Parlamenta pils

Iespaidīga ievade un universālā vērtība

Bukarestes sirdī, tur, kur satiekas vecā vēsturiskā centra un agresīvās modernitātes ambīcijas, paceļas klātbūtne, kas izaicina jebkādu salīdzinājumu: Parlamenta pils, ko daudzi joprojām pazīst ar emocionālo nosaukumu "Tautas māja". Šī masīvā celtne, kas ieņem centrālu vietu Austrumeiropas kolektīvajā atmiņā kā pēdējās komunistiskās diktatūras desmitgades simbols, šodien pārstāv vienu no pretrunīgākajiem un, paradoksāli, apmeklētākajiem kontinenta pieminekļiem. Eiropas ceļotājam, kas pārzina Versaļas grandiozitāti Francijā, britu parlamentāro stabilitāti vai Vatikāna vertikālismu, Parlamenta pils sniedz satraucošu pieredzi: tiešu sastapšanos ar arhitektonisko megalomāniju tās tīrākajā formā, iemiesotu ēkā, kas pēc apjoma par 2% pārsniedz Heopsa Lielās piramīdas tilpumu un kas līdz nesenam bija pasaulē lielākā civīlā administratīvā ēka.

Tas, kas šo pieminekli padara patiesi eiropeisku, nav tikai tā ārkārtīgais izmērs, bet gan veids, kādā tas ietver sevī, kondensētā formā, visu 20. gadsimta totalitāro ambīciju vēsturi. No Staļina Padomju pils – projekta, kas nekad netika pabeigts un kam vajadzēja pārsniegt Empire State Building – līdz Hitlera plānam pārveidot Berlīni par monumentālu "Vāciju", no Musolīni impērijas asīm Romā līdz Kim Čenuna Phenjanai, absolūtās varas arhitektūra sekoja vieniem un tiem pašiem principiem: pilsētvides telpas dominēšana caur necilvēcīgu mērogu, cēlo materiālu izmantošana, lai pasludinātu režīma mūžību, un tādas būvētas vides radīšana, kas paredzēta, lai iebiedētu un pakļautu indivīdu valsts priekšā. Parlamenta pils šajā ziņā ir trīsdimensiju vēstures dokuments, laika kapsula, kas ļauj apmeklētājam, caur tiešu kontaktu, saprast Eiropas un globālās politiskās megalomānijas psiholoģiju.

Ar 330 000 kvadrātmetru izklāto platību – ekvivalentu vairāk nekā 40 futbola laukumiem – un 2,55 miljonu kubikmetru tilpumu, ēka ieņem otro vietu pasaulē kategorijā "Administratīvās ēkas" pēc Pentagona Vašingtonā, vienlaikus esot vissmagākā un visdārgākā jebkad uzceltā administratīvā ēka. Šie skaitļi, lai arī iespaidīgi, nespēj nodot visu sensorisko pieredzi, fiziski atrodoties šīs celtnes priekšā: cilvēka proporcijas izšķīšanas sajūta, saskaroties ar arhitektūru, kas apzināti projektēta, lai mazinātu un pakļautu.

Vēsturiskās saknes un galvenie Eiropas savienojumi

Parlamenta pils ģenēze jāmeklē virkne pilsētbūvniecisku ambīciju, kas šķērso visu Eiropas moderno vēsturi. Jau 1935. gadā Rumānijas karalis Kārlis II, atrodoties spēcīgā Itālijas un Vācijas fašistisko arhitektūras modeļu ietekmē – Musolīni sapņoja par jaunu impērijas centru Romā, bet Hitlers plānoja Berlīnes pārveidošanu par pasaules galvaspilsētu –, izstrādāja grandiozu projektu Bukarestes Arsenal kalnam. Šis projekts, ko izstrādāja tā laika izcilākie arhitekti, paredzēja Deputātu kameras celtniecību monumentālā neoklasicisma stilā, dialogā ar Habsburgu arhitektūras tradīciju, kas dziļi ietekmējusi Bukaresti 19. gadsimtā. Tomēr karaļa atteikšanās no troņa 1940. gadā un Otrā pasaules kara izcelšanās apglabāja šos plānus, atstājot tos tikai uz papīra līdz 1977. gadam.

