Retecāta nacionālais parks

Iespaidīga ievads un universālā vērtība

Dienvidkarpatu kalnu sirdī, vietā, kur kalni paceļas ar majestātisku lepnumu starp Hațegas ieplaku un Jiulas ieleju, norisinās viens no iespaidīgākajiem Eiropas dabas svētceļiem: Retecāta nacionālais parks. Tas nav tikai aizsargājama teritorija, bet gan īsts kontinentālās bioloģiskās daudzveidības dārgums, vieta, kur laiks šķietami ir apstājies, lai saglabātu neskartu pasauli, kas kādreiz klāja visu Eiropu. Ar platību 38 138 hektāri, ar vairāk nekā 20 virsotnēm, kas pārsniedz 2000 metru augstumu, un ar gandrīz 80 ledāju ezeriem, kas izkaisīti kā kristāla spoguļi klinšainajās kalnu ieplakās, Retecāta pārstāv aptuveni 38% no visiem Rumānijas ledāju ezeriem, tādējādi esot valsts visvairāk ezeriem bagātais ledāju masīvs.

Tas, kas padara Retecātu par Eiropas un pasaules mēroga galamērķi, nav tikai tā pasaku ainava, bet gan tā statuss kā pamatreference dabas saglabāšanai kontinentā. Dēvēts par "Zemi ar Zilajām Acīm" daudzo ledāju ezeru dēļ, kas spīd kā atvērtas kalnu acis, parks sniedz lielāko bioloģiskās daudzveidības koncentrāciju Rumānijas Karpatos: vairāk nekā 1190 augstāko augu sugas, no kurām 90 taksoni ir endēmi, kas vairs neatrodas nekur citur pasaulē, 130 retas vai apdraudētas augu sugas, 50 zīdītāju sugas, 185 putnu sugas, 9 rāpuļu sugas un 5 abinieku sugas. Neapstrādātās dižskābaržu meži Gemenele zinātniskajā rezervātā, kas ierakstīti UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā kā transnacionālās sērijas "Karpatu un citu Eiropas reģionu senās un senatnējās dižskābaržu meži" daļa, pārstāv vienu no pēdējiem Eiropas mežonīgās dabas paliešņiem pirms industriālās ēras, ekosistēmu, kas palikusi nemainīga tūkstošiem gadu.

Retecātas universālā vērtība ir atzīta ar vairākiem starptautiskiem apbalvojumiem: UNESCO Biosfēras rezervāts kopš 1979. gada, PAN Parks tīkla biedrs kopš 2004. gada (Eiropas pionieru iniciatīva, ko uzsāka WWF un Nīderlandes fonds Molecaten Eiropas mežonīgās dabas aizsardzībai), Natura 2000 teritorija kopš 2007. gada, kā arī Eiropas Diploma par Aizsargājamām teritorijām, ko piešķīra Eiropas Padome 2008. gadā un atjaunoja 2013. un 2023. gadā. Šie atzinumi novieto Retecātu Eiropas aizsargājamo dabas teritoriju elitē, līdzās parkiem kā Vanoise Francijā, Plitvice Horvātijā vai Tatra Slovākijā un Polijā.

Vēsturiskās saknes un galvenie Eiropas sakari

Retecātas vēsture ir dziļi savijusies ar Centrāleiropas lielajiem stāstiem, esot teritorija, kas nonākusi dažādu impēriju un dinastiju rokās, kas veidojušas kontinenta likteni. Pirms kļūšanas par pirmo Rumānijas nacionālo parku, Retecāta masīvs gadsimtiem ilgi bijis aristokrātisks medību īpašums, kas piederējis Kendefi ģimenei, vienai no vecākajām un ietekmīgākajām Transilvānijas dižciltīm. Cēlusies no vecās rumāņu Cândești ģimenes, maģarizēta 15. gadsimtā ar nosaukumu Kendeffy, šī dinastija valdīja plašas teritorijas Hațegas zemē, Retecāta kalnos, Cugir kalnos un Jiulas ielejā jau kopš Jāņa no Hunedoaras laikiem. Līdz 1921. gada zemes reformai Kendeffy ģimenei piederēja aptuveni 240 000 hektāru zemes Transilvānijā, ieskaitot alpīnās ganības un senās mežaudzes Retecātas sirdī.

