Bailas ezers

Bailas ezers — Karpatu kristāla spogulis, robežā starp mītu un Eiropu

Apturēts 2034 metru augstumā, ledāja ielejas sirdī, ko tūkstošiem gadu laikā izcēluši Fegeraša kalnu ledāji, Bailas ezers nav tikai ezers. Tas ir kontinenta tikšanās punkts ar sevi pašu: šeit Eiropas kvartārģeoloģija satiekas ar vecās Austroungārijas alpīnisma tradīciju, Aukstā kara stratēģiskā ambīcija pārvēršas pasaules slavenākajā kalnu ceļā, un ezera ledus katru ziemā kļūst par izejvielu Eiropas dienvidīgākajam kristāla viesnīcai. Ar 46 508 kvadrātmetru platību, 360 metru garumu un maksimālo dziļumu 11,35 metri, Baila ir Fegeraša lielākais ledāja ezers — masīvs, ko ģeogrāfi pamatoti nosaukuši par "Transilvānijas Alpiem" un "Rumānijas jumtu", jo starp tā virsotnēm paceļas Moldoveanu (2544 m) un Negoiu (2535 m), divas augstākās virsotnes valstī, ko papildina vēl sešas virsotnes, kas pārsniedz 2500 metrus. Skatoties no augšas, ezers atspoguļo debesis kā dārgakmens, kas iestrādāts klintī amfiteātrī, un ap to norisinās viena no iespaidīgākajām ledāja ezeru koncentrācijām Dienvidaustrumeiropā — Kapra, Podragu, Podrāgel, Urlea, Avrig —, paliekas no ledus laikmeta, kas Dienvidkarpatu kalnus veidojis ar tādu pašu spēku, ar kādu tika veidoti Alpi, Tatri vai Pireneji.

Vēsturiskās saknes un galvenie Eiropas savienojumi

Bailas Eiropas stāsts sākas jau krietni pirms pirmās būdiņas vai pirmā ceļa. Vecākais rakstiskais ziņojums par šīm zemēm datēts ar aptuveni 1700. gadu un pieder Sibīnes ārstam G. Lindneram, dabas aizrautīgam sibietim, kurš pirmo reizi fiksēja Bailas ielejas un tās ezera pastāvēšanu. Taču īstā "Eiropas atklāšana" šai zonai notiek ap 1750. gadu, kad kapteinis Jakobs Cultners — virsnieks Hābsburgu monarhijas armijā — tiek nosūtīts Fegeraša kalnos ar uzdevumu precīzi iezīmēt Austroungārijas impērijas robežu. Viņa kartogrāfiskais darbs, veikts Marijas Terēzes reformu un austriešu apgaismības laikmetā, lika pamatus šīs robežzemes starp Transilvāniju un Valahiju zinātniskajai izpētei.

Pārmaiņu brīdis tomēr nāk 1880. gada rudenī. 28. novembrī Sibī — Hermanštate, sakšu pilsētā, kas pilnā attīstībā atradās Austroungārijas impērijas aizgādībā —, rodas Transilvānijas Karpatu biedrība ar vācu nosaukumu Siebenbürgischer Karpatenverein, saīsināti SKV. Ierosināta no personībām kā ekonomists un žurnālists Dr. Karls Volfs, biedrība tieši iekļaujas Eiropas alpīnisma klubu lielajā tradīcijā: tā seko britu Alpīņu kluba (dibināts 1857), Itālijas Alpīņu kluba (1863) un, galvenokārt, spēcīgā Deutscher und Österreichischer Alpenverein, kas dibināts 1869–1873 gados vācu zemēs un Austrijā. SKV tādējādi kļūst par vienu no vecākajām kalnu biedrībām pasaulē, kas joprojām aktīvi darbojas, uzturot sistemātisku publikāciju un pieredzes apmaiņu ar vairāk nekā simts līdzīgām biedrībām visā Eiropā — no Šveices Alpīņu kluba un Londonas Alpīņu kluba līdz Towarzystwo Tatrzańskie Polijā un Magyar Turista Egyesület Ungārijā. 2010. gadā SKV kļūst par pirmo biedrību no Rumānijas, kas ir European Ramblers Association (ERA) biedre, un šodien uztur aktīvas partnerības ar Deutscher Alpenverein un kalnu biedrībām visā Karpatu ķēdē — Serbijā, Polijā, Slovākijā, Čehijā, Austrijā —, tīklā, kas ilustrē, kā kalni vienmēr ir bijuši Eiropas kopīgais teritorijs.

