Karaliskā pils (Rumānijas Nacionālā mākslas muzeja)

Ievads un universālā vērtība

Uz Calea Victoriei, vietā, kur Bukareste paceļas ar savu vislielāko arhitektonisko lepnumu, paceļas, dominējot visu laukumu, ēka, kas bijusi lieciniece gandrīz diviem gadsimtiem vienas nācijas un kontinenta vēsturē: Karaliskā pils, šodien Rumānijas Nacionālā mākslas muzeja mītne. Eiropas ceļotājam, kas šķērso šo artēriju, ko reiz dēvēja par "Mazo Parīzi", pils nav tikai iespaidīgs piemineklis starp citiem — tā ir īsts Eiropas palimpsests, robežakmens, kurā rindā pēc rindas satiekas 19. gadsimta fanariotu gaume, vācu dinastijas valsts ambīcijas, franču Belle Époque eleganci, Otrā pasaules kara drāma, komunisma traģēdija un, visbeidzot, 1989. gada demokrātiskā atdzimšana. Iekāpt šīs ēkas vārtos nozīmē, būtībā, iziet cauri tam, kā perifēra Dienvidaustrumu Eiropas valsts ar neatlaidību veidoja savu vietu Eiropas nāciju koncertā.

Karaliskās pils universālā vērtība slēpjas tieši šajā unikālajā spējā būt bijusi, vienu pēc otras, bojaru muiža, firsta galms, atzītas valsts karaļa rezidence Berlīnes kongresā, karaļa diktatūras mītne, komunistu "Republikas pils", 1989. gada revolūcijas teātris un, visbeidzot, mākslas templis, kas atvērts visiem — transformācija, kas atspoguļo, mazākā mērogā, lielās metamorfozes, kurām cauri gāja pati Eiropa pēdējos divos simtos gados. Tās priekšā paceļas karaļa Karola I jātnieku statuja, un tuvākajā apkārtnē spoži spīd Rumānijas Atēnejs, CEC pils un Stavropoleosas klosteris — ansamblis, kas šo laukumu (pārdēvētu par Revolūcijas laukumu pēc 1989. gada) padara par vienu no blīvākajiem Eiropas mantojuma koncentrācijas punktiem visā galvaspilsētā. Karaliskā pils tātad nav tikai muzejs starp citiem: tā ir vieta, kur māksla, vara un Eiropas atmiņa satiekas zem viena jumta.

Vēsturiskās saknes un galvenie Eiropas sakari

No bojaru muižas līdz firsta galmam (1812–1866)

Stāsts sākas fanariotu laikmetā, Bukarestē, kas atradās tās rietumu nomalē, uz tā dēvētā Mogoșoaia tilta — vēlākās Calea Victoriei. No 1812. līdz 1815. gadam lielais logofēts un apgaismotais bojars Diniku Golesku, viena no spožākajām Muntenijas elites figūrām, paceļ šeit greznu māju neoklasicisma stilā, ar vienu stāvu un ne mazāk kā 25 istabām — iespaidīgs skaitlis tā laika Bukarestē. Golesku bija īstas Eiropas atvērtības cilvēks: savu ceļojumu memuārists ("Manu ceļojumu pieraksts"), brālis ar citiem 1848. gada kustības dalībniekiem, piederēja tai bojaru paaudzei, kas raudzījās uz Parīzi, Vīni un Sanktpēterburgu modernizācijas modeļiem. Viņa māja — "es ceļu nākotnei", viņš rakstīja savam tēvam — bija iecerēta kā Bukarestes elitei salons, apgaismotās sarunas telpa pasaulē, ko vēl aizvien pārvaldīja fanariotu galmu austrumu tradīcija.

Pēc Diniku nāves 1830. gadā mantinieki pārdod māju valstij (1833. gadā), kas ierīko šeit centrālo administrāciju, un 1837. gadā firsts Aleksandrs Dimitrije Ghika paceļ to firsta galma rangā — pirmais solis telpas sakrālizācijai. Zem Ghikas un viņa pēctečiem — Georgija Bibesku un Barbu Štirbeja — vecā bojaru māja iegūst pils vērtības: augšstāva salons tiek pārveidots par Troņa zāli, un dekorējums — mēbeles, audumi, mākslas priekšmeti — seko mazo franču piļu modei, nepārtrauktā dialogā ar Eiropas lielajām galmām. 1854.–1855. gada renovācijas, Štirbeja valdīšanas laikā, nostiprina šo likteni. Kad 1859. gada janvārī abi rumāņu firstistes — Moldova un Valahija — apvienojas Aleksandra Jana Kuzas scepterā, māja uz Mogoșoaia tilta kļūst, dabiski, par pirmo rumāņu nacionālās valsts firsta rezidenci. 1859. gada apvienošanās iederas perfektā Eiropas laikmeta lielajā stāstā: tas ir tas pats gadu desmits, kad Garibaldi un Kavurs apvieno Itāliju (Itālijas Karaliste tiek pasludināta 1861. gadā), un nākamajā gadu desmitā Bismarks īstenos vācu apvienošanos. Rumānija tādējādi uz Calea Victoriei veidoja savu "nacionālo apvienošanās laikmetu".