Šo zemju vēsturiskais konteksts ir neatsaucams no Transilvānijas vēstures kā Ungārijas Karalistes daļas, pēc tam kā autonoma firstiste zemes osmaņu suzerēnitetē, bet, sākot ar 1690. gadu, nonākot tiešā Hābsburgu monarhijas pakļautībā. Pēc 1867. gada Austrijas-Ungārijas kompromisa Transilvānija tika reintegrēta Ungārijas Karalistē kā Austrijas-Ungārijas Impērijas daļa, un Retecāta kļuva par medību teritoriju imperatora elitei no Vīnes. Šis periods piešķīra Eiropas dimensiju kalna vēsturei: 1882. gadā princis Rūdolfs, imperatora Franca Jozefa I vienīgais dēls un Austrijas-Ungārijas troņa mantinieks, ieradās Kendeffy ģimenes Svētās Marijas-Orlejas pilī nedēļas medību ekspedīcijai Retecātā. Princis Rūdolfs, pazīstams ar savu aizraušanos ar ornitoloģiju un dabas zinātnēm, bija apburt šo kalnu mežonīguma, un viņa vizīte palika vietas atmiņā, pat eksistē pat piemineklis, kas veltīts viņam šajā zonā.

Retecātas meža izstrāde arī bija Eiropas dimensija. Sākot no 1880. gada, Kendeffy ģimene ieveda zonā mežstrādnieku komandas no itāļu Pecal, Udines provinces (Friuli), lai veiktu skujkoku ciršanu egļu mežos. Šī itāļu meistaru klātbūtne atstāja pēdas mežsaimniecības tehnikās un vietējo vietvārdu nosaukumos, pārstāvot mazpazīstamu nodarbinātības aprites un zināšanu apmaiņas nodaļu starp Eiropas reģioniem 19. gadsimtā.

Pirms nacionālā parka izveides zona bija medību rezervāts melnajām kazām, kas piederēja Rumānijas Karaliskajai namam, ko pārvaldīja Karalisko mednieku direkcija. Pēc 1923. gada zemes reformas lielākā daļa alpīnās tukšzemes tika piešķirta ciemiem un pašvaldībām ar lietošanas tiesībām ganīšanai, saglabājot noteiktus ierobežojumus. 1927. gadā pēc ungāru botāniķa Ģula Ņārādi Erasma Jūlija ierosinājuma daļa no masīva tika nodota Klužas Botāniskā muzeja aizsardzībā, pārstāvot pirmo soli uz aizsargājamās teritorijas statusu.

Pavērsiena punkts pienāca 1935. gada 22. martā, kad Teterešku valdība, pēc profesora Aleksandra Borzas un zinātnieka Emīla Rakovicas iniciatīvas, izdeva lēmumu par Retecāta nacionālā parka izveidi, pirmo nacionālo parku Rumānijā un vienu no pirmajiem visā Karpatu ķēdē, līdzās rezervātiem Slovākijā (Dobroč un Badinský, 1918) un vēlāk Tatra nacionālo parku (1948). Šis sasniegums ierakstījās plašākā Eiropas dabas mantojuma vērtības apzināšanās strāvā, kas starpkaru periodā ieguva vērienu tādās valstīs kā Šveice, Francija, Vācija un Skandināvijas valstis, kur dabas aizsardzības ideja sāka tikt atbalstīta no zinātniskās elites un saglabāšanas kustībām, ko iedvesmoja Amerikas Yellowstone un Yosemite parku modelis.