SKV loma Bailas liktenī bija izšķiroša. Biedrība uzbūvēja pirmās marķētās takas, izdeva kartes un tūrisma ceļvežus (pirmais Sibī tūrisma ceļvedis apkārtnē iznāca jau 1884. gadā), organizēja pirmās kāpšanas, vasaras un ziemas, un 1904. gadā uzcēla pirmo būdiņu pie Bailas ezera — vienkāršu akmens būvi ar vienu telpu, svinīgi atklātu 1905. gada 29. augustā uz pussalas, kas iestiepjas ūdeņos. Kad 1914. gadā izcēlās Pirmais pasaules karš, no piecām būdiņām Fegeraša kalnos tikai divas — pie Bailas un pie Negoiu — izdzīvoja, klusa liecība šīs vietas izturībai. 1932. gadā Bailas ezers un aptuveni 4,7 hektāru platība ap to tika pasludināta par zinātnisko dabas rezervātu, statusu, ko šodien zona paplašina plašā Natura 2000 "Fegeraša kalni" (ROSCI0122) objektā, Eiropas dabas mantojuma daļā.

Otrais lielais vēstures nodaļas, inženiertehniskās ekstravagances nodaļa, pieder komunisma un Aukstā kara laikmetam. Pēc PSRS iebrukuma Čehoslovākijā 1968. gada augustā, Nikolaje Čaušesku — Sociālistiskās Rumānijas Republikas līderis — nolēma būvēt stratēģisku militāru ceļu, kas šķērsotu Fegeraša grēdu un nodrošinātu ātru karaspēka pārvietošanos PSRS iebrukuma gadījumā. Tādējādi rodas Transfogarašas šoseja (DN7C), būvēta no 1970. līdz 1974. gadam, galvenokārt ar militāro inženieru vienībām, par milzīgu cilvēku un finanšu izmaksu: aptuveni seši miljoni kilogramu dinamīta, vairāk nekā 830 tiltu, 27 viadukti un pieci tuneļi, tostarp Kapras–Bailas tunelis — ar saviem 884 metriem, garākais autoceļu tunelis Rumānijā piecas desmitgades, izcirsts 1972. gadā, izlaužot vairāk nekā 41 000 kubikmetru akmens ar 20 tonnām dinamīta. Ceļš, oficiāli atklāts 1974. gada 20. septembrī (asfaltēšana turpinājās līdz 1980. gadam), paceļas līdz 2042 metriem, iet cauri Bailas ielejai un nolaižas dienvidu nogāzē uz Valahiju, savienojot divas vēsturiskās provinces — Transilvāniju un Munteniju —, ko gadsimtiem šķīra kalnu grēda. Lai gan vēsturnieki projektu nosaukuši par "Čaušesku trakumu" ("Ceaușescu's Folly"), visa pasaule viņam izrādījās taisnība citā nozīmē: 2009. gadā britu komanda Top Gear filmēja uz Transfogarašas šosejas, un Džeremijs Klarksons deklarēja šo ceļu par "labāko ceļu pasaulē" ("the best road in the world"), gāžot slaveno Stelvio pāreju Itālijā. Šodien trasešā ik gadu notiek Sibī riteņbraukšanas tūre, un 22 kilometru posms līdz Bailai tiek uzskatīts par riteņbraucēju ekvivalentu "hors catégorie" kāpumiem Tour de France.

Dabas meistardarbs un dzīvā ledus mantojums

Bailas ezers ir, pirmkārt, dabas meistardarbs — cirkveida ledāja ezers, ko kvartārā izveidojis ledāja mēle, kas izzudis pirms tūkstošiem gadu, ielejā, ko ieskauj asi kalnu grēdas un šauras kores kā Zmeju logs. Kopā ar pārējiem masīva ezeriem — Kapra, Podragu, Podrāgel, Avrig, Urlea, Buda, Jezer — tas veido ledāja sistēmu ar retu blīvumu, salīdzināmu ar Alpu vai Tatru sistēmu, un Fegeraša senās dižskoku meži 2017. gadā tika iekļauti prestižajā UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā sērijā "Karpatu un citu Eiropas reģionu pirmatnējie un senie dižskoku meži". Zonas flora un fauna — melnā kaza, brūnais lācis, murkšķis, kalnu ērglis, edelveiss un kalnu peoniju paklāji — padara Bailu par Eiropas līmenī atzītu biodaudzveidības patvērumu, kurā meteoroloģiskā stacija un glābšanas punkts gadu desmitiem sargā pārgājēju drošību.

