ainu ar ievērojamu estētisko saskaņotību.

Īpašu kategoriju pārstāv reliģiskā kolekcija ar gandrīz 4000 vienībām: ikonas uz stikla un koka, ikonu avoti, ksilogrāfijas, priestera tērpi, liturģiskie trauki, krusti un krustiņi. Stikla ikonas — gleznotas zemniekiem zemniekiem, datētas no 18. gadsimta beigām līdz 19. gadsimta otrajai pusei — nāk no slavenajiem Transilvānijas centriem Nikula, Alba Jūlija Maieri, Fegeraša, Brašovas Škei vai Sibiu Mārginime, teritorijām, kas gadsimtiem ilgi piederēja Hābsburgu monarhijai un Austroungārijas impērijai. Nikulas ikonāru tradīcija ierakstās plašākā "gleznošanas uz stikla otrpuses" (Hinterglasmalerei) ģimenē, kas izplatīta Centrāleiropas telpā — Bavārijā, Austrijā, Šveicē —, starpkultūru dialogā, ko muzejs ilustrē ar pārpilnību. Starp eksponātiem ar Eiropas vēsturisko rezonansi ir arī metopa no Tropeum Traiani, pieminekļa, ko uzcēla imperators Trajāns Dobrodžā, lai svinētu Dākijas iekarošanu — atmiņa par romiešu slāni civilizācijā uz šiem zemes gabaliem.

Bet ekspozīcijas piece de résistance — dēvēta par "māju mājā" — ir zemnieka Antonija Mogoša māja no Čauru ciema, Gorldžas apriņķī, celta starp 1875. un 1879. gadu un atvesta uz Bukaresti jau 1909. gadā, ko Cigara-Samurkašs. Mogošs bija pašmācīts kokgriezējs un baznīcas dziedātājs, kura tautas ģēnijs tika atklāts vēlu; viņa māja, celta un izrotāta ar paša rokām darinātām skulptūrām neparastā stilā, tika prezentēta jau no paša sākuma neraksturīgā veidā, objekti tika eksponēti fragmentāri, ierosinot saimniecības pielikumus. 1936. gadā Konrāds Hāms, Berlīnes muzeja direktors, izdarīja atmiņā paliekošu paralēli starp mājas ekspozīcijas veidu un slaveno Zeusa altāri no Pergamas. Pēc tam, kad komunistu režīms to pārvietoja brīvdabā uz Ciema muzeju, Mogoša māja 2002. gadā atgriezās Rumānijas Zemnieka muzejā, atsākot oriģinālo ekspozīciju.

Vēl viena būtiska mantojuma dimensija ir koka baznīcu glābšanas misija. Pēc Horijas Berneas impulsa muzejs pēc 1990. gada iegādājās sešas koka baznīcas no Aradas un Hunedoaras apriņķiem: divas tika atvestas uz Bukaresti — baznīca no Bežanas, vēstures piemineklis no 18. gadsimta beigām ar Svētā Nikolaja vārdu, pārvietota muzeja iekšējā pagalmā 1992. gadā un iesvētīta 1993. gadā, Lieldienu otrajā dienā, un baznīca no Mincijas, eksponēta iekšā —, bet četras tiek saglabātas in situ (Lunkas Mociem, Grošos Nojos, Žulicā un Troašā). Šī glābšanas misija ierakstās Eiropas tradīcijā reliģiskā koka mantojuma saglabāšanā — no Norvēģijas stāvbaznīcām (stavekirker), kas ierakstītas UNESCO mantojumā, līdz Maramurešas koka baznīcām, kas pati 1999. gadā ierakstīta pasaules mantojumā —, bukareštiešu muzejs piedāvājot pēdējo patvērumu pieminekļiem, kas atrodas vienu soli no sabrukšanas. Muzeja pagalmā apmeklētājs sastop arī sievietēm veltītus krustiņus — Svētajai Teodorai, Svētajai Paraskevai, Jaunavai Marijai —, kā arī monumentālu koka vārpstu, "Vārpstu ar vērpjamkātu", aptuveni četrus metrus augstu, sieviešu mājas darba simbola objektu.

Leģendas, personības un pagrieziena momenti

Muzeja vēsturi piepilda personības, kuru likteņi savijās ar iestādes likteni. Aleksandrs Cigara-Samurkašs paliek aizgādnieciskā figūra: aristokrāts no aromūnu izcelsmes, Junimes biedrības loceklis, Maioresku draugs, veidots Minhenē, Berlīnē un Parīzē, karaļa Kārļa I sekretārs, viņš bija muzeja faktiskais dibinātājs un palika direktors līdz 1948. gadam, kad komunistu režīms viņu atcēla. Viņa kolekcionāra, starptautisko izstāžu organizatora un tautas mākslas teorētiķa darbība ietekmēja "visu, ko šis muzejs nozīmēja rumāņu kultūras vēsturē". Pēc viņa nāves 1952. gadā iestādes atmiņa tika glabāta ēnā, kolekcijas tika izkliedētas, līdz atdzimšanai 1990. gadā.