Aleksandrs Borza (1887-1971), Klužas-Napokas Botāniskā dārza dibinātājs un rumāņu ģeobotānikas pionieris, bija viens no pirmajiem Eiropas speciālistiem, kas veica sistemātiskus etnobotānikas pētījumus. Izglītots Austrijas-Ungārijas botānikas skolas tradīcijā un uzturot zinātniskus kontaktus ar pētniekiem no visas Eiropas, Borza aprakstīja Retecātu kā "svētu zemi zinātnei, pilnībā svētu dabas pieminekli". 1927. gadā viņš publicēja aicinājumu "Mums vajag likumu dabas aizsardzībai", bet 1930. gadā, pamatojoties uz 1930. gada 7. jūlija Likumu Nr. 213 par dabas aizsardzību, tika izveidota Dabas pieminekļu komisija ar mītni pie Rumānijas Akadēmijas, kuras sastāvā bija Emīls Rakovica, Džordžs Vilsans, Aleksandrs Borza un citi Eiropas mēroga zinātnieki.

Emīls Rakovica (1868-1947), otrais parka garīgais tēvs, bija pasaules mēroga zinātnieks, biospeleoloģijas dibinātājs, polārais pētnieks (piedalījās Belgica ekspedīcijā uz Antarktīdu) un pasaules pirmā Speleoloģijas institūta direktors, kas izveidots Klužā 1920. gadā. Rakovica atveda uz Klužu starptautisku biologu komandu, ieskaitot divus francūžus (Žils Guiarts, Renē Žanels) un vienu šveicieti (Alfrēds Šapī), izveidojot īstu Eiropas pētniecības centru. 1926. gadā Rakovica dibināja arī Nacionālo Tūrisma biroju (ONT), kas tika oficiāli atzīts 1936. gadā, tādējādi liekot pamatus atbildīgam ekotūrismam Rumānijā ar vīziju, kas paredzēja mūsdienu ilgtspējīgas attīstības konceptus.

1955. gadā pēc Borzas un Rakovicas iniciatīvas tika izveidota Gemenele zinātniskā rezervāts, stingri aizsargāta 1630-1947 hektāru zona parka sirdī, kas paredzēta tikai zinātniskai pētniecībai. 1979. gadā UNESCO iekļāva parku programmā "Cilvēks un Biosfēra" (Man and the Biosphere), atzīstot to par Biosfēras rezervātu, pirmo šāda veida Rumānijā. 1993. gadā Starptautiskā Dabas aizsardzības savienība (IUCN) to iekļāva starp demonstratīvajiem projektiem ilgtspējīgai lauku attīstībai. 2004. gada septembrī Retecāta kļuva par PAN Parks fonda biedru, Eiropas augstas kvalitātes mežonīgo teritoriju tīklu, līdzās parkiem kā Fulufjället Zviedrijā, Majella Itālijā, Oulanka Somijā un Peneda-Gerês Portugālē. 2007. gadā parks tika izraudzīts par Natura 2000 teritoriju (ROSCI0217 Retecāta un ROSPA0084 Retecāta kalni), integrējoties Eiropas ekoloģiskajā tīklā, kas paredzēts kopienas nozīmes biotopu un sugu saglabāšanai. 2008. gadā Eiropas Padome tam piešķīra prestižo Eiropas Diplomu par Aizsargājamām teritorijām, atzīstot izcilo dabas mantojuma vērtību un saglabāšanas centienus, diploma atjaunota 2013. un 2023. gadā.

Cita Eiropas dimensija Retecātai ir tā saikne ar UNESCO Starptautisko Ģeoparku Hațegas zemi, kas atrodas masīva pakājē. Šis ģeoparks, UNESCO Globālā Ģeoparku tīkla biedrs kopš 2005. gada, ir slavens ar pundur-dinozauru fosilijām, kas atklātas kopš 19. gadsimta beigām Sânpetru un Tuștea. Sugas kā Magyarosaurus dacus, Telmatosaurus transsylvanicus, Balaur bondoc un milzu pterozaurs Hatzegopteryx (ar spārnu vēzienu aptuveni 14 metri) dzīvoja pirms aptuveni 70 miljoniem gadu uz bijušās Hațegas salas, tropiskas vulkāniskas salas Tetijas jūrā. Šis pasaules mēroga zinātniskais atklājums, ko veica rumāņu un ārvalstu paleontologi (ieskaitot kanādiešus un britus) profesora Zoltāna Čiki-Savas vadībā no Bukarestes Universitātes, novieto Retecātu ārkārtīgā Eiropas un pasaules ģeoloģiskā kontekstā, demonstrējot dabas procesu nepārtrauktību, kas veidojuši kontinentu.

