Dimitrija Gusti Nacionālais ciemata muzejs

Iespaidīgs ievads un universālā vērtība

Uz Herestrou ezera krastiem, Bukarestes sirdī, stiepjas vesels ciemats – ne dekorācija, ne rekonstrukcija, bet autentiska lauku pasaule, izjaukta gabalos no Rumānijas ciematiem un atdzīvināta galvaspilsētā. Dimitrija Gusti Nacionālais ciemata muzejs, gandrīz deviņdesmit gadus pēc dibināšanas, ir viens no vecākajiem un prestižākajiem brīvdabas muzejiem Eiropā, īsts "ciemata-muzejs", kas patver vairāk nekā 120 etnogrāfiskos kompleksus un vairāk nekā 340 tautas arhitektūras pieminekļus, izkaisītus aptuveni 14 hektāru platībā. Eiropas ceļotājam šī vieta ir logs uz Dienvidaustrumeiropas lauku civilizāciju, telpa, kurā sastopas rumāņu tradīcijas ar saksiešu, sekuriešu, lipoviešu vai ebreju tradīcijām, kultūras dialogā, kas atspoguļo sarežģīto vēsturi telpai, kas atrodas pie robežas starp Osmaņu impēriju, Hābsburgu monarhiju un slāvu pasauli.

Šī muzeja universālā vērtība slēpjas tieši tā absolūtajā autentiskumā: katra māja, katra koka baznīca, katra vējdzirnavas vai tehniskā iekārta ir oriģināls, izjaukts no izcelsmes ciemata un ar rūpību salikts ezera krastā, vietējo kopienu meistaru vadībā. Šī pieeja, revolucionārā 1936. gadam, novieto Bukarestes iestādi unikālā pozīcijā Eiropas kultūras ainavā, līdzās Stokholmas Skansena pionierim vai Norvēģijas Bygdøy muzejam, bet ar īpašu specifiku – visas tautas, ar visām vēsturiskajām provincēm un visiem etniskajiem slāņiem, dzīvā un elpojošā sintēzē.

Vēsturiskās saknes un galvenie Eiropas sakari

Brīvdabas muzeja ideja Rumānijā sakņojas jau 19. gadsimta otrajā pusē, kad visa Eiropa piedzīvoja bezprecedenta interesi par tautas arhitektūru un nacionālajām "saknēm", pilnā romantisma un nacionālo identitāšu veidošanas laikmetā. 1867. gadā Pasaules izstādē Parīzē Aleksandrs Odobesku ierosināja rumāņu tautas arhitektūras pieminekļu prezentēšanu, paredzot virzienu, ko uzņems visa Eiropa. Vēlāk zinātnieks Aleksandrs Cigara-Samurkašs 1909. gadā Bukarestes Etnogrāfiskajā muzejā izstādīja pirmo pilno zemnieku māju, atvestu no Goržas apgabala, paverot ceļu uz "autentiskās saimniecības" koncepciju.

Eiropas konteksts 1930. gados bija iezīmēts ar tikai divu brīvdabas muzeju pastāvēšanu kontinentā: Skansenu Stokholmā, ko 1891. gadā dibināja zviedru filologs un folklorists Arturs Hācelijs, ātri kļuvis par modeli visai Ziemeļeiropai, un Bygdøy muzeju Lillehammerā, Norvēģijā. Rumānijā jau no 1929. gada darbojās Transilvānijas Etnogrāfiskais muzejs Hojas parkā Klužā, ar reģionālo specifiku, ko dibināja profesors Romuluss Vuija. Šajā ierobežotajā ainavā Bukarestes Ciemata muzeja parādīšanās 1936. gadā bija Eiropas mēroga ieguldījums, esot ceturtais šāda veida muzejs pasaulē un pirmais ar nacionālo raksturu Dienvidaustrumeiropā.