Horija Bernea (1938–2000) ir, līdzās Cigaram, otrais lielais dibinātājs. Starptautiski atzīts gleznotājs — ar izstādēm Parīzē, Londonā, Edinburgā, Glāzgovā, Budapeštā un Hāgā, apbalvots Parīzes bienālē 1971. gadā —, Bernea bija atjaunotā muzeja garīgais arhitekts, direktors no 1990. līdz 2000. gadam. Viņš tika konsultēts par iestādes nosaukumu, bet izvēle "Rumānijas Zemnieka muzejs" — nosaukums, kas daudziem sākumā šķita mulsinošs, laikmetā, kad vārds "zemnieks" šķita vēl apgrūtināts ar pejoratīvām konotācijām —, izrādījās ģeniāla. Bernea radīja autoru muzeogrāfiju, kurā objekti nav "eksponēti", bet "iestudēti", vizuālā diskursā, kas apvieno antropoloģiju ar mūsdienu mākslu; viņš bija tas, kurš 1991. gadā atklāja Bežanas koka baznīcu, kas atradās vienu soli no sabrukšanas, un uzsāka tās glābšanu. Viņš nomira Parīzē 2000. gada decembrī, bet viņa ķermenis tika atvests valstī un apbedīts Mavrogeni baznīcā, muzeja tiešā tuvumā, apbedīšanas ceremonijā piedaloties Rumānijas Pareizticīgās baznīcas hierarhiem Patriarha Teoktista vadībā. Šodien muzeja kinozāle nes viņa vārdu — Horijas Berneas studija.

Starp Berneas tuvākajiem līdzstrādniekiem ir etnoloģe Irina Nikolau, kuras pieraksti saglabāja muzeja "dibināšanas" atmiņu, un filozofs Andrejs Plešu, kura dibināšanas akts 1990. gada 5. februārī padarīja iespējamu atdzimšanu. Mākslas vēsturnieks Dans Heulike bija tas, kurš neatlaidīgi ieteica Berneu. Pēc viņa nāves iestādi vadīja, no 2001. līdz 2005. gadam, vēsturnieks Dinu C. Džuresku, bet restaurācijas būvlaukuma pārejas periodā, no 2016. līdz 2019. gadam, māksliniece Lila Pasima; no 2019./2020. gada muzeja likteņi uzticēti direktoram Virgilam Štefanam Niculeskum, nemateriālā mantojuma speciālistam, kurš koordinēja iestādes atgriešanos dzīvē pēc desmitgades būvlaukuma.

Muzeja pagrieziena momenti saplūst ar pašas Rumānijas vēstures momentiem. Komunistu periods — kad ēka uzņēma Ļeņina-Staļina muzeju un pēc tam Partijas muzeju, kļūstot par Čaušesku kulta templi — atstāja fiziski redzamas pēdas arī šodien: muzeja pagrabā joprojām atrodas zāle ar ironisku ekspozīciju no bijušā laikmeta artefaktiem, totalitārā absurduma atgādinājums. 1990. gada jūnija Mineriāde, kad iestāde tika izpostīta, sajaucot to ar Nacionālās Zemnieku partijas mītni, paliek neārstēta postkomunistiskās pārejas brūce. Bet 1996. gadā Strasbūrā Beļģijas karaliene Fabiola pasniedza Horijam Berneam Henrija Mūra "Olas" trofeju — pirmo EMYA balvu, kas jebkad piešķirta muzejam no Austrumeiropas, tikai sešus gadus pēc jaunās iestādes pastāvēšanas, ceremonijā, kas simbolizēja Rumānijas reintegrāciju kontinenta kultūras koncertā. 2006. gadā, simtgades gadadienā, muzejs saņēma "Kultūras nopelnu" ordeni Lielā virsnieka pakāpē; 2007. gadā ieguva nacionālas nozīmes muzeja statusu; 2025. gadā svinēja 35 gadus kopš atjaunošanas, bet 2026. gadā atzīmē 120 gadus kopš dibināšanas 1906. gadā un 30 gadus kopš Eiropas atzīšanas.

Praktisks apmeklējuma ceļvedis un mūsdienu tūrista pieredze

Rumānijas Nacionālais Zemnieka muzejs atrodas uz Kiselefa šosejas Nr. 3, 1. sektorā, Bukarestē, pretī Uzvaras laukumam — pastāvīgā ekspozīcija —, bet pagaidu izstādēm, Zemnieka klubam, kinoteātrim un gadatirgiem sekundārā adrese ir Naudas kaltuves iela Nr. 3. Ērtākais piekļuves veids ir metro, Uzvaras laukuma stacija (līnijas M1 un M2), kam seko dažu minūšu pastaiga; autobusi 205, 381 un 783 pietur tuvumā. Apmeklējuma programma ir no trešdienas līdz svētdienai, no plkst. 10:00 līdz 18:00, pēdējā ieeja atļauta plkst. 17:00; muzejs ir slēgts pirmdienās un otrdienās. Ieejas maksas ir pieticīgas Eiropas standartiem: 20 lejas pieaugušajiem, 10 lejas pensionāriem, bet skolēni, studenti, Euro 26 kartes īpašnieki zem 30 gadiem un personas ar invaliditāti saņem 75% atlaidi, maksājot 5 lejas. Personīgās fotogrāfijas ir atļautas, bet profesionālai filmēšanai ir papildu maksas.