Iznīcinošā zemestrīce 1977. gada 4. martā, kas satricināja Bukaresti un iznīcināja tūkstošiem ēku, sniedza Nikolajam Čaušesku ideālo ieganstu, lai atsāktu un radikalizētu karaļa vīziju. 20. gadsimta 70. gadu Eiropas konteksts bija Rietumu demokrātiju un komunistisko režīmu konfrontācijas konteksts, un Čaušesku, cenšoties apliecināt savu autonomiju pret Maskavu un nostiprināt personīgo varu, vērsās pie nebijuša modeļa: Ziemeļkorejas modeļa. Viņa vizīte 1971. gada jūnijā Phenjanā, kur viņu sagaidīja Kim Čenuns ar grandioziem šoviem Moranbong stadionā, kuros piedalījās 120 000 cilvēku, viņu dziļi iespaidoja. "Mazais Phenjana", kā Bukaresti tika saukta viņa nodomos, bija kļuvusi par Ziemeļkorejas galvaspilsētas repliku, pilsētu, kas atjaunota pēc sociālistiskā reālisma un personības kulta principiem.

Šī Āzijas iedvesma tomēr ietilpst plašākā Eiropas totalitārās arhitektūras tradīcijā. Padomju Savienībā Staļins 30. gados uzsāka Padomju pils projektu, celtni, kam vajadzēja sasniegt 415 metru augstumu un uzņemt gigantisku Ļeņina statuju – projektu, kas tika pamests tikai nacistu iebrukuma dēļ. Nacistiskajā Vācijā Alberts Špērs izstrādāja plānus "Vācijai", jaunajai reicha galvaspilsētai, ar 120 metru platiem bulvāriem un faraonisku izmēru ēkām. Itālijā Musolīni attīstīja EUR kvartālu Romā, fašistiskās arhitektūras ansambli, kas apvienoja Romas impērijas elementus ar monumentālo modernismu. Visi šie projekti dalījās ar Parlamenta pili to pašu loģiku: arhitektūras izmantošana kā propagandas un iebiedēšanas instruments, tādu publisko telpu radīšana, kas slavinātu valsts varu indivīda vietā, un tradicionālo materiālu – marmora, bronzas, kristāla – izmantošana veidā, kas pasludinātu režīma mūžību.

1978.–1979. gadā, pilnā "Zelta laikmeta" – periodā, ko komunistiskā propaganda pasludināja par sociālistiskās attīstības virsotni –, notika nacionāls konkurss Bukarestes rekonstrukcijai. Uzvarētāja bija Anka Petresku, jauna arhitekte, tikai 28 gadus veca, Bukarestes Arhitektūras fakultātes "Ion Mincu" absolvente un Sigishoaras Vācu ģimnāzijas "Joseph Haltrich" absolvente, kuras Eiropas izglītība – ietekmēta no vācu arhitektūras skolas tradīcijas – ļāva viņai izstrādāt projektu, kas apvienotu modernismu ar rumāņu vēsturiskajiem elementiem. Iecelta par projekta galveno arhitekti, Petresku vadīja komandu, kurā bija vairāk nekā 700 arhitektu, un viņai bija jārisina Čaušesku megalomaniskās prasības, kas pastāvīgi mainīja plānus, pieprasot visa pilsētas maketus mērogā 1:1000 un "sitot ar nūju" pa arhitektoniskajām detaļām.

Oficiālā pamatakmens likšanas ceremonija notika 1984. gada 25. jūnijā, un celtniecība ilga septiņus gadus, iesaistot 20 000 civilo strādnieku, 5000 iesaukuma karavīru un "brīvprātīgo" armiju, strādājot trīs maiņās, 24 stundas dienā. Šīs ēkas realizēšanai tika nojaukti vairāk nekā 7 kvadrātkilometri no vecās galvaspilsētas centra – aptuveni sestā daļa no pilsētas –, un piespiedu kārtā pārvietoti vairāk nekā 40 000 cilvēku. Starp nojauktajām ēkām bija Văcărești klosteris – nozīmīgs 18. gadsimta klostera komplekss, salīdzināms pēc vērtības ar Moldovas klosteriem –, Brâncoveneska slimnīca, pirmā medicīniski tiesiskā institūcija pasaulē, Nacionālie arhīvi, Republikas stadions un daudzas baznīcas un bajāru mājas. Šī sistemātiskā Bukarestes vēsturiskā mantojuma iznīcināšana vēsturnieku salīdzināta ar Haussmana "pilsētvides tīrīšanas" operācijām Parīzē 19. gadsimtā, bet arī ar Otrā pasaules kara bombardējumu izraisītajiem postījumiem, ar būtisku atšķirību, ka šoreiz iznīcināšana bija apzināta un programmiska.