Muzeja dibinātājs Dimitrije Gusti (1880-1955) pats bija Eiropas intelektuāles vides produkts. Viņš studēja Jasu Universitātē, pēc tam Berlīnē un Leipcigā, kur bija ietekmējies no lielajiem vācu sociologiem Vilhelms Vunts, Karls Bišers, Georgs Simmels, Ferdinands Tēnijs un Makss Vēbers, 1904. gadā iegūstot doktora grādu ar disertāciju "Egoisms un altruisms". 1908. gadā viņš pilnveidojās Parīzē, Sorbonnā, Emīla Dirkema vadībā, franču socioloģijas tēva, un pietuvojās Herberta Spensera darbam. Šī stabilā Eiropas izglītība, kas apvienoja vācu socioloģijas empiriskās tradīcijas ar franču sociālās solidaritātes tradīcijām, lika Gusti uztvert muzeju nevis kā vienkāršu etnogrāfisko objektu noliktavu, bet kā "mūsdienu rumāņu ciemata socioloģisko muzeju", sociālās pedagoģijas un kultūras darbības instrumentu.

1936. gads, kad muzejs tika atklāts, bija kultūras uzplaukuma laiks starpkaru Rumānijai, kas atradās karaļa Karola II valdījumā (1930-1940). Valdnieks, karaļa Ferdinanda un karalienes Marijas – šī pēdējā bija Lielbritānijas karalienes Viktorijas mazmeita – dēls, bija liels kultūras atbalstītājs, un Karaļa Karola Kultūras fonds nodrošināja projekta finansējumu. Karols II bija apmeklējis būvlaukumu četras reizes, vēloties, lai atklāšana sakristu ar dinastijas 70 gadu jubileju. Tā laika Eiropas konteksts bija nemierīgs: Eiropa gatavojās galvenajām ideoloģiskajām konfrontācijām, un Rumānija ar šo muzeju apliecināja savu piederību Eiropas kultūras vērtībām brīdī, kad agresīvie nacionālismi sāka dominēt politiskajā diskursā.

Interesanti, ka Dimitrije Gusti inaugurācijas runā deklarēja, ka Ziemeļu muzeji Skansens, Bygdøy vai Lillehammer viņam nav bijuši tiešs iedvesmas avots, jo viņš tos uzskatīja par "pārāk romantiskiem un etnogrāfiskiem", vairāk aizņemtiem ar muzeja eksponātiem nekā ar mūsdienu cilvēka problēmām. Viņš vēlējās muzeju, kas "patiktu ne tikai acij, bet arī rādītu īstas lietas", "ciemata-muzeju", visu Rumānijas ciematu sintēzi, kurā atspoguļotos "lauku dzīves bagātība un daudzveidība, tik bieži dziļās idejas, zemnieku arhitektūras stils, lielā zinātne pielāgoties videi un vides apstrādei".

Arhitektūras šedevrs un mākslas mantojums

Dimitrija Gusti Nacionālais ciemata muzejs organizējas pēc Rumānijas vēsturisko provinču ģeogrāfiskā principa, piedāvājot ievērojamu tautas arhitektūras salīdzinošo analīzi. Katrs etnogrāfiskais reģions – Transilvānija, Banata, Oltenija, Valahija, Dobrogea un Moldova – ir pārstāvēts ar pilnām saimniecībām, ar mājām, pielikumiem, baznīcām, tehniskajām iekārtām un amatnieku darbnīcām, visiem autentiskiem un izjauktiem no izcelsmes ciematiem.

Transilvānija un Banata – Hābsburgu un saksiešu mantojums

Transilvānija, vislabāk pārstāvētā muzeja reģions, nes ārkārtīgu būvju daudzveidību no Maramurešas, Oašas zemes, Bistricas-Nasudas, Hunedoaras un Sibiu. Šeit atrodas visvērtīgākie koka arhitektūras pieminekļi, atspoguļojot gadsimtiem ilgu kopdzīvi starp rumāņiem, sakšiem (vācu kolonistiem, atvestiem kopš 12. gadsimta Ungārijas karaļu laikā) un sekuriešiem (ungāriem). Maramurešas saimniecības – tādas kā no Jedas (1890), Šurdešti (18. gadsimts) vai Berbešti (1775) – izceļas ar monumentālajām grebtajām vārtiem, īstiem koka mākslas darbiem, un masīvajām mājām, būvētām no ozola baļķiem, ar augstiem šindeļu jumtiem. Šī arhitektūra atspoguļo gan Karpatu ieleju ģeogrāfisko izolāciju, gan Transilvānijas saksiešu meistaru vēlo gotikas ietekmes, Hābsburgu impērijas un vēlāk Austroungārijas daļu.

