Sarmizegetusa Regia cietoksnis

Pilsēta virs Eiropas: ievads un universālā vērtība

Vairāk nekā 1200 metru augstumā, dienvidrietumu Transilvānijas Orăștie kalnu sirdī, uz Grădiștei virsotnes — virsotnes, kas dominē pār tā paša nosaukuma upes ieleju —, atrodas vienas no iespaidīgākajām galvaspilsētām civilizācijai, ko Eiropas vēsture ilgu laiku, ar netaisnīgu vārdu, sauca par "barbarisku". Šeit atradās Sarmizegetusa Regia, Dāku karalistes galvaspilsēta, vissvarīgākais dāku pasaules militārais, reliģiskais un politiskais centrs gandrīz simtu piecdesmit gadu garumā, no I gadsimta vidus pirms mūsu ēras līdz 106. gada vasarai, kad Trajāna leģioni to ieņēma un gandrīz iznīcināja no zemes virsas. Mūsdienās arheoloģiskais piemineklis Grădiștea de Munte kalnā, kas atrodas tā paša nosaukuma ciema teritorijā Orăștioara de Sus komūnā, Hunedoaras apgabalā, ir daļa no ansambļa "Dāku cietokšņi Orăștie kalnos", kas 1999. gadā tika iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā — atzīšana tam, ka šīs nocietinājumi, UNESCO ekspertu vārdiem, ir "senās, spēcīgās un inovatīvās civilizācijas tēls", kas spējīga attīstīt oriģinālu militāro arhitektūru, proto-pilsētisku pilsētplānošanu un reliģisko sistēmu, kas Eiropā aiz Reinas nav bijusi.

Kultivētajam Eiropas ceļotājam Sarmizegetusa Regia ir vairāk nekā vienkārši arheoloģisks piemineklis. Tā ir vieta, kur beidzās viena no dramatiskākajām konfrontācijām starp Romas impēriju un Eiropas "barbarisko" pasauli — Trajāna dāku-romiešu kari —, tā ir sākumpunkts romiešu Dācias provincei, kas veidoja visa reģiona likteni 165 gadus, un tā ir vienlaikus viena no retajām vietām Eiropā, kur var vērot, monumentālā mērogā, seno pirmsromiešu civilizācijas sakrālo arhitektūru, kas sasniedza urbānās attīstības līmeni, kas konkurēja ar lielajiem helēnistiskās pasaules centriem. Šeit, 1200 metrus virs jūras līmeņa, dāki uzcēla pilsētu uz vairāk nekā 250 antropogēnajām terasēm, izraka kilometriem kanālu dzeramā ūdens ieguvei un sadalei, kalt monētas, imitējot romiešu denārijus, uzcēla astoņus tempus — divus apļveida un sešus četrstūrainus, pēc jaunākajiem atklājumiem —, un savāca dārgumu krājumu, kura zelts finansēja Romā forumu un Trajāna kolonnu. Ceļotājs, kas šodien uzkāpj uz cietokšņa drupām, būtībā uzkāpj uz vienu no Eiropas vēstures robežakmeņiem: robežu starp divām pasaulēm, romiešu un dāku, kuru vardarbīgā — bet arī radošā — satikšanās, cita starpā, radīja rumāņu tautu un tās latīnisko mantojumu.

Vēsturiskās saknes un galvenie Eiropas savienojumi

Sarmizegetusas stāsts sākas pilnā I gadsimtā pirms mūsu ēras, brīdī, kad Eiropa bija arēna plaša mēroga politiskām pārmaiņām. Šī gadsimta vidū karalis Burebista — vārds, kas joprojām rezonē Eiropas historiogrāfijā kā pirmais getu-dāku cilšu apvienotājs — ar lielā priestera Deceneus palīdzību izdevās izveidot centralizētu valsti, kas stiepās no Eiksinas jūras (Melnās jūras) līdz Panonijas zemienei un no Haemus kalniem līdz Pripetes purviem. Šis karaliste, salīdzināma pēc ambīcijām un organizācijas ar apkārtējiem helēnistiskajiem valstīm vai ar Cēzara romiešu ekspansiju Gallijā, sākotnēji savu galvaspilsētu bija Argedava, ko vēsturnieki identificē ar cietoksni pie Costești-Cetățuie, kas atrodas tuvumā, pēc kā Burebistas valdīšanas beigās varas centrs pārcēlās uz Sarmizegetusa Regia. Šīs pacelšanās Eiropas konteksts ir būtisks: Burebista tieši iesaistījās Romas republikas politikā, izvēloties atbalstīt Pompeju pilsoņu karā pret Cēzaru 48. gadā pirms mūsu ēras — pierādījums tam, ka dāku karaliste jau bija atzīts aktieris Vidusjūras diplomātiskajā arēnā. Nogalināts 44. gadā pirms mūsu ēras, drīz pēc Cēzara nāves, Burebista atstāja spēcīgu valsti, kuras cietokšņi — Costești-Cetățuie, Costești-Blidaru, Piatra Roșie, Bănița, Căpâlna un pati Sarmizegetusa — vienu gadsimtu vēlāk veidos aizsardzības sistēmu, ko izstrādāja pēdējais dāku karalis.