Bet Baila ir arī vieta, kur cilvēks iemācījās runāt ledus valodā. Sākot ar 2005.–2006. gada ziemu, ezera krastā katru gadu dzimst ledus viesnīca — pirmā Rumānijā un visā Dienvidaustrumeiropā, oficiāli atklāta 2006. gada 1. februārī. Būvēta iglu formā no aptuveni 2000 ledus blokiem, kas izcirsti tieši no Bailas ezera (katrs bloks biezāks par 40 centimetriem un 50–60 kilogramiem), viesnīca piedāvā 16 vietas tematiskajās istabās, katra veltīta vienam zodiaka zīmei, kas izcirsta ledū. Iekštelpu temperatūra paliek nemainīga starp −2 un +2 Celsija grādiem, un ledus gultas ir pārklātas ar ziemeļbriežu kažokādām un siltiem guļammaisiem. Amerikāņu publikācija Fodor's Travel iekļāva viesnīcu Eiropas desmit skaistāko ledus viesnīcu topā, trešajā vietā, aiz Kakslautanenas Somijā un Iglu-Dorf Gštādes Šveicē — atzinums, kas novieto Bailu pasaules ziemas tūrisma kartē, līdzās Icehotel Jukkasjervi (Zviedrijā), Hôtel de Glace Kvebekā (Kanādā) vai ledus viesnīcām Japānā.

Līdzās viesnīcai, sākot ar 2006.–2007. gada ziemu, anonīmie ledus meistari ceļ arī Ledus baznīcu — pirmo šāda veida baznīcu visā Dienvidaustrumeiropā. Būvēta pēc vecās nostiprinātās baznīcas modeļa un arhitektūras no Melenkravas (Sibī apgabals, UNESCO piemineklis), tai ir aptuveni 4–6 metru augstums, 14 metru garums un 7 metru platums; altāris ir dekorēts ar ledus altgrieznēm, un mēbeles, krusti un ikonas ir visas darinātas no ledus un sniega. Baznīcu iesvētīja ekumēnisks 12 priesteri — pareizticīgie, evaņģēliski, grieķu-katoļi un romiešu-katoļi —, reti sastopamā kristīgās vienotības žestā, un katru gadu šeit notiek laulības un kristības, neatkarīgi no reliģijas. Kompleksu papildina Ice Bar (no 2009. gada), kur dzērieni tiek pasniegti ledus glāzēs, un Ice Restaurant, visas šīs efemerās būves tiek celtas katru ziemu, no janvāra līdz martam, un pēc tam atkausējas atpakaļ ezera ūdeņos, no kuriem tika ņemtas.

Vasarā, kad ledus atkāpjas, ezers kļūst par airēšanas laukumu, un ziemā, kad tas pilnībā aizsalst, tā virsma pārvēršas par dabisko slidotavu, hokeja un kērlinga laukumu. Un visu šo laiku Bailas ezera būdiņa — 1904. gada pirmās SKV būdiņas pēcteče — paliek uz savas pussalas, klusa lieciniece vairāk nekā gadsimtu ilgai kalnu vēsturei, sniedzot pajumti pārgājējiem, kas dodas uz Fegeraša grēdu. Ne tālu, aptuveni 13 kilometrus uz ziemeļiem, Bailas ūdenskritums — "Bailas dārdēšana" — met Bailas upes ūdeņus no 60–68 metru augstuma, lielākais pakāpienveida kritums valstī, akmens un putu dekorā, kas papildina ainavas varenību.

Leģendas, personības un pagrieziena punkti

Vietas kolektīvajā atmiņā dzīvo leģenda par gani Bailu, jaunāko no pieciem nabadzīgas atraitnes dēliem Fegeraša pakājē. Lai gan māte viņu mudināja ierīkot sev dzīvi, Baila atkārtoja, ka liktenis viņam atsūtīs līgavu. Kādu dienu, ganot aitas, viņam ceļā iznāca lācis, ko viņš drosmīgi padzina — un ziņa par viņa varonību nonāca līdz imperatora galmā, kas viņu aicināja savā dienestā un laika gaitā padarīja par kapteini pār saviem karaspēkiem. Taču viņa sirds palika mājās, starp aitām un kalniem. Kad imperators ar savām piecām meitām centās viņu paturēt, pirmā, kas centās viņu iekarot, bija vecākā meita: maskējusies par neglītu večiņu, kas meklē ārstniecības augus, viņu uzņēma Baila naktsmājās, un no rīta atklājās visā savā skaistumā. Iemīlējies, Baila piekrita viņu par sievu, un kāzu gatavošanās sākās. Bet vēlu pavasarī sacēlās briesmīgs sniegavētras, un Baila, baidoties zaudēt savu līgavu, patvērās ar viņu kalnos. Sniegavētra tomēr viņus abus paņēma un iemeta kalna pakājē esošajā ezerā, atrodot tur savu galu. Aizkustināti no viņu traģiskā likteņa, cilvēki ezeram deva gana vārdu: Baila.