Visa muzeja pretestības punkts ir koka baznīca no Dragomirešti, Maramurešas apriņķī, būvēta 1722. gadā un atvesta uz Bukaresti 1936. gadā. Šī grieķu-katoļu baznīca ar Dievmātes Aizmigšanas svētkiem tika uzcelta vietā, kur tatāri iznīcināja iepriekšējo 1717. gada iebrukumā – vēsturisks epizods, kas ilustrē konfrontāciju starp Osmaņu impēriju, ko atbalstīja Krimas hanāts, un Hābsburgu impēriju imperatora Karola VI laikā. Baznīcas arhitektūra, "zāles" tipa, ar pagarinātu taisnstūrveida plānu uz austrumiem un slaidu torni, pārstāv unikālu "transilvāniešu tautas gotiku" Eiropā, stilistiski radniecīgu ar astoņām Maramurešas koka baznīcām, kas 1999. gadā iekļautas UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Iekštelpas saglabājušās vietējo krāsotāju sienu gleznojumi, attēlojot Bībeles scēnas un tā laika sociālās dzīves elementus.

No Banatas nāk saimniecības, ko ietekmējusi Centrāleiropas arhitektūra, ar zemākām mājām un labi organizētiem pielikumiem, atspoguļojot Hābsburgu un vēlāk austroungāru administrācijas periodu pār šo reģionu. Ūdens dzirnavas un vilnas apstrādes iekārta – piu – ilustrē šai zonai raksturīgās pirmsindustriālās tehnikas.

Oltenija un Valahija – arhaisms un pretestība iebrukumiem

Oltenija nes muzejā visarhaiskākās mājokļu formas: daļēji zemē ieraktos bordenes no Drēghičeni un Kastranovas, zemes un koka būves, kas atgādina pirmsvēsturiskās dzīvokļu formas, pielāgotas aizsardzības nepieciešamībai pret biežajiem iebrukumiem. Šie dzīvokļi, ar zemām vai daļēji zemē ieraktiem pamatiem, atspoguļo izdzīvošanas stratēģiju klajuma zonā, kas pakļauta osmaņu reidiem. Līdzās tiem izceļas māja no Kurcišoras (19. gadsimta sākums), tipiska kalnu apmetnēm, ar plašu verandu un labi organizētiem saimniecības pielikumiem.

Valahija ir pārstāvēta ar piecām saimniecībām, vienu viesnīcu un vienu krusta ceļu kapliču, un šī reģiona tautas arhitektūra ir ilustrēta ar emblēmisko saimniecību no Kioždu, būvētu no upes akmeņiem un ar lapenei ar izcirstiem balustriem un dēļu margām. Cita saimniecība no Tetērani-Prahovas tika pat ilustrēta uz Rumānijas 10 leju banknotes, uzsverot tās mākslinieciskās vērtības atzīšanu.

Moldova – senums un austrumu ietekmes

Moldova ir lieliski pārstāvēta, un šeit atrodas vecākais piemineklis visā muzejā: vienistabas māja no Zapodeni, Vaslujas apriņķī, būvēta 17. gadsimtā (ap 1650). Šis dzimtcilvēka dzīvoklis, ar sienām no masīviem ozola baļķiem, savienotiem "ķeutoros" taisnās locās, ar četrslīpu jumtu un niedru segumu, un vienu istabu, kas kalpoja kā guļamistaba, virtuve un viesistaba, ir izcils dokuments moldāvu tautas arhitektūrai. Pārcelta muzejā 1961. gadā, tā sniedz taustāmu ainu par dzīvesveidu laikā, kad Moldova bija Osmaņu impērijas vasalis, bet saglabāja atšķirīgu kultūras autonomiju.