Šis pēdējais karalis, Decebals (vai Diurpaneus, "visstiprākais no dākiem", kā skaidro avoti), valdīja no 87. līdz 106. gadam mūsu ērā un izdevās apvienot dāku valsti pēc sadrumstalotības perioda, ko motivēja tieši arvien pieaugošais drauds, ko pārstāvēja Romas impērijas ekspansija uz Donavu. Attiecības ar Romu iezīmēja konflikts un diplomātija: Domiciāna laikā ģenerālis Kornēlijs Fusks tika sakauts dāku rokās 87. gadā mūsu ērā, un 89. gada miera pārvērta Dākiju par klientu karalisti — Roma apņēmās maksāt subsīdijas, sūtīt meistarus, inženierus un arhitektus un piegādāt ieročus, apmaiņā pretī dāku apņemšanos aizstāvēt impērijas robežu. Šī "agrīnā romanizācija" dāku nocietinājumos, kas apliecināta arheoloģiski, rāda, cik savstarpēji saistīta bija dāku pasaule ar romiešu jau pirms galīgajiem kariem. Kad Trajāns kāpa tronī 98. gadā mūsu ērā, Dākija pārstāvēja galveno draudu impērijas Donavas provincēm — Mēzijai —, un lēmums par ieņemšanu tika pieņemts ātri. Sekojā divi asiņaini kari: 101–102 un 105–106 gadā mūsu ērā, kuru epizodes ir iemūžinātas slavenajā Trajāna kolonnā Romā, uzceltajā 113. gadā mūsu ērā Trajāna forumā, Damaskas arhitekta Apollodora darbs. Spirālveida frīze, gandrīz 200 metrus gara un apdzīvota ar vairāk nekā 2500 figūrām, attēlo ainas no Sarmizegetusas aplenkuma: dāku aizstāvji daloties ar savām pēdējām ūdens pilēm pēc tam, kad Trajāns nogrieza viņu ūdensvadus, cietoksnis degot, karaliskā dārgumu krājuma sagrābšana. Romiešu vēsturnieks Dions Kasijs atzīmē, ka pēc galvaspilsētas krišanas Decebala tuvinieks Bicilis atklāja romiešiem slēptās dārgumu krātuves vietu zem Sargetijas upes gultnes — identificēta ar šodienas Streju —, kur karalis novirzīja ūdens plūsmu ar ieslodzīto palīdzību, lai apraktu zeltu un sudrabu. Skaitļi, ko pārraidīja Dions Kasijs un Joans Līds, balstoties uz Kritona Getica — 165 000 kg zelta un 331 000 kg sudraba —, protams, ir pārspīlēti, bet laupījuma bagātība bija reāla un iespaidīga: dāku zelts finansēja impērijas celtnes Romā un baroja "Eldorado" mītu uz ziemeļiem no Donavas. Pats Decebals, vajāts ar romiešu jātniekiem, nogalināja sevi, pārgriežot kaklu, atsakoties krist dzīvs romiešu rokās. Pēc 106. gada mūsu ērā garnizons, kas sastāvēja no IV Flāvija Fēliksa leģiona daļām, stacionējās cietoksnī apmēram vienpadsmit gadus, un Dākija kļuva par romiešu provinci. Trajāns nodibināja apmēram 40 kilometrus uz dienvidrietumiem jaunu galvaspilsētu, Colonia Ulpia Traiana Augusta Dacica Sarmizegetusa — šodien piemineklis pie Sarmizegetusa-Hațeg, ar muzeju un romiešu amfiteātri —, un imperators Hadriāns pievienoja vārdu Sarmizegetusa, lai jaunā galvaspilsēta tiktu uztverta kā dāku galvaspilsētas simboliska turpināšana. 271. gadā mūsu ērā Aureliāns atvilka romiešu administrāciju uz dienvidiem no Donavas, bet kultūras mantojums palika: šeit runātā latīņu valoda kļuva, nākamajos gadsimtos, par rumāņu valodas pamatu.