Projekts neaprobežojās tikai ar centrālo ēku, bet ietvēra visu pilsonisko ansambli: Vienotības bulvāri – sākotnēji sauktu par "Sociālisma uzvaru" –, 3,5 kilometru asi, kas iedvesmota no Parīzes Elizejas laukiem, bet daudz lielākā mērogā –, Konstitūcijas laukumu, Izvor parku, Marriott viesnīcu (bijušo Viesu namu), Rumānijas Akadēmijas namu un Nacionālās aizsardzības ministriju. Visas šīs celtnes veidoja saskaņotu ansambli, kas bija paredzēts, lai pārveidotu Bukaresti par "pašpietiekamu" galvaspilsētu, atrautu no savas vēsturiskās tradīcijas un nostiprinātu komunisma ideoloģiskajā tagadnē.

Arhitektoniskais meistardarbs un mākslas mantojums

No stilistiskā viedokļa Parlamenta pils pārstāv unikālu monumentālā eklektisma piemēru, arhitektonisku "kolāžu", kas apvieno elementus no Eiropas neoklasicisma, Transilvānijas baroka, brâncoveniešu stila – specifiska rumāņu arhitektūrai 17.–18. gadsimtā –, un sociālistiskā modernisma. Anka Petresku pati salīdzināja savu projektu ar Londonas Bakingemas pili un franču Versaļu, kamēr tā laika arhitekti to sauca par "mazo Phenjanu". Ēka attīstās 270 metru garumā un 240 metru platumā, sasniedzot 84–86 metru augstumu virs zemes un nolaižoties 92 metrus pazemē, ar 9–12 virszemes līmeņiem un 8–9 pazemes līmeņiem, kopā aptuveni 1000–5000 telpām (avoti atšķiras), tostarp 440 birojiem, vairāk nekā 30 zālēm un svinīgajām salonām, četriem restorāniem, trim bibliotēkām, divām pazemes autostāvvietām un koncertzālei.

Izmantotie materiāli definē celtnes faraonisko raksturu. Tās realizēšanai tika izmantoti miljons kubikmetru marmora – galvenokārt no Rușchița karjerām (baltais un rozā marmors, slavens jau kopš Habsburgu laikmeta ar savu kvalitāti), Moneasa, Căprioara un Alun –, 5500 tonnas cementa, 7000 tonnas tērauda, 700 000 tonnas tērauda un bronzas kombinēti, 20 000 tonnas smilšu, 1000 tonnas bazalta, 900 000 kubikmetru cēlkoku esenču (ozols, dižskābarディ, ķirsis, rieksts, sarkankoks), 3500 tonnas kristāla, 200 000 kubikmetru stikla, 3500 kvadrātmetru ādas un 220 000 kvadrātmetru vilnas paklāju. Visi paklāji tika austs rokām Cisnădie – tajā laikā Rumānijas lielākajā paklāju fabrikā –, no mazām daļām, kas vēlāk tika saliktas katrā zālē, un dažu no tiem milzīgajām dimensijām tika pat iztukšots pat peldbaseins Sibiu, lai ļautu salikšanu. Lustras – starp 2800 un 15 000, atkarībā no avota –, tika izgatavotas pie māksliniekiem Mediaș, esot īstas mākslas darbi no kristāla, kas atgādina Bohēmijas un Austrijas luksusa stikla tradīciju.

Parlamenta pils interjers ir organizēts ap svinīgajām zālēm, kas, caur to nosaukumiem, izvēlētiem pēc 1989. gada, atsauc būtiskiem brīžiem Rumānijas vēsturē un Eiropas kultūras personībām. Vienotības zāle, lielākā telpa, ar platību virs 2200 kvadrātmetriem un augstumu, kas ļautu nosēsties helikopteram, dominē centrālā trīs tonnu smagā lustra ar 7000 spuldzēm, izgatavota no Mediaš kristāla. Zāles dekors, ietekmēts no franču arhitektūras un Art Deco stila, piedāvā kolonnas no Rușchița baltā marmora ar rumāņu stila kanelūrām un korintiešu kapiteļiem, sienas ar ģipša spoguļiem, ierāmētiem marmorā, un rozā paklāju brokāta tehnikā, austu Sigishoarā. Šī zāle, sākotnēji paredzēta valsts vadītāju līmeņa pieņemšanām – "Banketu zāle", kā to sauca komunisma periodā –, uzņēma starptautisku produkciju filmēšanu, tostarp ainas no Kosta-Gavrasa filmas "Amen".