Citas moldāvu saimniecības, tādas kā no Stradžas (1760) vai Fundu Moldovei, ar lapenēm un plašām verandām, atspoguļo poļu un krievu arhitektūras ietekmes, kā arī kontakta zonas specifiku starp latīņu un slāvu pasauli. Baznīca no Repčunas ciemata, Ņamcas apriņķī (1773), papildina reģiona reliģisko ainu, ar savu iekšējo sienu gleznojumu, kas pārstāv bizantiešu tradīciju, kas pastāvīgi klātesošā rumāņu mākslā.

Dobrogea – Austrumu un Rietumu satikšanās

Dobrogea, bijusī osmaņu province līdz 1878. gadam, nes muzejā trīs iespaidīgas vējdzirnavas – no Enisalas, Saričoj un Valea Nucarilor – kas ilustrē austrumu tehnisko ietekmi uz šī stepju un piekrastes reģiona lauku arhitektūru. Lipoviešu saimniecība no Žurilovkas (1898), kas pieder krievu lipoviešu kopienai – reliģiskiem bēgļiem no Krievijas caristes, ieradušies Dobrožā 18. gadsimtā –, pārstāv specifisku arhitektūru, ar ķieģeļu sienām un niedru jumtu. Viesnīca un nojume zvejnieku laivām atsauc dzīvi, kas saistīta ar Donavas deltu un Melno jūru.

Etniskās mazākumtautības – Eiropas mozaīka

Ievērojams muzeja aspekts ir etnisko mazākumtautību mājokļu pārstāvniecība, kas pārveido iestādi par īstu Eiropas kultūras daudzveidības muzeju. Sekuriešu saimniecība no Banku, Hargitas apriņķī, atspoguļo ungāru arhitektūru Transilvānijā, ar grebtajām vārtiem un labi organizētiem pielikumiem. Ebreju māja no Pojenile Izējas, Maramurešā, un jaunā ebreju māja, atvesta 2016. gadā, ilustrē ebreju kopienu klātbūtni rumāņu ciematos. 2016. gada paplašinātajā spārnā atrodas arī saksiešu māja no Sibiu zonas, pārstāvot vācu kolonistu kultūras mantojumu, kuru gotiskā un renesanses arhitektūra dziļi ietekmējusi transilvāniešu tautas mākslu.

Tehniskās iekārtas un darbnīcas

Aptuveni 20% muzeja teritorijas aizņem tehniskās iekārtas un amatnieku darbnīcas, kas ilustrē rumāņu zemniecības praktisko ģēniju: ūdens dzirnavas no Teregovas, Bučesosas un Plaviševicas, ūdens darbināmas piuas un veltnes, keramikas darbnīca no Horezu (slavenā ar savu UNESCO mantojuma keramiku), eļļas spiede no Gura Riuluj (Sibiu), tradicionālās akas un šūpulis (tradicionālais šūpulis-lejuplīkstošais šūpulis). Šīs iekārtas demonstrē "lielo zinātni pielāgoties videi", kā teica Gusti, un lauku kopienu spēju ilgtspējīgi izmantot vietējos resursus, gadsimtiem pirms šis koncepts nonāca mūsdienu Eiropas vārdnīcā.