Interesanti Eiropas lasītājam ir arī veids, kā senā pasaule uztvēra Sarmizegetusu pēc ieņemšanas. Klaudijs Ptolemajs savā Geographia (ap 150. gadu mūsu ērā) piemin "Zarmizeghéthousa Basileion" — "karalisko cietoksni" — starp Dāku apmetnēm, saglabājot bijušās galvaspilsētas ģeogrāfiskās koordinātas pat pēc tās iznīcināšanas. Vārds ir saglabājies avotos vairākās formās — Zarmigethusa, Zermizegethusa (Dions Kasijs), Sarmazege (anonīmais Ravennas Ģeogrāfs, VII gadsimts), Sarmategte (Tabula Peutingeriana) — pierādījums noturīgajai ģeogrāfiskajai atmiņai. Vairāk, līdz pat XX gadsimta sākumam vēsturnieki sajauca romiešu galvaspilsētu Ulpia Traiana ar dāku galvaspilsētu, tikai 1880. gadā vēsturnieks Grigore Tocilescu ierosināja Grădiștea Muncelului drupu identificēšanu ar īsto Sarmizegetusu, balstoties uz grieķu zīmēm, kas iegrieztas dāku mūrī.

Pieminekļa zinātniskā atkārtota atklāšana pieder, paradoksālā kārtā, citai imperiālajai laikmetam: Hābsburgu. XIX gadsimta sākumā ziņa par zelta dārgumu krātuvju atklāšanu, ko veica vietējie iedzīvotāji, pievērsa austriešu administrācijas uzmanību Transilvānijā. 1803–1804. gadā Hunedoaras fiskālās domēnas prokurators Pauls Tēreks, Austrijas Fiskusa pārstāvis, organizēja pirmās oficiālās izrakumus — gandrīz desmit mēnešus ilgušus pētījumus, kas atklāja piecstūra torni, tempļu drupas, romiešu pirti un keramikas fragmentus ar uzrakstiem, tostarp slaveno "PER Sco Rilo". Visa XIX gadsimta garumā pieminekļa izpēti pārņēma Austroungārijas impērijas zinātnieku pleāde — austrieši, ungāri un sakši: Mihaels Akners, Johans Neigebauers, brāļi Frīdrihs un Heinrihs Milleri, Gabors Fiņaji, Gabors un Ištvāns Tēglāši, Antons Bēgēzi, Mihajs Pēči, Francs fon Pribila —, kamēr rumāņu zinātnieki galvenokārt bija aizņemti ar latinitātes jautājumu. Šī izpētes "imperiālā" fāze atstāja plānus, ziņojumus un daļēji aizmirstus atklājumus, kas atkārtoti atklāti tikai mūsdienās. XX gadsimts nesa sistemizāciju: Vasile Pārvans, D.M. Teodoresku, Konstantīns Daikovičs — kurš no 1949. gada vadīja visplašāko izpētes projektu —, Hadriāns Daikovičs, Joans Horacijs Krišans un Joans Glodariu lika pamatus pieminekļa mūsdienīgai izpratnei. No 1995. gada cieša sadarbība starp Ķelnes Universitātes Senās vēstures institūtu un Transilvānijas Nacionālo vēstures muzeju Klužā, kopā ar Babeša-Boļai Universitāti, ieviesa vācu arheoloģijas metodes — izpētes ar zondēšanu un ģeofiziku Orăștie kalnos. Un no 2020. gada Eiropas projekts "Dāku galvaspilsēta — Eiropas kultūras mantojuma dzīvais muzejs", finansēts ca RO-CULTURA programma no EEZ (Norvēģijas) grantiem apmēram 2,7–3 miljonu eiro apmērā, partnerībā ar Mihai Eminesku fonda trustu un Norvēģijas Mēre og Romsdalas reģionu, uzsāka visplašāko restaurāciju pieminekļa nesanajā vēsturē: vairāk nekā 700 metri nocietinājuma sienas atjaunoti, pieminekļa digitalizācija, lapidārijs un patvērums apmeklētājiem. 1999. gadā sešas nocietinājumi — Sarmizegetusa Regia, Costești-Cetățuie, Costești-Blidaru, Luncani-Piatra Roșie, Bănița un Căpâlna — tika kopā iekļauti UNESCO Pasaules mantojumā kā vienota aizsardzības sistēma Eiropā.

Arhitektūras šedevrs un mākslas mantojums

Sistemātiskie arheoloģiskie izrakumi atklāja apbrīnojami sarežģītu ansambli, kas organizēts trīs funkcionāli atšķirīgās zonās: cietoksnis — karaļa, lielā priestera un augstākā tiesneša rezidence —, svētā zona ar monumentālajiem svētnīcām, un civilā apmetne, lielākā zināmā dzīvesvieta dāku pasaulē līdz šodienai. Viss komplekss izvēršas uz gandrīz sešu kilometru asi, uz Grădiștei kalna nogāzēm, un ietver vairāk nekā 250 antropogēnās terases — daži jaunāki topogrāfiskie avoti lēš gandrīz 400 hektārus plakanas zemes, kas ierīkota Senatnē —, no kurām tikai neliela daļa ir izpētīta līdz šim.