Nikolajes Bălcesku zāle iespaido ar savām kolonnām ar grieķu doriskajiem kapiteļiem, izgatavotiem no bronzas, materiāla, kas Eiropas tradīcijā asociēts ar mūžību un varu – no Trajāna kolonnas līdz Napoleona pieminekļiem –, un ar rozā Rușchița marmoru, kas apņem kolonnu vārpstas. Šīs zāles monumentālās durvis ir izgatavotas no Āfrikas sarkankoka, dāvana, ko Čaušesku saņēma no Zairas prezidenta Mobutu Sese Seko, žests, kas ilustrē diktatorisko režīmu alianse Trešajā pasaulē. Šīs zāles lustras un aplikas tika projektētas arhitektu un izgatavotas pie māksliniekiem Mediaš, turpinot Transilvānijas skolas dekoratīvās mākslas tradīciju.

Aleksandra Jana Kuza zāle, viena no mazākajām, kas pabeigta pirms 1989. gada, ir augstākā telpa pilī, 20 metru augsta, un otrā pēc platības. Tās griesti ir pārklāti ar zelta foliju, un dabiskās ventilācijas sistēma – Čaušesku, baidoties no saindēšanās, atteicās no gaisa kondicionēšanas –, ir integrēta tās struktūrā. Kolonnas ir no Rušchița baltā marmora, un monumentālās skulpturētās durvis ir ierāmētas marmora rāmjos un čuguna radiatoru maskās, bagātīgi ornamentētas.

Citas nozīmīgas zāles ietver Cilvēktiesību zāli – sākotnēji paredzētu Komunistiskās partijas Politiskā izpildkomitejas sēdēm –, Nikolajes Jorgas zāli (ar ozola paneļiem), I.K. Brătianu zāli, K.A. Rosetti zāli (ar divu tonnu smagu lustru, otru pēc izmēra ēkā) un Nikolajes Titulesku zāli (apaļu, 625 kvadrātmetru). Goda galerija izceļas ar savām 34 astoņstūru kolonnām no Rušchița baltā un rozā marmora, 14 augstiem logiem, 67 kristāla lustām un zīda aizkariem, kas sver 250 kilogramus un tiek mazgāti rokām.

Parlamenta pils pazemne telpas pārstāv atsevišķu pasauli, "cietoksni dziļumos", kas atspoguļo komunistiskā režīma paranoju un izdzīvošanas ambīciju. 92 metrus zem zemes līmeņa stiepjas 8–9 pazemes līmeņi, ieskaitot pretkodolieroču bunkuru ar 1,5 metru bieziem betona sienām, pārklātiem ar sprādzienaizsardzības plāksni pret radiāciju, projektētu, lai izturētu 9 ballu zemestrīci pēc Rihtera skalas un divas atombumbas. Aptuveni 20 kilometru gara tuneļu tīkls – daži pietiekami plati, lai ļautu braukt ar elektriskajiem auto –, savieno Parlamenta pili ar Kotročenes pili, Nacionālās aizsardzības ministriju, bijušo PCR Centrālās komitejas ēku un citām stratēģiskajām institūcijām. Runā arī par privātu metro līniju, paredzētu Čaušesku evakuācijai uz Otopeni lidostu ārkārtas gadījumā, līdzīgu slepenajām sistēmām zem Kremļa vai nacistu štāba Berlīnē.

Leģendas, personības un pagrieziena brīži

Parlamenta pils stāsts ir neatskirams no Nikolaja Čaušesku figūras, pēdējā Eiropas komunistiskā diktatora, kura megalomānija un paranoja radīja šo pieminekli. Lai arī projekts sākotnēji tika iecerēts Kārļa II, Čaušesku to pārveidoja par personības kulta izpausmi, pieprasot pastāvīgas izmaiņas un uzspiežot arvien lielākus izmērus. Leģenda vēsta, ka, nesaprotot arhitektoniskos plānus, Čaušesku pāris pieprasīja visa Bukarestes maketus mērogā 1:1000, būvētus no putupolistirola, pār kuriem viņi staigāja pa tilta celtni, lai dotu norādījumus. Cits stāsts, daļēji apstiprināts ar arhitekti Anku Petresku, vēsta par prezidenta krēslu, apvilktu ar zelta un sudraba diegiem, paredzētu dominēt pār 60 identiskiem ozolkoka krēsliem sēžu zālē, vadītāja pārākuma simbolu.