Aiz leģendas Baila nes arī reālu personību atmiņu, kas iezīmējušas tās likteni. Ārsts G. Lindners, pirmais dokumentētais zonas "pētnieks" ap 1700. gadu, un kapteinis Jakobs Cultners, Hābsburgu robežas kartogrāfs ap 1750. gadu, pavēra ceļu; SKV dibinātāji, kā Dr. Karls Volfs, to pārvērta par organizētā Eiropas tūrisma teritoriju; un 1970.–1974. gadu inženieri un sapieri lika kalnam piekāpties asfalta priekšā. Īpašs brīdis ir Čaušesku ģimenes klātbūtne: blakus ezeram tika uzbūvēta Paltinu būdiņa, vila, kas rezervēta diktatoram un viņa ģimenei, šodien trīszvaigžņu viesnīca — kontrasta simbols starp komunistiskā režīma askētismu un vadības privāto greznību.

Bet Bailas vēsturei ir arī tumšā puse, kas nedrīkst tikt aizmirsta. Svētdienā, 1977. gada 17. aprīlī, sausa sniega lavīna gāzās pār ezeru, laupot 23 dzīvības — 16–20 skolēnus un skolotājus no Sibī Vācu skolas Nr. 1 (šodien "Samuela fon Bruken tāla" Nacionālā koledža), kas atradās slēpošanas nometnē profesoru Ričarda Šullera, Sigridas Avramas un Annelīzes Frišas vadībā. Tā bija vissmagākā kalnu traģēdija Rumānijas vēsturē: lavīnas triecienvilnis skrēja pāri ezeram un izsitis Paltinu būdiņas logus, kas atradās puskilometra attālumā, un tā laika prese klusēja, partijas spiediena dēļ. Glābšanas operācijas, ko koordinēja Liviu Miu, Sibī glābšanas dienesta vadītāja vietnieks, ilga deviņas stundas, un 23 upuru ķermeņi tika nolaisti ar trošu ceļu uz Bailas ūdenskritumu. Piemiņas plāksne no Bruken tāla koledžas saglabā dzīvu tā aprīļa atmiņu, atgādinot, ka kalns, lai cik skaists, prasa cieņu un zināšanas.

Praktiskais apmeklēšanas ceļvedis un mūsdienu tūista pieredze

Nokļūšana uz Bailu pati par sevi ir Eiropas pieredze. Ezers atrodas aptuveni 77 kilometrus no Sibī — bijušās Eiropas kultūras galvaspilsētas 2007. gadā —, 68 kilometrus no Fegerašas un 85 kilometrus no Kurtja de Ardžešas, bijušās Valahijas galma pilsētas. Siltajā sezonā — 2026. gadā Transfogarašas šosejas alpīnā daļa tika atvērta 12. jūnijā, ar ikdienas programmu no 07:00 līdz 21:00, varot tikt atkal slēgta, sākot ar 20. oktobri, atkarībā no laika apstākļiem — var nokļūt ar automobili tieši līdz ezeram, šķērsojot vienu no iespaidīgākajiem ceļa maršrutiem kontinentā, ar čūskām, kas šķiet pazūd mākoņos ("ceļš mākoņos"), ar pieciem tuneļiem un elpu aizraujošo ledāja ielejas perspektīvu. Ieteicamais vidējais ātrums ir aptuveni 40 km/h, un katra čūska piedāvā panorāmu, kas iekarojusi televīzijas grupas visā pasaulē.

Pārējā gada laikā — no rudens līdz vasaras sākumam — ceļš augstkalnu zonā ir slēgts satiksmei, un piekļuve Bailai notiek tikai ar trošu ceļu Bailas ūdenskritums – Bailas ezers. Iekārta, kas nodota ekspluatācijā 1975. gadā, paceļas 3700 metrus pa trosi, no 1234 metru augstuma (stacija pie Bailas ūdenskrituma) līdz 2034 metriem, aptuveni 15 minūšu braucienā virs skujkoku mežiem un sasalušajiem ūdenskritumiem. Biļetes 2026. sezonam ir aptuveni 80 lejas pieaugušajiem un 40 lejas bērniem (turp un atpakaļ), un programma mainās atkarībā no gadalaika, stipri ietekmējot laika apstākļi — stiprs vējš var īslaicīgi apturēt darbību. Ieteicams ierasties izbraukšanas stacijā pirms 09:00 nedēļas nogalēs, lai izvairītos no drūzmēšanās, un pārbaudīt laika prognozi, jo virs 2000 metriem apstākļi var mainīties dažu minūšu laikā. Bailas ezerā vai Bailas ūdenskritumā nav bankomātu, un autostāvvieta pie trošu ceļa bāzes ir maksas.