Pati cietoksnis paceļas uz virsotnes, 1200 metru augstumā, un ir apjozts ar nocietinājuma sienu, kas uzcelta pilnībā murus dacicus tehnikā — oriģināla arhitektūras sistēma, kam nav ekvivalenta senajā pasaulē, kas apvieno masīvus akmens blokus ar pildījumu un koka karkasu, piešķirot konstrukcijai ievērojamu izturību un elastību. Sienas, 3,30 metrus biezas un 4–5 metrus augstas, veido neregulāru daudzstūri — gandrīz heksagonu ar nevienādām malām —, ar maksimālo platumu 152 metri, perfekt pielāgotas klints formai. Iekšpusē, ar virsmu virs viena hektāra (plašākā kompleksā akropole sasniedzot apmēram 3 hektārus), atradās karaļa rezidence un administratīvās ēkas. Dāku tehniskā inovācija neapstājas šeit: gudra dzeramā ūdens ieguve, filtrēšana un sadale — keramikas caurules, cisternas, kanāli — apkalpoja gan cietoksni, gan civilos kvartālus uz terasēm, un dāku elites baudīja tekošu ūdeni mājokļos, luksuss, kas gandrīz nebija iedomājams Eiropai tajos laikos. Vēsturnieks Hadriāns Daikovičs uzsvēra, ka šīs iekārtas apliecina ievērojamas "sabiedrības higiēnas rūpes", un vienā no izpētītajiem mājokļiem tika atklāta īsta senā medicīnas soma: bronzas pincete, dzelzs skalpelis, pieci māla burciņas zāļu vielu glabāšanai un vulkāniskā pelna plāksne, kas izmantota kā absorbents un dziedinošs līdzeklis. Dāku priesteri-ārsti zināja 42 ārstniecības augus ar dziedinošām īpašībām — viņu saraksts ar dāku nosaukumiem tika pārraidīts grieķu ārstam Dioskoridam —, praktizēja balneoterapiju un bija spējīgi veikt ķirurģiskas operācijas.

Svētā zona, kas atrodas apmēram 100 metrus uz austrumiem no cietokšņa vārtiem un ar to savienota ar via sacra — bruģētu ceļu ar kaļķakmens, smilšakmens un andezīta plāksnēm, kura posmi tika atklāti jaunākajās kampaņās —, izvēršas uz divām lielām terasēm (X un XI) un, pēc 2017–2021 atklājumiem, arī uz IX terases. Šeit koncentrējas astoņi templi — divi apļveida un seši četrstūraini —, kas padara Sarmizegetusu par vienu no blīvākajiem sakrālās arhitektūras kompleksiem senajā Eiropā. Lielais Apļveida Templis — "kalendāra svētnīca", kā tas tika iesaukts — dominē ansamblī: ēka ar gandrīz 30 metru diametru, celta no trim koncentriskiem apļiem — 104 andezīta bloki ārpuse, 180 andezīta stabi vidū un, iekšpusē, 84 koka stabi apmēram 3 metrus augsti, ietīti terakotas plāksnēs, plus pakava formas absīda no 34 koka stabiem, kas norobežoja svētā uguns vietu. Četras simetriskas ieejas un konisks jumts pabeidza konstrukciju, un absīda bija orientēta uz ziemas saulgriežu austrumiem. Elementu matemātiskais izvietojums — 180 stabi grupēti 30 kolonnās pa 6, 52 pamatnes četros rindos pa 13 — baroja aizraujošo dāku kalendāra hipotēzi: 360 dienu gads, sadalīts 12 mēnešos pa 30 dienām, katrs mēnesis 5 periodos pa 6 dienām, vai, lielā kaļķakmens tempļa variantā, 364 dienu gads, ko pārstāv 4 gadalaiki pa 13 nedēļām. Blakus tam atrodas slavenais "Andezīta saule" — apļveida altāris, atklāts 1958. gadā un pilnībā atsegts 1959. gadā, izkalts ar desmit saules stariem, dāku reliģijas debess-saules rakstura simbols. Lielais kaļķakmens templis, vecākais, datējas ar Burebistas laiku un deva pajumi 60 koka kolonnām uz masīvām kaļķakmens pamatnēm, kamēr četrstūraini andezīta templi ar divu metru diametra pamatnēm, pēc arheologu interpretācijām, bija militārās iesvētīšanas rituālu telpas — "cilvēka templis un vilku midzenis", kā rakstīja vēsturnieks Dinu Antonesku. Pārsteidzoša iezīme, kas pārsteidz arī šodien: lielajām dāku svētnīcām nebija cita jumta kā vien debesis — atklātas, hiperaugšupes telpas, kur akmens un koka kolonnas ierāmēja pašu debesu kā dzīvu templi.