Anka Petresku (1949–2013), "Tautas mājas" māte, palika līdz nāvei pieķērusi šai radīšanai, publiski to aizstāvot pret kritiķiem un atsākot projekta koordinēšanu pēc 1989. gada, kad ēka tika pārdēvēta par Parlamenta pili. Viņas izglītība Sigishoaras vācu skolā un "Ion Mincu" fakultātē Bukarestē sniedza viņai Eiropas redzējumu par arhitektūru, kam tomēr bija jāpielāgojas politiskajam spiedienam. Pēc Revolūcijas viņa turpināja strādāt pie interjeru pabeigšanas līdz 2013. gadam, kad mira autoavārijā.

1989. gada decembra Revolūcija atrada ēku gandrīz pabeigtu, bet ar aptuveni 70% telpas neizmantotas un nederīgas normālām parlamentārajām funkcijām. Pēc komunistiskā režīma krišanas ēka piedzīvoja nenoteiktības periodu, tai tika ierosināta nojaukšana – ideja, ko atbalstīja daži Bukarestes intelektuāļi, kas tajā redzēja apspiešanas simbolu –, vai pārveidošana par tirdzniecības centru vai kazinu. 1991. gadā ar valdības lēmumu tika nolemts turpināt darbus un pielāgot ēku, lai uzņemtu Rumānijas Parlamentu. No 1994. gada Deputātu kamera funkcionē šeit, un no 2004. gada arī Rumānijas Senāts pārcēlās uz šo mājvietu, pēc tam, kad bijusī Centrālās komitejas ēka tika atdota atpakaļ. 1997. gadā ēka saņēma galīgo nosaukumu Parlamenta pils, un pašlaik tajā atrodas arī Nacionālais mūsdienu mākslas muzejs, pagaidu izstādes, koncerti – 1995. gadā Jehudi Menuhins šeit diriģēja "George Enescu" filharmonisko orķestri –, un daudzi starptautiski diplomātiskie pasākumi.

Noslēpumaina figūra celtniecības vēsturē ir pulkvedis Nikolaje Kovacs, kas vadīja visslepenāko darbu daļu, atbildot par tuneļu un bunkuru sistēmu. Pēc 1989. gada viņš atklāja 20 kilometru pazemes tīkla un pretkodolieroču bunkura pastāvēšanu, informāciju, kas baroja daudzas sazvērestības teorijas par "peldošo pilsētu" zem Bukarestes – ko Anka Petresku noliedza, precizējot, ka runa ir tikai par bēgšanas tuneļiem un standarta patversmēm šādai celtnei.

Starptautiskie kritiķi reaģēja polarizēti. Katrīna Lalumjēra, Eiropas Padomes ģenerālsekretāre, nosauca pili par "megalomāna pili, bet arī rumāņu meistardarbu", kamēr britu laikraksts The Independent to aprakstīja kā "trešo labāko ēku pasaulē – briesmīgu, bet vienlaikus iespaidīgu savā veidā". Arhitektūras vietne ArchDaily klasificēja Parlamenta pili otrajā vietā pasaulē starp "visdārgākajiem jebkad veiktajiem arhitektūras projektiem", uzsverot paradoksu celtnei, kas maksā miljardus un joprojām prasa milzīgu ikgadējo uzturēšanu, kamēr 70% telpas paliek neizmantotas.

Praktiskais apmeklēšanas ceļvedis un mūsdienu tūrista pieredze

Parlamenta pils apmeklēšana 2026. gadā piedāvā pieredzi, kas apvieno aizraušanos ar monumentālo arhitektūru ar Eiropas jaunākās vēstures apzināšanos. Pieeja notiek katru dienu, no plkst. 09:00 līdz 17:00, pēdējais ekskursijas sākums plkst. 16:30. Ieeja apmeklētājiem atrodas Izvor ielā 2–4, 5. sektorā, "Constantin Brâncuși" izstāžu zāles teritorijā, no Izvor parka puses. Obligāti jābūt līdzi oriģinālam identitātes dokumentam – personas apliecībai, ID kart ei vai pasei –, vadītāja apliecība netiek pieņemta. Drošības kontrole ir līdzīga lidostu kontrolei, šķidrumu ievešana pils teritorijā ir aizliegta.