Ieeja karaļu Eiropā: Karols I un Karalistes dzimšana (1866–1914)

Pārmaiņu pagrieziena punkts nāk 1866. gada februārī, kad "monstruozā" koalīcija no liberāļiem un konservatīvajiem gāž Kuzu, un valsts — apdraudēta ar izjukšanu, kā to rāda arī konkurence starp lielajām kaimiņvalstīm — meklē svešu princi. Izvēle krīt uz Karlu fon Hoencolernu-Zigmaringenu, 26 gadus vecu jaunieti no vecās Hoencolernu dinastijas katoļu, švābu zara — tās pašas mājas, no kuras nāca arī kandidāts Spānijas tronim, kura noraidīšana no Francijas dažu gadu iepriekš izraisīja 1870. gada franču-prūšu karu. 1866. gada 10. maijā firsts Karols iebrauc Bukarestē un tiek ierīkots tieši bijušajā Diniku Golesku mājā — Nikolaje Golesku, dibinātāja dēls, ģenerālis un Firsta vietvalža Locotenences loceklis, ir tas, kas vada ceremoniju. No šī brīža pils liktenis saplūst ar dinastijas likteni, kas valdīs 81 gadu, un ar valsts ambīcijām nostiprināt savu neatkarību pret Osmaņu impēriju.

Karols I būtībā bija Eiropas modernizācijas karalis-arhitekts Rumānijai. Viņa valdīšanas laikā vecā māja kļūst par mazu augošai karalistei: pēc neatkarības pasludināšanas (1877. gada 9./21. maijā) un tās pilnīgas atzīšanas Berlīnes kongresā 1878. gadā — tajā "godīgajā tirgotāja" Eiropā, kur Bismarks, Dizraeli, Andrāši un Gorčakovs pārrakstīja Balkānu karti, kopā ar Serbijas un Melnkalnes neatkarību un Bulgārijas izveidi — Karols saņem Karaliskās Augstības titulu, un 1881. gada 15. martā konstitūcija tiek grozīta, lai Rumānija kļūtu par karalisti. Karols tiek pasludināts par karali 1881. gada 26. martā un kronēts 1881. gada 10. maijā, nesot kroni, kas lieta no Plevnā sagrābtā turku lielgabala tērauda — simbolisks žests, kas atgādina Itālijas karaļu "Dzelzs kroni", abas dzimstot no nacionālās apvienošanās kariem. 1877.–1878. gada Neatkarības kara laikā Karols personīgi vadīja, kopā ar caru Aleksandru II un lielo hercogu Nikolaju, krievu-rumāņu sabiedrotās karaspēkus pie Plevnas — epizode, kas jaunieti karalisti novieto Eiropas militārās vēstures pirmajā plānā.

Pati pils zem Karola I kļūst par karaļa ambīciju pieminekli: no 1882. līdz 1885. gadam franču arhitekts Pols Gotero — tas, kas vēlāk paceļ arī CEC pili pretī — pievieno centrālo korpusu ar Troņa zāli un svinīgajām zālēm, un 1885. gadā čehu arhitekts Karels Līmans, slavens ar Pelešas un Pelišoras pilīm Sinajā, vainago ansambli ar ziemeļu spārnu, "Atēneja spārnu". 1882. gadā Karaliskā pils gūst pirmo elektriskās apgaismojuma instalāciju Bukarestē — zīme par valsts apņēmīgo ienākšanu Eiropas modernitātē. Iela tās priekšā tiek pārdēvēta tajā pašā 1878. gadā par Calea Victoriei, un pils priekšā paceļas 1939. gadā karaļa jātnieku statuja, horvātu tēlnieka Ivana Meštroviča darbs — atklāta Nacionālajā dienā, karaļa Karola II un jaunā Lielā vojevodas Mihaja klātbūtnē. Oriģinālā statuja tika izkausēta komunistu laikā 1948. gadā, un 2010. gadā tā atdzima, pēc mākslinieka ģimenes saglabātā modeļa, tēlnieka Florina Kodres darbs.