Pēdējo gadu iespaidīgākais atklājums — oficiāli paziņots 2021. gadā arheologa Rāzvana Mateesku, no Transilvānijas Nacionālā vēstures muzeja un Babeša-Boļai Universitātes, izrakumu vadītāja —, ir astotais templis, identificēts uz IX terases, pēc piecām izrakumu kampaņām, kas sākās 2017. gadā. Tā plāns ietver 60 kaļķakmens pamatnes, izvietotas piecos rindos pa divpadsmit rindām, uz lēstas virsmas 350 kvadrātmetri, un krāsotās apmetuma fragmenti, kas atrasti slānī, kas iznīcināja iepriekšējo ēku, ir ārkārtīga retums dāku arhitektūrā: "Apmetums, īpaši krāsotais, nav bieži sastopams — ne visi to varēja atļauties", uzsvēra Mateesku, ierosinot, ka arī iepriekšējā fāze bija iespaidīga ēka, iznīcināta ugunsgrēkā un atjaunota no pamatiem.

Civilā apmetne, kas stiepjas uz desmitiem mākslīgo terašu uz kalna rietumu un austrumu nogāzēm, atklāj Eiropas mēroga industriālu un komerciālu pilsētu. Šeit atradās dzīvojamo māju grupas, amatniecības darbnīcas, noliktavas, klētis un ūdens ieguve un sadale iekārtas. Lielākā daļa atklāto darbnīcu ir kalves — vienā terasē tika atrasti apmēram 1000 kilogrami dzelzs lupatu, izejviela instrumentiem un ieročiem —, bet tika izpētītas arī keramikas un stikla darbnīcas. 1988. gadā pieminekļa austrumu daļā, uz IV terases, tika atklāta monētu darbnīca, kur dāki imitēja romiešu denārijus — pierādījums dāku ekonomikas integrācijai Vidusjūras tirdzniecības sistēmā —, ar bronzas štancēm, kas iestiprinātas dzelzs uzmavās. Kalvju inventārs ir iespaidīgs: apmēram 400 metāla artefakti — sirpji, izkapts, kapļi, grābekļi, naži, arkla kapļi, galdnieku cirvji, bet arī ieroči: izliektas dunči (sicae), zobeni, šķēpu gali, vairogi. Keramika no Sarmizegetusas pārsteidz ar galda trauku eleganci, ar redzamām Vidusjūras ietekmēm, un uz daudziem fragmentiem parādās grafiskas zīmes — grieķu un latīņu burti, iegrieztie pēc apdedzināšanas —, kas liecina par negaidīti augstu rakstpratības līmeni. Pieminekļa teritorijā laika gaitā tika atrasti daudzi rotaslietas, zelta monētas Koson tipa ar grieķu uzrakstiem, zelta un sudraba priekšmeti, kas ir daļa no slavenā Dāku dārgumu krājuma, kas šodien galvenokārt glabājas Rumānijas Nacionālajā vēstures muzejā Bukarestē.

Sarmizegetusas arhitektūra un māksla ierakstās plašā Eiropas kontekstā: dāki pieder traķiešu ziemeļu zaram, un viņu materiālā kultūra — no ceremonijas ķiverēm pie Čumești vai Dzelzs Vārtiem līdz sudraba fibulām un smalkajai keramikai — nes mijiedarbības ar ķeltu pasauli (La Tēnes kultūra), ar grieķu kolonijām Eiksinas jūras (Melnās jūras) piekrastē (Histrija, Tomisa, Kalatisa) un skitu impēriju. Apļveida svētnīcas ar precīzām astronomiskām orientācijām uz saulgriežiem ir izraisījušas salīdzinājumus ar Stonehenge — megalītisko pieminekli, kas arī ir UNESCO mantojuma vieta —, lai gan, atšķirībā no tā, dāku templi bija "dzīvas" konstrukcijas, no akmens un koka, paredzētas rituālam, ne tikai debesu novērošanai. Murus dacicus tehnika, lai gan tai ir noteiktas afinitātes ar helēnistiskajām nocietinājumu metodēm (redzamas īpaši Costești-Blidaru) un ķeltu, paliek oriģināla inovācija, atzīta kā tāda UNESCO forumā.