Biļešu cenas 2026. gadam ir šādas: pieaugušie – 60 RON, studenti vecumā no 19 līdz 26 gadiem – 30 RON, skolēni vecumā no 7 līdz 18 gadiem – 20 RON, bet bērni zem 7 gadiem saņem bezmaksas ieeju. Personas ar invaliditāti un viņu pavadoņi, kā arī organizēto grupu pavadošie gidi, arī saņem bezmaksas ieeju. Biļetes tiek iegādātas tikai uz vietas, apmeklējuma dienā, no biļešu kases "Constantin Brâncuși" zālē – Parlamenta pils nepārdod biļetes tiešsaistē, un iestāde neuzņemas atbildību par biļetēm, kas iegādātas no trešajām pusēm.

Rezervācijas ir obligātas un tiek veiktas tikai telefoniski grupām no 1–9 personām, ar vismaz 24 stundu iepriekšēju pieteikšanos, laika intervālā 09:00–16:00, uz numuriem +40 733 558 102 vai +40 733 558 103. Grupām ar vismaz 10 personām rezervācijas tiek veiktas ekskluzīvi pa e-pastu uz adresi [email protected], ar vismaz 3 dienu iepriekšēju pieteikšanos. Uzmanību: pirmdienu dienām rezervācijas tiek veiktas piektdienās. Pieejamo zāļu skaits apmeklēšanai var atšķirties atkarībā no dienas, parlamentāro vai diplomātisko pasākumu dēļ, kas notiek ēkā.

Standarta ekskursija ilgst aptuveni vienu stundu un ir pieejama vairākās starptautiskās aprites valodās. Apmeklētājus vada pa maršrutu, kas ietver Vienotības zāli ar tās iespaidīgo trīs tonnu smago lustru, Goda galeriju, Nikolajes Bălcesku zāli ar tās grieķu bronzas kolonnām, Aleksandra Jana Kuza zāli un citas svinīgās zāles, piedāvājot perspektīvu uz arhitektonisko krāšņumu un izmantotajiem materiāliem. Profesionālai fotografēšanai un filmēšanai nepieciešama speciāla atļauja, kas iegūstama, nosūtot pieteikumu uz [email protected] vai faksu +40 21 312 09 02, izmaksas ir 5000 eiro stundā.

Pieeja pilij iespējama ar metro – Izvor stacija, M1 un M3 līnijas, kam seko 10 minūšu pastaiga pa Izvor parku – vai ar autobusiem 136, 385 (Calea 13 Septembrie pietura) un 123 (Piața Unirii pietura). Ceļotājiem, kas ierodas no Henri Coandă lidostas, ekspresa līnija 780 līdz Norda stacijai, kam seko autobuss 123, piedāvā ērtu maršrutu. Pils panorāmas terase, kas piedāvā iespaidīgu skatu uz Bukaresti, pēc slēgšanas perioda atkal ir atvērta publikai.

Parlamenta pils apmeklēšana ir vairāk nekā vienkārša arhitektūras ekskursija; tā ir ceļojums laikā caur 20. gadsimta Eiropas vēsturi, sastapšanās ar epohas ambīcijām un ekscesiem, kas dziļi ietekmēja kontinentu. Šīs celtnes priekšā, kas aprija visas nācijas resursus un iznīcināja gadsimtiem ilgu pilsētvides mantojumu, mūsdienu Eiropas ceļotājs var reflektēt par to, kā arhitektūra kalpo kā varas instruments, par demokrātijas noturību, kas spēja pārveidot apspiešanas simbolu parlamentārisma mājvietā, un par kolektīvo atmiņu, kas jātur dzīva, lai vēsture neatkārtotos. Parlamenta pils paliek tādējādi kā mūsdienu Eiropas pretrunu piemineklis: krāšņs un briesmīgs, vēsturisks un mūsdienīgs, nacionāls un universāls, arhitektūras un vēstures mācība, kas katram ceļotājam jāpiedzīvo personīgi.