Leģendas, personības un pagrieziena punkti

Dimitrije Gusti un Bukarestes Socioloģiskā skola

Dimitrije Gusti nebija tikai muzeja dibinātājs, bet arī Bukarestes Socioloģiskās skolas radītājs, viena no ietekmīgākajām Eiropas starpkaru socioloģijas skolām. No 1925. līdz 1935. gadam viņš kopā ar saviem līdzstrādniekiem – Henri H. Štālu, Viktoru Jonu Popu, Mihaju Popu, Maksu Konstantinesku, Trajanu Herseni – organizēja virkni starpdisciplināru monogrāfisku pētījumu rumāņu ciematos: Goiča (Dolža, 1925), Rušecu (Breila, 1926), Nerežu (Vrančas, 1927), Fundu Moldovei (1928), Drēguš (Fegeraš, 1929), Runcu (Gorža, 1930), Kornova (Besarābija, 1931). Šīs kampaņas, ko īstenoja ar sociologu, ģeogrāfu, etnogrāfu, ārstu un agronomu komandām, pārstāvēja metodoloģisku inovāciju Eiropas sociālajā zinātnē, esot vieniem no pirmajiem sistemātiskajiem lauka pētījumiem pasaulē.

Gusti mēdza saukt muzeju par "Rumānijas vēstures zvanu skumjo skaņu" – metaforu, kas ieteica gan laika aiziešanas melanholiju, gan pienākumu saglabāt izzūdošas agrārās civilizācijas atmiņu. Viņa vīzija bija dziļi Eiropeiska: viņš saskatīja rumāņu ciematā nevis vienkāršu etnogrāfisko studiju objektu, bet dzīvu cilvēces laboratoriju, kas spējīgs sniegt mācības par sociālo solidaritāti, ekoloģisko pielāgošanos un māksliniecisko jaunradi.

Viktors Jons Popa un ciemata "scenogrāfija"

Muzeja izvietojuma plānus izstrādāja Viktors Jons Popa (1895-1946), rakstnieks, dramaturgs, režisors un scenogrāfs, rumāņu starpkaru kultūras polivalenta personība. Popa izturējās pret muzeja ierīkošanu kā pret īstu uzvedumu: mājas nebija izvietotas nejauši, bet grupētas pēc ģeogrāfiskā principa, veidojot "ieliņas" un "laukumus", kas atjaunoja autentiska ciemata atmosfēru. Šī scenogrāfiskā pieeja, kas apvienoja zinātnisko stingrību ar māksliniecisko jutīgumu, bija unikāla tajos gados Eiropā un ietekmēja veidu, kā apmeklētāji uztver muzeja telpu.

Karalis Karols II un "Bukarestes mēnesis"

Oficiālā atklāšana notika 1936. gada 10. maijā, karaļa Karola II, patriarha Mirona Kristes klātbūtnē, Bukarestē akreditēto vēstnieku un tā laika intelektuālās elites klātbūtnē. Publikai muzejs atvērās 1936. gada 17. maijā "Bukarestes mēneša" ietvaros, kultūras svētku, ko ierosināja Karols II, lai svinētu galvaspilsētas modernizāciju. Karalis bija apmeklējis būvlaukumu četras reizes un personīgi veicinājis Herestrou parka ierīkošanu, asanējot Kolentinas purvus un izveidojot Baneasas, Herestrou un Floreaskas ezerus inženiera Nikolaja Karanfila vadībā – pilsētplānošanas darbs, salīdzināms ar tā laika lielo Eiropas galvaspilsētu darbiem.

Bēgļu un kara drāma

1940. gadā, līdz ar Basarābijas, Bukovinas un Hercas apgabala padomju okupāciju, desmitiem bēgļu ģimeņu no Bukovinas un Basarābijas tika izmitinātas muzeja saimniecībās. Šis periods, lai arī humāns, negatīvi ietekmēja mantojumu, mājas tika bojātas ilgstošās iemītnieku klātbūtnes dēļ. Tikai 1942. gadā tika pieprasīta būvju atbrīvošana.

Pēc kara 1948. gadā par direktoru tika iecelts Georgijs Fokša, bijušais Dimitrija Gusti asistents un monogrāfisko pētījumu dalībnieks. Viņa iecelšana iezīmēja muzeja galīgo transformāciju no socioloģiskā muzeja uz etnogrāfisko, ar uzsvaru uz materiālā mantojuma saglabāšanu un pētniecību. Viņa vadībā (1948-1978) muzejs piedzīvoja ievērojamu attīstību, kļūstot par modeli daudzām valstīm, kas sāka organizēt brīvdabas muzejus pēc kara.