Leģendas, personības un pagrieziena punkti

Figūra, kas dominē Sarmizegetusas vēsturē un atmiņā, ir, bez šaubām, karalis Decebals. Valdīdams no 87. līdz 106. gadam mūsu ērā, viņš izdevās apvienot sadrumstaloto karalisti un pretojās divām romiešu militārajām kampaņām pirms galīgās krišanas. Uz liela izmēra māla trauka — apmēram 60 centimetrus augsta un ar diametru virs metra —, kas atrasts piemineklī, parādās uzraksts latīņu alfabētā: "DECEBALVS PER SCORILO", ko zinātnieki interpretē kā "Decebals, Skorilo dēls". Skorilo (vai Skorilo) bija dāku karalis, ko piemin romiešu vēsturnieks Frontīns un gots Jordāns (ar vārdu Korils, starp Komosiku un Diurpaneju), kurš būtu valdījis četrus gadu desmitus relatīvas miera periodā, līdz ap 70. gadu mūsu ērā. Jordāns savā Getica rakstīja, ka geti "vienmēr bijuši pārāki gandrīz visiem barbariem un gandrīz vienlīdzīgi ar grieķiem" — vērtējuma spriedums, kas novieto dāku karalisti senās Eiropas kultūras kartē. Decebala nāve 106. gada mūsu ērā vasarā, pēc tam kad viņu vajāja romiešu jātnieki caur kalniem, iezīmē pagrieziena punktu: atsakoties no gūsta, karalis pārgrieza sev kaklu, un līdz ar viņu beidzās neatkarīgās Dāku karalistes pastāvēšana.

Cita leģendārā personība ir Zalmoksis (vai Zalmoxsiāns), dāku augstākais dievs, par kuru Hērodots — Eiropas historiogrāfijas tēvs — stāstīja, ka viņš būtu bijis gets, dzimis Dāku zemē, Pitagora vergs Samosas salā, atbrīvots un bagātināts ar gudrību no lielā grieķu filozofa un no ēģiptiešiem, kurus viņš būtu apmeklējis savos ceļojumos. Atgriezies pie savējiem, Zalmoksis būtu atnesis ticību dvēseles nemirstībai un vienas dievības reliģijas mistērijas, ar vienu visvarenu dievu, kas valda pār debesīm un zemi. Šī Zalmoksa "pitagoriskā mācība", filtrēta caur Sarmizegetusas svētnīcu debess-saules reliģijas prizmu, ilustrē, cik dziļi savstarpēji saistīta bija dāku pasaule ar Vidusjūras lielajiem garīgajiem strāvojumiem — no faraonu Ēģiptes līdz klasiskajai Grieķijai —, un izskaidro dāku priestniecības prestižu, kas spējīga apvienot, līdzās karalim, visu valsti.

Vietas leģendas neaprobežojas ar vēsturiskām personībām. Decebala dārgumu krātuves stāsts — dārgumi, kas paslēpti zem Sargetijas upes (šodienas Streja) gultnes, ko atklāja nodevējs Bicilis —, baroja gadsimtiem ilgas meklējumus. XVIII gadsimta beigās ziņa, ka zemnieki atrod zelta monētas starp drupām, izraisīja "zelta drudzi" Hābsburgu Transilvānijā un noveda pie pirmajām oficiālajām izrakumiem. Divi gadsimti vēlāk, pēc 1990. gada, dārgumu krātuvju atklāšana, ko veica arheoloģiskie kontrabandisti — Fagii lui Bodea dārgumu krājums (1996, apmēram 3000–4000 zelta statēri, 25–34 kg), 3600 Līzimaha monētu dārgumu krājums no Șesu Căprăreței (1998, 30,6 kg), Dealu Muncelului dārgumu krājums (2007, 10,2 kg) —, izraisīja īstu mūsdienu "El Dorado" Šureanu kalnos, kopā sasniedzot apmēram 87–97 kilogramus zelta, daļēji atgūtus no varas iestādēm. Visspēclīgākais epizods paliek dāku zelta aproču stāsts: 24 spirālveida zelta aproces no 24 karātu zelta, dažas sverot vairāk nekā kilogramu, ar galiem vilka galvas formā — dāku dižciltības simbols un, iespējams, ierobežots karaļa ģimenes privilēģija priestera statusā. Trīspadsmit no tām (plus četrpadsmitā, 1,2 kg) tika atgūtas no Rumānijas valsts starp 2007. un 2011. gadu, pēc tam kad tās bija nelikumīgi izvestas no valsts un kontrabandētas antikvitāšu melnajā tirgū — stāsts, kas turpina satraukt kalna mieru un kas, diemžēl, rāda arī mantojuma trauslumu pret arheoloģisko kontrabandu.