Tāpat 2017. gadā Retecāta dižskābaržu meži (ieskaitot tos Gemenele rezervātā) tika ierakstīti UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā kā transnacionālās sērijas "Karpatu un citu Eiropas reģionu senās un senatnējās dižskābaržu meži" daļa, līdzās citām 92 komponentēm no 18 Eiropas valstīm, no Albānijas un Austrijas līdz Spānijai un Ukrainai. Šis atzinums uzsver Retecātas lomu kā Eiropas meža bioloģiskās daudzveidības bastionu.

Dabas šedevrs un zinātniskais mantojums

Retecāta-Godeanu masīvs izceļas ar sarežģītu ģeoloģiju un ar ievērojamas izteiksmības ledāju reljefu. Divi lielie granodiorīta eruptīvie bloki, kas pazīstami kā "Retecātas granīts", stiepjas galvenās ziemeļu kores virzienā vairāk nekā 40 kilometru garumā, piedāvājot minerālu ainavu ar retu skaistumu, ar izrobotām korēm, asām grēdām un iespaidīgām ledāju ieplakām. Dienvidu daļa, kaļķakmens, kas pazīstama kā Mazais Retecāta, sniedz iespaidīgas karsta veidojumus: stāvus klinšu sienas, aizas, alas ar korāļveida konkrēcijām un pazemes galerijas. Starp ievērojamām alām ir Šura Mare ala (lielākā ala Rumānijā pēc tilpuma, ar vairāk nekā 2 miljoniem kubikmetru), Zeiku ala, Korāļu ala un Jorgovanu ala.

Retecātas ledāju reljefs tiek uzskatīts par visreprezentatīvāko Rumānijas Karpatos. Masīva tektonika, litoloģija un morfoloģija, korelētas ar koru orientāciju pret galvenajām gaisa masām, padara Retecātu par mitrāko zonu Rumānijas Karpatos. Hidrogrāfiskais tīkls ir sadalīts divos galvenajos virzienos: uz ziemeļiem, uz Stri upi (Murešas baseinu), kur savācas visas upes no masīva rietumiem, ziemeļiem un ziemeļaustrumiem, un uz dienvidiem, uz Rietumu Jiulu (Jiulas baseinu). Vissvarīgākā ūdens straume ir Lielā upe (Râul Mare) ar vidējo gada caurplūdumu 12,9 kubikmetri sekundē. Visās parka ūdens straumēs sastopamas iespaidīgas ūdenskritumi, kā Lolaijas ūdenskritums (15 metru augstums), Lielā Čomfu ūdenskritums, Riušoras ūdenskritums un Lāzeru ūdenskritums.

Bet īstais Retecātas šedevrs ir tā unikālā ledāju ezeru sistēma, aptuveni 80 ezeri, no kuriem 54 pastāvīgi, kas atrodas augstumos starp 1700 un 2300 metriem. Šie ezeri, kas veidojušies ledāju ieplakās, ir grupēti kompleksos vai izolēti un veido galveno parka pievilcību. Starp tiem divi satur valsts rekordus: Bukuras ezers, kas atrodas 2030 metru augstumā, ir plašākais ledāju ezers Rumānijā ar platību 8,9 hektāri (88 612 kvadrātmetri), kamēr Zānoagas ezers ir dziļākais ledāju ezers valstī ar maksimālo dziļumu 29 metri un tilpumu 693 152 kubikmetri. Citi ievērojami ezeri ir Galešul, Melnais ezers, Vārtu ezers, Āža ezers, Ana, Lia, Florika, Viorika, Števija un Briežu ezers. Ezeru platības variē no 300 kvadrātmetriem (Stānišoras I) līdz Bukuras 88 612 kvadrātmetriem.