Starp demokrātiju, karaļa diktatūru un karu (1918–1947)

Pēc Pirmā pasaules kara — kurā Rumānija, iestājusies Antantes pusē 1916. gadā, maksāja milzīgu cenu, bet iznāca ar vēsturiskajām provincēm apvienotām "Lielajā Rumānijā" — pils nonāk jaunā sava likteņa fāzē. Karalis Ferdinands I un Karaliene Marija — Marija no Saksas-Koburgas un Gothas, Lielbritānijas karalienes Viktorijas un Krievijas cara Aleksandra II mazmeita, Edinburgas hercoga Alfrēda meita — tiek kronēti visas Rumānijas karaļi un karalienes Alba Julā, 1922. gada 15. oktobrī, ceremonijā, kas valsti ierindo jaunizveidoto valstu rindā, ko Eiropa pārveidoja Versaļas sistēma, kopā ar atdzimušo Poliju, Čehoslovākiju un Dienvidslāviju. Karaliene Marija ar savu izsmalcināto britu gaumi un aizraušanos ar mākslu kļūst par pēdējā lielā pils izdaiļošanas projekta īsto "arhitekti": pēc postošā ugunsgrēka 1926. gada 7./8. decembra naktī, kas iznīcina centrālā korpusa augšstāvu (tikai lielā marmora kāpne glābjas), viņa koordinē, pēc savām norādēm, arhitektu N.N. Nenčulesku un Karela Līmana plānus, un zem sava dēla, karaļa Karola II, rekonstrukcija 1930.–1937. gadā — vadīta no arhitektiem Artūru Lorencu un N.N. Nenčulesku, ar Karalieni Mariju personīgi uzraugot interjeru dekorēšanu — dod pilij pašreizējo formu: ēku U formā, ar centrālo korpusu un diviem sānu spārniem, izvietotu piecos līmeņos, ap centrālo godpilnu atvērto uz Calea Victoriei. Fasāde, ritmizēta ar kolonām un pilastrām, saglabā franču klasicisma līdzsvaru un atturību, kamēr dienvidu spārns — "Kreculeskas spārns", uzcelts bijušās Golesku mājas vietā — un ziemeļu spārns — "Atēneja spārns", pievienots jau 1885. gadā Karela Līmana — dod tai to simetrisko, iespaidīgo siluetu, kas raksturīga Centrālās un Dienvidaustrumu Eiropas lielajām dinastiskajām rezidencēm: no Vīnes Hofburgas līdz Madrides Karaliskajai pilij, no Kvirināla līdz Prāgas Karaliskajam pilim. Galvenā ieeja ved uz astoņstūrainu vestibilu, dekorētu neobizantiskā stilā — cieņas apliecinājums pareizticīgajai tradīcijai un, plašāk, rumāņu telpas bizantiskajam mantojumam, dialogā ar tādiem šedevriem kā Stavropoleosas klosteris, kas atrodas dažu soļu attālumā. Aiz tā izvēršas ceremonialo telpu virkne, kas paceļas, ēkas vertikālē, no pieņemšanas līdz apoteozei: Oficiālā zāle, Vojevodu kāpne, Troņa zāle. Kreisajā spārnā telpas ir veltītas muzejam, kopā ar mūzikas zāli — Auditoriju — ar aptuveni 500 vietām, kas turpina zonas muzikālo tradīciju, cieši saistītu ar Rumānijas Atēneju pretī, "Džordža Enesku" filharmonijas svētnīcu.

Tā paša perioda nes arī ēnu: karaļa Karola II diktatūra (1938–1940) pārveido pili par autoritārisma instrumentu, brīdī, kad visa Eiropa slīd uz fašistiska tipa režīmiem — no Musolīni Itālijas līdz Hitlera Vācijai, no Franko Spānijas līdz Salazara Portugālei. Karols II atsakās no troņa 1940. gada 6. septembrī par labu savam dēlam, jaunajam Mihajam I. Un 1944. gada 23. augustā, kara vidū, karalis Mihajs — pēdējais dzīvais karalis, kas vadīja valsti Otrajā pasaules karā — dod apvērsumu pret maršalu Jonu Antonesku un pagriež Rumāniju uz Sabiedroto pusi, žestā, kas atgādina itāļu pamieru 1943. gadā un kas pēc kara viņam nesīs apbalvojumus gan no Amerikas Savienotajām Valstīm, gan no Padomju Savienības. Atriebība neaizkavējas: 1944. gada 24. augustā Luftwaffe bombardē pili kā atriebību — ēka kļūst neapdzīvojama, un vila aiz tās, "Jaunā māja", kur faktiski dzīvoja karaļa ģimene, tiek pilnībā iznīcināta. Pils, karaļa pretošanās nazismam simbols, tādējādi kļūst arī par Eiropas kara upuri.