1997. un 2002. gada ugunsgrēki – traģiskie pagrieziena punkti

Muzeja jaunākā vēsture ir iezīmēta ar divām katastrofām: 1997. gada 5. septembra ugunsgrēku, kas iznīcināja piecas saimniecības no 16.-18. gadsimtiem no Maramurešas un Brašovas (Berbešti, Šurdešti, Kereluš, Drēguš, Dumitra), un 2002. gada 20. februāra ugunsgrēku, kas iznīcināja 19 būves no Moldovas un Dobrožas zonām (Voitinel, Stradža, Fundu Moldovei, Žurilovka, viesnīcas, mazā dzirnavas, vīna spiede no Ostrovas un laivas). Ugunsgrēku cēloņi – īpaši 2002. gada, ko izraisīja "noziedzīga roka" pēc dažu avotu ziņām – paliek daļēji noslēpumaini, bet restaurācijas centieni, ko atbalstīja Kultūras ministrija, citi valsts muzeji un privātie sponsori, ļāva reintegrēt šos sektorus apmeklēšanas apritē.

2016. gada paplašināšanās un atdzimšana

2016. gadā muzejs paplašinājās ar jaunu 3,5 hektāru spārnu Elizabetes pils tuvumā – Bukarestē atrodas Rumānijas kroņa princeses Margaretas rezidence. Šī paplašināšanās, pie kuras strādāja desmit gadus, nes 30 jaunus pieminekļus: tradicionālo deju salonu, amatnieku mājokļus (biškopja māju un mežsarga būdu no Doftanas ielejas), kā arī mazākumtautību mājas – ebreju māju no Maramurešas un saksiešu māju no Sibiu zonas. Šī paplašināšanās nostiprināja muzeja pozīciju kā dzīvas, nepārtraukti attīstībā esošas iestādes, un papildināja Rumānijas kultūras daudzveidības ainu.

Praktiskais apmeklēšanas ceļvedis un mūsdienu tūrista pieredze

Pieejamība un programma 2026. gadā

Dimitrija Gusti Nacionālais ciemata muzejs atrodas Pavela Dimitrijeviča Kiseļeva šosejā nr. 28-30, 1. sektorā, Bukarestē, Herestrou parkā (tagad Karaļa Mihai I parkā). Pieejamību atvieglo sabiedriskā transporta līdzekļi: metro (stacija Aviatorilor, M2 līnija, aptuveni 10-15 minūšu pastaigas pa Kiseļeva šoseju), autobusi (līnijas 131, 205, 282, 330, 331, 335, 783, N113 – stacija "Triumfa arka" vai "Ciemata muzejs") un tramvajs (līnija 41 – stacija "Agronomijas institūts").

Brīvdabas ekspozīcijas apmeklēšanas programma ir šāda: vasaras sezonā (aprīlis-oktobris), trešdienās-svētdienās no 9:00-19:00, bet ziemas sezonā (novembris-marts), trešdienās-svētdienās no 9:00-17:00. Galvenie vārti no Kiseļeva šosejas nr. 28 ir atvērti pirmdienās no 9:00-17:00, bet otrdienās-svētdienās no 9:00-19:00 (vasarā). Ir arī ieejas no Herestrou parka: "Mioričas" vārti (Piestātne) un "Transilvānijas" vārti (Triumfa arka).

Biļetes un pakalpojumi

2026. gadā ieejas biļetes ir: pieaugušajiem – 40 lei, pensionāriem (ar apliecinošiem dokumentiem) – 20 lei, skolēniem un studentiem (ar vīzētām apliecībām kārtējam gadam) – 10 lei. Pirmsskolas vecuma bērniem ieeja ir bez maksas. Individuālai apmeklēšanai nav nepieciešama iepriekšēja rezervācija, un pēdējā biļete tiek izsniegta 30 minūtes pirms muzeja slēgšanas. Ekskursijas grupām (maksimums 30 personas) jāpiesaka rakstiski uz adresi [email protected] vismaz 72 stundas iepriekš.