Retecātas flora ir viena no bagātākajām un visvairāk pētītajām Eiropā. Ar aptuveni 1190 augstāko augu sugām, kas pārstāv vairāk nekā trešdaļu no Rumānijas floras (3450 sugas), masīvs ir īsts botānikas paradīze. Starp tām 90 taksoni ir endēmi, proti, vairs neatrodas nekur citur pasaulē: Centaurea phrygia ratezatensis, Draba dorneri, Festuca pacyphylla, Trifolium retezaticum, Rubus retezaticus, Hieracium borzae (nosaukts pēc Aleksandra Borzas) un daudzi citi. Citas 130 sugas ir "apdraudētas" vai "neaizsargātas" statusā, starp tām edelveiss (Leontopodium alpinum), dažādas genciānu sugas, Rhododendron kotschyi, Doronicum carpaticum un ledus neļķe. Botāniskā interese par Retecātu datējas jau no 18. gadsimta otrās puses, un 19. gadsimtā masīvs piesaistīja daudzus Eiropas botāniķus, ieskaitot no Vācijas, Austrijas un Ungārijas, veicinot tā starptautisko zinātnisko reputāciju.

Parka veģetācija ir sadalīta vairākos joslu līmeņos. Dižskābaržu meži (Fagus sylvatica) aizņem zonu starp 800 un 1200 metriem, kam seko jauktie meži (dižskābarži, egles, baltegles) starp 1200 un 1400 metriem, pēc tam egļu meži (Picea abies) starp 1400 un 1800 metriem. Augšējā meža robeža atrodas starp 1800 un 1900 metriem, virs kuras stiepjas subalpīnā josla, ko dominē kalnu priede (Pinus mugo), Sibīrijas ciedrs (Pinus cembra), Rododendrs (Rhododendron kotschyi) un punduris kadiķis (Juniperus sibirica). Meži aizņem aptuveni 49% no parka platības, un starp tiem aptuveni 20% ir neapstrādāti un gandrīz neapstrādāti meži, visvērtīgākie ir tie Gemenele zinātniskajā rezervātā, kur atrodas vienīgā senā jauktā meža zona Rumānijā un viena no retajām Eiropā.

Retecātas fauna ir tikpat iespaidīga, pārstāvot gandrīz ceturto daļu no visām Rumānijas zīdītāju sugām. Starp 55 zīdītāju sugām ir pelēkais vilks (Canis lupus), brūnais lācis (Ursus arctos), meža cūka (Sus scrofa), Eirāzijas lūsis (Lynx lynx), meža kaķis (Felis silvestris), kalnu kaza (Rupicapra rupicapra), staltbriedis (Cervus elaphus), stirna (Capreolus capreolus), ūdra (Lutra lutra), meža cauna (Martes martes) un āpsis (Meles meles). Īpaša suga ir alpīnā murkšķe (Marmota marmota), kas tika reintroducēta 1973. gadā, kad 17 īpatņi, kas sagūstīti Vanoise nacionālajā parkā Francijā un Austrijas Alpos pie Zalcburgas, tika atbrīvoti Gemenele ezera ieplakā. Šī reintrodukcija, kas bija daļa no plašāka projekta, kas ietvēra arī Rodnas un Fegerašas kalnus, pārstāv Eiropas sadarbības piemēru bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā, Austrijas un Francijas murkšķes šodien apdzīvo Retecātas kores un piedāvā tūristiem neaizmirstamus mirkļus.