Arī cietokšņa nosaukums neizbēg no mistērijas. Sarmizegetusa — grieķu Zarmizegethoúsa — ir nonākusi pie mums caur daudzām variācijām (Zarmigethusa pie Ptolemaja, Zermizegethusa pie Diona Kasija, Sarmazege pie Ravennas Ģeogrāfa), un tās etimoloģija paliek diskutabla. Visbiežāk citētā hipotēze, ko formulēja lingvists Joans I. Russu, redz nosaukumā kompozīciju no zermi ("klints, augstums") un zeget ("palisāde, cietoksnis", no indoeiropiešu gegh-, "zars, stabs"), rezultējoties nozīmē "Cietoksnis uz klints" vai "Augstais cietoksnis". Citas hipotēzes ierosina "siltās upes pilsētu" (no zarmi, "silts", un upes Sargetija nosaukuma), "vietu, kur satiekas jājošie lokšāvēji" vai "pili, kas apgaismo dzīves pasauli" — šī pēdējā tuvina zaryma ("pils", sal. sanskrita harmya) ar zegeth ("dzīves pasaule"). Vecāka teorija, "sarmatu un getu galvaspilsēta" (sarmis et getusa), tika noraidīta Vasiles Pārvana, kurš parādīja, ka sarmati iekļuva getu teritorijā tikai pēc Trajāna, un galvaspilsētas nosaukums bija daudz vecāks. Fakts, ka toponīms Grădiștea — vecs rumāņu vārds "cietoksnis" — tika saglabāts vietējo zemnieku vidū divus tūkstošus gadu, pats par sevi ir tautas atmiņas brīnums: kalna pakājē ciema gani ir saglabājuši, no mutes mutē, izzudušās galvaspilsētas nosaukumu.

Starp Eiropas vēstures pagrieziena punktiem, ko šī vieta uzņem, ir arī karš ar Domiciānu (87–89 mūsu ērā), kad Dākija kļuva par Romas klientu karalisti, un Aureliāna atvilkšana 271. gadā mūsu ērā, kas pārvietoja impērijas robežu uz Donavu, bet atstāja romanizēto Dākiju, nākotnes Rumānijas kultūras matricu. Starp šiem robežstabiem Sarmizegetusa bija lieciniece Dāku provinces dzimšanai un kultūras-reliģiskai sintēzei, kas izdzīvoja pat pēc pašas impērijas.

Praktiskais apmeklēšanas ceļvedis un mūsdienu tūrista pieredze

Kā nokļūt. Arheoloģiskais piemineklis Sarmizegetusa Regia (kods LMI HD-I-s-A-03190) atrodas apmēram 15–20 kilometrus no Orăștie pilsētas un apmēram 40 kilometrus no Devas, Hunedoaras apgabala galvaspilsētas. Visbiežāk izmantotais autoceļš sākas no Orăștie un seko asfaltētajai šosejai Orăștie – Beriu – Orăștioara de Sus – Costești – Grădiștea de Munte, kopējā attālumā apmēram 35–40 kilometri, no kuriem pēdējie kilometri pa šauru Grădiștei ieleju. Publiska autostāvvieta ir ierīkota dažus simtus metrus no ieejas cietoksnī, un no turienes apmeklēšanas maršruti — divi tematiskie loki — var tikt veikti apmēram 1,5–2 stundās. Kalnu pārgājienu cienītājiem ir arī marķēts kalnu maršruts ar sarkanu krustiņu, kas sākas no Costești ciema, iet caur dižskābārža mežu uz Grădiștei virsotni līdz drupām un turpinās uz Godeanu virsotni (1656 m). Attālumi līdz citiem pilsētu centriem: Sibiu apmēram 80 km, Kluža-Napoka apmēram 150 km, Bukareste apmēram 350 km.

Darba laiks un cenas 2026. gadā. Pieminekli pārvalda Dāku un Romiešu civilizācijas muzejs (MCDR) no Devas, caur Dāku cietokšņu pārvaldīšanas dienestu Orăștie kalnos, Hunedoaras apgabala padomes ietvaros. Standarta apmeklēšanas programma ir šāda: periodā 1. maijs – 30. septembris katru dienu no 09:00 līdz 20:00; periodos 1. marts – 30. aprīlis un 1. oktobris – 30. novembris katru dienu no 09:00 līdz 18:00; periodā 1. decembris – februāra beigas no 10:00 līdz 15:00, tikai ja laika apstākļi to atļauj. Īpaša uzmanība 2026. gada rudenim: sākot ar 2026. gada 25. septembri un oktobra mēneša laikā piemineklis ir atvērts tikai sestdienās un svētdienās (09:00–20:00 septembrī, 09:00–18:00 oktobrī), no pirmdienas līdz piektdienai esot slēgts X terases restaurācijas un konservācijas darbu dēļ projekta "Dāku galvaspilsēta — Eiropas kultūras mantojuma dzīvais muzejs" ietvaros. Oficiālās cenas 2026. finanšu gadam (saskaņā ar Hunedoaras apgabala padomes lēmumu Nr. 310/2025) ir: 30 lei pieaugušajiem, 10 lei skolēniem, studentiem un pensionāriem, bez maksas personām ar smagiem un sevišķi smagiem invaliditātes traucējumiem kopā ar pavadoni; audio gids ir pieejams rumāņu, angļu, franču, vācu un ungāru valodā par 30 lei uz ierīci (90 minūtes); specializētais gids grupām līdz 30 personām maksā 100 lei rumāņu valodā un 150 lei angļu valodā; gada abonementi ir 200 lei (pieaugušajiem), 300 lei (ģimenei) un 100 lei (skolēniem/studentiem/pensionāriem), un vienreizējs biļete par 150 lei (pieaugušajiem) ļauj piekļuvi 7 dienas visiem MCDR objektiem. Ir arī fotografēšanas maksa (15 lei fiziskām personām) un komerciālās filmēšanas maksa (300 lei/stundā). Atjauninātu informāciju var iegūt pa tālruni 0254 216 750 vai +40 722 360 626 (Dāku cietokšņu pārvaldīšanas dienests), mājaslapā mcdr.ro un oficiālajā Facebook lapā "Sarmizegetusa Regia".