Pēc gandrīz desmitgades konsolidācijas un restaurācijas darbiem (2016–2025) muzejs atkārtoti atvēra savus vārtus pakāpeniski: 2025. gada aprīlī, pirmais stāvs, ar izstādi "Kristīgā likums" — zāļu komplekts, kas veltīts zemnieku reliģiskajai kultūrai (Krusts skaistums, Gavēšana, Atcerēšanās, Mocekļi, Logi, Laiks, Krusts–dzīves koks, Krusta vara, Ikona un ciema skola) —, bet 2026. gadā, līdz ar 120 gadu vēstures jubileju, viss augšējais stāvs, ar izstādi "Dzīves kārtība", kas atsāk Horijas Berneas muzeogrāfijas pavedienu caur Triumfa, Apģērba, Darba — uguns, Darba — ūdens un vējš, Kopā, Mazākumtautības (uzņemot izstādi "Huculi"), Dzīvošana, Tipoloģijas (ar "Aerofono mūzikas instrumenti"), Māja mājā un Maize, kas mūs saista. Pilnīgai apmeklējumam — pirmais stāvs, augšējais stāvs, Mogoša māja, Bežanas koka baznīca un pagalms ar krustiņiem — ir labi rezervēt divas līdz trīs stundas. Ekspozīcijas telpas Naudas kaltuves ielā uzņem pagaidu izstādes, bet muzeja kinoteātris — Horijas Berneas studija un Kino dārzs, ar ietilpību aptuveni 300 vietām — ir viena no visvairāk novērtētajām autoru kino telpām galvaspilsētā, piedāvājot Eiropas produkcijas un antropoloģiskos dokumentālfilmas. Zemnieka klubs, kafejnīca-restorāns iežogojumā, kur tradicionālo rumāņu virtuvi gatavo La Mama restorānu komanda, piedāvā laipnu pieturu: kafiju vai pusdienas ar zupu, sarmaliem un mamaligu, zem pils arkveida logu skatiena. Gada gaitā muzeja pagalms kļūst par skatuvi tradicionālajiem gadatirgiem ar lielu popularitāti — Mārčora gadatirgus februāra beigās, Ikonu gadatirgus septembrī vai Ziemassvētku gadatirgus —, kad tautas meistari ierodas pārdot savus darinājumus, bet atmosfēra kļūst kā ciematā svētkos. Muzeja veikals ar MARTOR izdevniecības — iestādes izdevniecības, kas kopš 1996. gada izdod arī antropoloģijas gadagrāmatu MARTOR —, piedāvā katalogus, grāmatas un rokdarbu objektus.

Eiropas ceļotājam muzejs dabiski iekļaujas Bukarestes kultūras maršrutā līdzās Nacionālajam "Dimitrie Gusti" Ciema muzejam Herestrēu, Nacionālajam ģeoloģijas muzejam uz Kiselefa vai Antipas muzejam, kas atrodas pretī. Virtuālā tūre, kas pieejama 360.muzeultaranuluiroman.ro, un iestādes klātbūtne Google Arts and Culture ļauj izpētīt kolekcijas arī no attāluma, bet pasākumi, piemēram, Muzeju nakts, nes publiku tiešā saskarē ar eksponātiem. Kontakttālrunis ir 021.317.96.61, bet oficiālā vietne, muzeultaranuluiroman.ro, ir vienmēr atjaunināta.

Kas paliek apmeklējuma beigās, ir dziļais iespaids par iestādi, kas prata šķērsot gadsimtus, nezaudējot savu dvēseli: tautas mākslas pils, ko uzcēla vācu karalis uz osmaņu naudas kaltuves pamatiem, izdomāta mākslas vēsturnieka, kas veidots Minhenē, Berlīnē un Parīzē, atdzīvināta gleznotāja ar Eiropas aicinājumu sešas nedēļas pēc diktatora krišanas, atzīta Eiropas Padomes žūrijas kā gada labākais muzejs 1996. gadā un atkārtoti atvērta, pēc desmitgades restaurācijas, tieši 120 gadus pēc dibināšanas. Rumānijas Zemnieka muzejs katrā zālē pierāda, ka rumāņu zemnieks — ar savu tērpu, ar savu UNESCO mantojumā ierakstīto keramiku, ar savām stikla ikonām, kas radniecīgas Centrāleiropas tradīcijai, ar savām koka baznīcām, kas radniecīgas skandināvu —, nav Eiropas perifērija, bet būtiska Eiropas balss, kas saglabāta dzīva arhitektūras piemineklī, kas pats ir mākslas darbs.