Parka putnu fauna ietver 185 sugas, Retecāta ir iekļauta BirdLife International starp Svarīgajām putnu teritorijām (Important Bird Areas). Emblēmātiskā suga ir kalnu ērglis (Aquila chrysaetos), kura siluets parādās uz parka logo, līdzās rubenim (Tetrao urogallus), čūsku ērglim (Circaetus gallicus), lielajam ūkim (Bubo bubo), melnajai dzenim (Dryocopus martius), ceļojošajam piekūnam (Falco peregrinus) un bārajam ērglim. Parks sniedz pajumti 13 sikspārņu sugām, esot svarīgs centrs hiropteru saglabāšanai, un vairāk nekā 1000 tauriņu sugas ir identificētas, Retecātai piederot divām Eiropas Primārajām tauriņu zonām.

Leģendas, personības un pavērsiena punkti

Retecāta ir apvīta leģendu plīvurā, kas tai piešķir īpašu mītisko auru Dienvidaustrumeiropas kolektīvajā apziņā. Kalna nosaukums pats nāk no rumāņu valodas: "retezat" nozīmē "nogriezts", un Retecāta virsotnes (2482 metri) plakana, it kā ar nogriezta ar nazi, forma, kas redzama no visas Hațegas zemes, ir radījusi daudzus stāstus. Visizplatītākā leģenda vēsta, ka divi milži būtu cīnījušies uz dzīvību un nāvi, un viens no tiem būtu nogriezis kalna virsotni ar arkla dzelzi. Cits variants stāsta par Balto Ķeizaru, ķeizara dēlu, kas cīņā ar septiņgalvainu pūķi (pūķi) būtu kļūdas dēļ nogriezis kalna virsotni. Modernāka versija, kas izplatīta starp tūristiem, apgalvo, ka virsotne būtu "nogriezta" ar milzu lāzeru no citplanētiešiem, Retecāta tiekot uzskatīta par sava veida "starpplanētu vārtiem".

Vispazīstamākā vietējā leģenda ir par Jovanu Jorgovanu, mītisku personāžu, kas līdzīgs Herkulam grieķu mitoloģijā. Saskaņā ar tautas balādi, kas ierakstīta 1867. gadā no ungāru etnogrāfa Jānoša Čato un saglabāta 43 variantos, Jorgovans bija drosmīgs puisis, "rumāņa dēls" (romiešu dēls), kas iemīlējās kādā aitniece. Meitene tika nolaupīta ar pūķi, un Jorgovans pēc izmisušas meklēšanas nonāca Retecāta kalnos, kur ar milzu buzdiganu sakāva pūķi. Piatra Jorgovanu virsotne (2014 metri), kas atrodas Mazajā Retecātā, masīva kaļķakmens daļā, nes šī varoņa vārdu, un Jorgovanu ala, kas atrodas tuvumā, tiek uzskatīta par vietu, kur pūķim bijusi tā mājvieta. Šī leģenda atspoguļo zonas dāku un romiešu kultūras slāni, Retecāta atrodoties Sarmizegetusas Regijas, Dākijas garīgās galvaspilsētas, un Ulpijas Traianas drupu tuvumā, romiešu pilsētas, ko uzcēla imperators Trajāns pēc Dākijas iekarošanas 106. gadā m.ē.

Cita vēsturiska figūra, kas saistīta ar Retecātu, ir Kendefi ģimenes, kuras locekļi valdīja šīs zemes gadsimtiem ilgi. Pēdējais grāfs Kendefi, Gabors, palika Rumānijā pēc 1948. gada nacionalizācijas, atsakoties aizbraukt uz Rietumiem ar pārējo ģimeni, un tika apbedīts Hațegas kapsētā, piedaloties bēru ceremonijai visai Sāntāmarijas-Orlejas ciema iedzīvotāju kopienai. Kendefi mantojums ietver Svētās Marijas-Orlejas pili un Colcas cietokšņa drupas, kas uzcelta 13. gadsimta beigās pie ieejas Riušoras aizā, virs ceļa, kas kāpj uz Retecātu.