Muzejā ir suvenīru veikals ar tautas meistaru darinājumiem, CD un grāmatām, telpas pagaidu izstādēm (Sala "Georgijs Fokša" nr. 28), konservācijas-restavrācijas laboratorijas un bagātīga specializētā bibliotēka. Audio gidi ir pieejami vairākās Eiropas valodās, un iestāde ir "Muzeju pavasara" (Printemps des Musées) tīkla, ko ierosināja Francijas Muzeju direkcija, un Eiropas Brīvdabas muzeju asociācijas biedrs.

Apmeklētāja pieredze

Pilnīgai muzeja apmeklēšanai nepieciešamas no divām līdz četrām stundām atkarībā no intereses par detaļām. Mūsu ieteikums ir sākt ar Transilvānijas sektoru, ko dominē Dragomirešti baznīca – garīgās un estētiskās kontemplācijas brīdis – un turpināt uz Maramurešas saimniecībām ar to grebtajām vārtiem. Tad šķērsot uz Moldovas sektoru, lai redzētu vecāko māju, bordeni no Zapodeni, un turpināt uz Olteniju, lai atklātu daļēji zemē ieraktos bordenes, lieciniekus laikmetam, kad cilvēks dzīvoja harmonijā ar zemi.

Dobrožas sektors ar savām vējdzirnavām piedāvā pārsteidzošu Vidusjūras atmosfēru galvaspilsētas vidū, un jaunais 2016. gada spārns ar deju salonu un mazākumtautību mājām papildina daudzetniskas sabiedrības portretu. Nepalaidiet garām saimniecību interjerus – grebtie mēbeļi, krāsainie audumi, keramika un ikonas uz koka vai stikla sniedz ieskatu tradicionālajā rumāņu estētikā, radniecīgā ar Balkānu tautas mākslu, bet arī ar Centrāleiropas amatniecības tradīcijām.

Svētku dienās un vasaras nedēļas nogalēs muzejs kļūst par kultūras notikumu skatuvi: tautas meistaru gadatirgi, keramikas un aušanas darbnīcas bērniem, tradicionālās mūzikas koncerti, sezonas festivāli kā "Florile albe" (ziemas svētkos) vai "Vasara uz ielas". Šie brīži pārveido apmeklējumu dzīvajā pieredzē, kurā pagātne nav tikai vērota, bet arī piedzīvota.

Saiknes ar citiem Eiropas galamērķiem

Eiropas ceļotājam, kas vēlas padziļināt tēmu, Ciemata muzejs iekļaujas plašākā kultūras apritē. To var salīdzināt ar Skansenu Stokholmā (Zviedrija), ar Norsk Folkemuseum Oslo (Norvēģija), ar ASTRA Brīvdabas muzeju Sibiu (lielāko Rumānijā, ar vairāk nekā 400 pieminekļiem 96 hektāros) vai ar Maramurešas Ciemata muzeju Sigetā Marmatiei. Tāpat Dragomirešti baznīca, kas atrodas muzejā, pieder tai pašai pieminekļu ģimenei kā astoņas Maramurešas koka baznīcas, kas 1999. gadā iekļautas UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.

Noslēgumā Dimitrija Gusti Nacionālais ciemata muzejs nav tikai tūrisma objekts, bet dzīva iestāde, "ciemata-muzejs", kas saglabā un nodod Eiropas lauku civilizācijas atmiņu, kas atrodas latīņu tradīcijas, bizantiešu ietekmju, osmaņu un hābsburgu mantojuma krustpunktā. Mūsdienu apmeklētājam, vai nu Eiropas, vai no jebkura pasaules stūra, šī vieta sniedz dziļu mācību par daudzveidību, noturību un vienkāršās dzīves skaistumu harmonijā ar dabu – vērtības, kas definēja Eiropas laukus gadsimtiem ilgi un kas, lūk, turpina dzīvot uz Herestrou ezera krastiem.