Ko jūs redzēsiet. Ceļš caur cietoksni atklāj, pirmkārt, masīvo nocietinājuma sienu murus dacicus tehnikā — iespaidīgās nocietinājuma, kas apjož plato, pēdas — un ēku drupas tās iekšpusē. Bruģētais "svētā ceļa" ceļš pēc tam ved uz svēto zonu, kur paceļas, uz X un XI terasēm, tempļu pamati un pamatnes: Lielais Apļveida Templis ar savu akmens "kalendāru", "Andezīta saule" ar saviem desmit stariem, Burebistas lielais kaļķakmens templis un četrstūraini andezīta templi ar saviem regulārajiem kolonnu pamatņu rindām. Tuvumā, uz ceļa starp rietumu un dienvidu vārtiem, atrodas bijušās monētu darbnīcas zona, kas atklāta 1988. gadā. Aiz apmeklējamās nocietinājuma daļas, uz rietumiem, stiepjas — joprojām lielākoties neizpētīta un apaugusi ar veģetāciju — plašā civilā apmetne, ar terašu, ceļu un ūdens iekārtu pēdām, visa pilsēta guļ zem meža. Vairāk nekā 67 000 tūristu ik gadu apmeklē cietoksni, un notiekošais restaurācijas projekts sola nākamajos gados "dzīvu muzeju" ar digitālām rekonstrukcijām, izstādēm un modernu infrastruktūru, vienlaikus saglabājot vietas mežonīgo un kontemplatīvo raksturu.

Apkārtnē. Apmeklējums Sarmizegetusa Regia dabiski papildinās ar pārējām piecām dāku cietokšņiem UNESCO mantojumā — Costești-Cetățuie un Costești-Blidaru, tikai dažu kilometru attālumā, uzskatītas par vienām no iespaidīgākajām aizsardzības sistēmas nocietinājumiem (Blidaru esot vislabāk artikulētā, ar redzamām helēnistiskām iezīmēm), Luncani-Piatra Roșie, kas novietota iespaidīgi uz gandrīz nepieejamas klints, Bănița un Căpâlna —, ar Ulpia Traiana Sarmizegetusa Hațegā (Dāku romiešu galvaspilsēta, ar arheoloģijas muzeju un restaurēto romiešu amfiteātri, kas atrodas apmēram 40 kilometru attālumā), ar Devas pilsētu un tās viduslaiku cietoksni, ar UNESCO Starptautisko Ģeoparku Hațegas zeme — vienīgo dinozauru ģeoparku Rumānijā —, un ar Retezata Nacionālo parku, pie kura pakājes norisinās daļa no šī reģiona dabas un cilvēces vēstures. Eiropas ceļotājam zona tādējādi piedāvā pilnu loku: no dāku svētās un militārās galvaspilsētas uz provinces romiešu galvaspilsētu, no akmens tempļiem uz amfiteātru Ulpia Traiana, no Decebala zelta uz Transilvānijas latīnisko mantojumu.

Praktiski padomi. 1200 metru augstums nes smagas ziemas un vēsas vasaras: pat augustā temperatūra uz virsotnes var būt par 10–15 grādiem zemāka nekā zemienē, un migla var apņemt drupas bez brīdinājuma. Kalnu apavi ir obligāti, un papildu apģērba kārta ir laipni gaidīta. Ievērojiet pieminekli: neuzkāpjiet uz sienām, neņemiet akmeņus vai fragmentus "kā suvenīru" — katrs akmens ir arheoloģisks dokuments —, un fotografēšana ar dronu prasa īpašu atļauju. Vislabākā gaisma fotogrāfijām ir agri no rīta vai uz saulrietu, kad andezīta saule spīd burtiski, un saulgriežos, kad stabu ēnas izlīdzinās ar svētajām atzīmēm, vieta iegūst gandrīz maģisku uzlādējumu — to pašu, ko pirms diviem tūkstošiem gadiem sajuta dāku priesteri Eiropas austrumu zaudētajā galvaspilsētā.