Starp zinātniskajām personībām, kas iezīmējušas Retecātas vēsturi, ir, papildus Aleksandram Borzam un Emīlam Rakovicam, arī Andrejs Popoviči-Bāznošanu, ģeogrāfs un etnologs, Džordžs Vilsans, ģeogrāfs, kā arī ungāru botāniķis Ģula Ņārādi, kas 1927. gadā ierosināja pirmo dabas rezervātu zonā. Franču ģeogrāfs Emanuels de Martons, slavens ar saviem Karpatu pētījumiem, apmeklēja Retecātu 1921. gadā un norādīja uz masveida izciršanu Šesas upes baseinā. Komunistiskajā periodā parks piedzīvoja izolācijas periodus, bet arī zinātniskās pētniecības intensifikāciju, īpaši Gemenele rezervātā, kur Rumānijas Akadēmija uzcēla Laboratorijas māju 1770 metru augstumā.

Pēc 1990. gada Retecāta saskārās ar lieliem izaicinājumiem: pārmērīga ganīšana, nelegāla meža izstrāde un zemes prasības. 2006. gadā Rumānijas valsts nolēma par labu Kendeffy ģimenes pēctečiem, piešķirot viņiem 10 000 hektāru Retecātā, ieskaitot parka daļas, pamatojoties uz likumu par iepriekšējo režīmu konfiscēto īpašumu atdošanu. Rumānijas Akadēmija, kurai bija piešķirtas zemes 1930. gados, apstrīdēja lēmumu, un pēc ilga tiesas procesa 2022. gadā tiesa pasludināja atdošanu par nelikumīgu, parks atgriežoties valsts īpašumā. Šī laikmeta pārbaudīja Rumānijas saglabāšanas institūciju noturību un pievērsa starptautisko vides organizāciju uzmanību Eiropas dabas mantojuma neaizsargātībai.

Praktisks apmeklēšanas ceļvedis un mūsdienu tūista pieredze

Retecāta nacionālā parka apmeklēšana 2026. gadā piedāvā pilnīgu Eiropas ekotūrisma pieredzi, apvienojot dažādas grūtības pakāpes kalnu pārgājienus, meža dzīvnieku un augu novērošanu, un piekļuvi pasaules mēroga zinātniskam mantojumam. Galvenā piekļuve parkā notiek no ziemeļiem, caur Hațegas zemes ciematiem: Ohaba de sub Piatrā, Sălașu de Sus, Nucșoara un Cârnic, kas atrodas gar apgabala ceļu DJ 667A un valsts ceļu DN66. Cits piekļuves ceļš ir no dienvidiem, caur Câmpu lui Neag un Bucii aizu, nākot no Petrošani pa DN66A. Parka Apmeklētāju centrs, kas atrodas Nucșoara ciemā (Sălașu de Sus pašvaldībā), ir atvērts no pirmdienas līdz piektdienai no 08:00-16:30 (piektdienās līdz 14:00), bet tūrisma sezonā (sestdienās un svētdienās) reindžeri sniedz informāciju un biļetes galvenajās ieejās: Cârnic, Gura Apelor un Câmpul lui Neag.

Apmeklēšanas maksa ir 10 Rumānijas lejas vienai personai (PVN iekļauts), derīga 7 dienas, neatkarīgi no ieeju skaita parkā šajā intervālā. Biļeti var iegādāties Nucșoara Apmeklētāju centrā, citās ieejās parkā, no pilnvarotā administrācijas personāla, kā arī tiešsaistē vai ar īsziņu, atvieglojot ceļojuma plānošanu. tiem, kas ierodas ar automašīnu pie barjeras pie Gura Apei (ceļš uz Gura Bucurei/Poiana Pelegii), papildus tiek iekasēta maksa par meža ceļa šķērsošanu 15 lejas/automobilis uz Hunedoaras Mežsaimniecības direkciju. Iekasētie līdzekļi tiek izmantoti parka tīrīšanai, infrastruktūras uzturēšanai un saglabāšanas aktivitātēm.