Kad esat augšā, apmeklētājs atklāj ainavu, kas krasi mainās ar gadalaiku. Vasarā ezers atklāj dziļi zilus ūdeņus, kuros atspoguļojas Fegeraša grēda, un krasti zied ar kalnu peonijiem un edelveisiem; var iznomāt laivas airēšanai, un SKV marķētās takas — dažas no tām iezīmētas jau 19. gadsimtā — ved uz Negoiu, Moldoveanu vai uz kaimiņu ezeriem. Rudenī dižskoku meži deg vara krāsās, un agrā sniega apģērbs sudrabaina grēdas. Ziemā ezers pilnībā aizsalst, un uz tā virsmas tiek ierīkotas slidotavas, hokeja un kērlinga laukumi; dabiskās slēpošanas trases, ar aptuveni 10 kilometru nobraucienu līdz Bailas ūdenskritumam, piesaista alpīnistus un off-piste slēpotājus no visas Eiropas. Temperatūra var kristies līdz −25 vai −30 Celsija grādiem, un sniega kārta bieži saglabājas līdz jūnijam, piedāvājot izcilus pavasara slēpošanas apstākļus.

Naktsmītnēm Baila piedāvā klāstu, kas atspoguļo vietas vēsturi: Bailas ezera būdiņa, ar saknēm 1904. gadā, uzņem tūristus istabās ar tiešu skatu uz ezeru; Paltinu būdiņa — bijusī Čaušesku vila — darbojas kā trīszvaigžņu viesnīca; un ziemas sezonā, no janvāra līdz martam, parādās un pazūd, it kā burvībā, Ledus viesnīca — ar istabām par 440 lejām/naktī dubultajai istabai un 660 lejām par plašāku iglu, cenas, kas ietver unikālo pieredzi gulēt uz ledus gultas, pie −2 grādiem, zem iglu zilās velves, kas būvēta no paša ezera ūdens. Blakus viesnīcai Ledus baznīca atver savas ledus vārtus visu konfesiju ticīgajiem, un Ice Bar pasniedz kokteiļus glāzēs, kas darinātas no tā paša efemerā materiāla. Ēdienreizes var ieturēt būdiņu restorānos, kur transilvāniešu virtuve — ietekmēta no šīs zonas sakšu, rumāņu un ungāru tradīcijām — piedāvā garšīgus ēdienus, no ciorba de burtā un točiturā līdz ēdieniem no medījuma un kalnu foreles.

Kultivētajam Eiropas ceļotājam Bailas apmeklējums nozīmē vairāk nekā atvaļinājuma fotogrāfiju. Tas nozīmē izbraukt, burtiski, ceļu, kas bija Aukstā kara stratēģiskais sapnis un nācijas titāniskais pūlis; tas nozīmē staigāt pa Eiropas Centrālās pirmo alpīnistu pēdām, biedrības locekļiem, kas dibināta 1880. gadā Sibī, Austroungārijas impērijas sirdī; tas nozīmē apbrīnot ledāja ainavu, ko veidojušas tās pašas ģeoloģiskās ēras, kas radījušas Alpus, un atklāt, ka apkārtējie dižskoku meži ir UNESCO Pasaules mantojuma daļa; tas nozīmē pārnakšņot, kaut vienu nakti, ledus pilī, kas novieto Rumāniju Eiropas ziemas tūrisma elitē, līdzās Somijai, Šveicei un Zviedrijai; un tas nozīmē, varbūt augstāk par visu, sajust kalna klusumu 2034 metru augstumā, tur, kur debesis šķiet tik tuvu, ka var ar roku sasniegt. Bailas ezers galu galā ir vieta, kur visa Eiropa — ar savu impēriju un robežu vēsturi, ar alpīnisma un zinātnes tradīciju, ar augstumu iekarošanas sapņiem un klusuma vajadzību — satiekas ar sevi pašu, ūdens un ledus spogulī "Rumānijas jumta" pakājē.