Parka tūristu būdiņu tīkls piedāvā atpūtas punktus pārgājējiem: Pietrele būdiņa (1480 m), Genciānas būdiņa (1670 m), Butas būdiņa (1580 m), Rotundu būdiņa, Balejas būdiņa, Gura Apei būdiņa (945 m), kā arī patvēruma vietas Salvamont Bucura, Salvamont Zānoaga, Stâna de Râu un Condor. Marķētie tūristu maršruti variē no viegliem, pieejamiem ģimenēm ar bērniem, līdz grūtiem, kas paredzēti pieredzējušiem alpīnistiem. Starp populārākajiem ir: maršruts Cârnic – Genciānas būdiņa – Pietrele ezers – Bukuras pāreja (8-9 stundas), maršruts Gura Bucurii – Bukuras ezers – Pelegas virsotne – Pelegas ieleja – Gura Bucurii (aptuveni 8 stundas, vidēji grūta līdz grūta grūtības pakāpe), maršruts Râușor – Števijas ezers – Retecātas virsotne – Râușor (10-11 stundas, aptuveni 1400 metru augstuma starpība), un maršruts Bucii aizas – Butas būdiņa – Piule virsotne – Plešas virsotne (8-9 stundas). Nesen tika ierīkots maršruts, kas pieejams visiem, ieskaitot personas ar invaliditāti, Nucșoara Apmeklētāju centrā, ļaujot kontaktēties ar dabu caur visiem jutekļiem.

Optimālais apmeklēšanas periods ir starp jūniju un septembri, kad laika apstākļi ir labvēlīgi un lielākā daļa maršrutu ir pieejami. Ziemā parks pārvēršas par slēpošanas un ziemas alpīnisma zemē, daži maršruti ir slēgti lavīnu bīstamības dēļ. Kempings ir atļauts tikai norādītajās zonās, ievērojot parka noteikumus. Ir svarīgi zināt, ka Gemenele zinātniskajā rezervātā piekļuve plašai sabiedrībai ir stingri aizliegta, atļauta tikai pētniekiem ar Rumānijas Akadēmijas izsniegtu atļauju, šī ir pilnīgas aizsardzības zona, kas paredzēta ekosistēmu saglabāšanai to dabiskajā stāvoklī.

Pilnīgai pieredzei apmeklētāji var apvienot Retecātas izpēti ar apmeklējumiem UNESCO Starptautiskajā Ģeoparkā Hațegas zemē, kas atrodas masīva pakājē. Šeit var apmeklēt Ģeoparka māju Hațegā ar izstādi "Pūķi, pūķi un dinozauri", Pundur-dinozauru māju Sânpetru, Vulkānu māju Densuș, kā arī viduslaiku nocietinātās baznīcas Densuș (vecākā Rumānijā, ar 15. gadsimta sienu gleznojumiem), Sāntāmarijā-Orlejā un Strei, kas ierakstītas UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Tāpat tuvumā atrodas Sarmizegetusa Regia, bijusī Dākijas galvaspilsēta, kas iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā kā "Orăștie kalnu dāku nocietinājumu" daļa.

Retecāta tādējādi paliek vieta, kur Eiropas vēsture — no dāku civilizācijas un romiešu iekarošanas, caur viduslaiku migrācijām un Austrijas-Ungārijas aristokrātiju, līdz mūsdienu zinātnei un laikmetīgajai saglabāšanai — satiekas ar dabu izcilā simbiozē. Tā ir svētvieta ne tikai brūnajam lācim, vilkam, kalnu kazai un kalnu ērglim, bet arī Eiropas atklāšanas garai, cieņai pret dabas mantojumu un civilizācijas īsto vērtību meklējumiem. Eiropas ceļotājam, kas nonāk šeit, Retecāta piedāvā to, ko maz vietu kontinentā vēl var piedāvāt: autentisku tikšanos ar mežonīgumu ainavā, kas palikusi, būtībā, nemainīga tūkstošiem gadu, klusais liecinieks impēriju pārejai un dzīvības pastāvēšanai tās vistīrākajās formās.