"Republikas pils" laikmets un Revolūcija (1948–1989)

Pēc 1947. gada 30. decembra — karaļa Mihaja I piespiedu atteikšanās dienas, izrautās zem padomju emisāra Višinska un komunistu valdības Petru Grozas draudiem, scenārijā, kas tajā pašā periodā risinās Polijā, Ungārijā, Čehoslovākijā un Bulgārijā — monarhija tiek atcelta, un Rumānija kļūst par Tautas Republiku. Karaliskā pils tiek pārdēvēta, centienos izdzēst atmiņu, par "Republikas pili", un centrālā korpusa pieņemšanas zāles tiek piešķirtas Valsts padomei — sava veida komunistu prezidentūrai. 1948. gadā ar Ministru padomes lēmumu pils nonāk Mākslas ministrijas pārziņā, ar perspektīvu izveidot nacionālo mākslas muzeju; iestāde rodas 1948. gadā un atveras publikai 1950. gadā, ar Nacionālo galeriju, kam 1951. gadā seko Eiropas mākslas galerija. Karaļa rezidences pārveidošana par publisku muzeju ierakstās vecā Eiropas tradīcijā — tajā pašā, ar kuru Hābsburgu imperiālās kolekcijas kļuva par Vīnes Kunsthistorisches Museum, Romanovu — par Sanktpēterburgas Ermitāžu, bet Burbonu un pāvesta — par Luvru un Prado. Aiz pils paceļas, no 1959. līdz 1960. gadam, Pils zāle, milzīgā komunistu režīma kongresu zāle — atsevišķa ēka, ko ceļotājam nevajadzētu sajaukt ar pašu pili.

Četrus gadu desmitus pils izdzīvo kā paradoksāls dekors: mākslas muzejs vienā spārnā, komunistu varas mītne otrā. Tās priekšā 1945. gada 8. novembrī notiek slavenā studentu demonstrācija karaļa Mihaja vārda dienā — viena no pirmajām pretestības pret komunismu zīmēm. Un pretī, Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ēkā, gatavojas pēdējais akts. 1989. gada decembrī, kamēr visa Eiropa vēroja Berlīnes mūra krišanu un Prāgas Samta revolūciju, Rumānija piedzīvoja savu revolūciju. 1989. gada 22.–23. decembra naktī pils tika iesprostota starp armijas un diktatūrai uzticīgo vienību uguni: ēka tika bojāta aptuveni 80% apmērā, vairāk nekā tūkstotis mākslas darbu tika degradēti vai iznīcināti, un uz Vojevodu kāpņu logiem palika, un šodien, ložu pēdas. Pils laukums kļūst par Revolūcijas laukumu — vārdu, kas to ierindo lielo Eiropas brīvības laukumu rindā, kopā ar Prāgas Vāclava laukumu vai Gdaņsku. 1990. gadā ar valdības lēmumu visa ēka tiek piešķirta Rumānijas Nacionālajam mākslas muzejam, un pēc gadu desmita restaurācijām muzejs pakāpeniski atveras, sākot ar 2000. gadu.

Arhitektūras šedevrs un Mākslas mantojums

Arhitektūra: Eiropas neoklasicisms karaļu atslēgā

Ēka, ko mēs redzam šodien — pabeigta 1937. gadā, pēc arhitekta N.N. Nenčulesku plāniem, ar Artūra Lorenca ieguldījumu un ar Karalienes Marijas uzraudzītu dekorēšanu — ir saskaņotas Eiropas vīzijas izpausme: neoklasicisma pils U formā, ar monumentālu centrālo korpusu, ko ierobežo divi sānu spārni, izvietota piecos līmeņos, ap centrālo godpilnu atvērto uz Calea Victoriei. Fasāde, ritmizēta ar kolonām un pilastrām, saglabā franču klasicisma līdzsvaru un atturību, kamēr dienvidu spārns — "Kreculeskas spārns", uzcelts bijušās Golesku mājas vietā — un ziemeļu spārns — "Atēneja spārns", pievienots jau 1885. gadā Karela Līmana — dod tai to simetrisko, iespaidīgo siluetu, kas raksturīga Centrālās un Dienvidaustrumu Eiropas lielajām dinastiskajām rezidencēm: no Vīnes Hofburgas līdz Madrides Karaliskajai pilij, no Kvirināla līdz Prāgas Karaliskajam pilim. Galvenā ieeja ved uz astoņstūrainu vestibilu, dekorētu neobizantiskā stilā — cieņas apliecinājums pareizticīgajai tradīcijai un, plašāk, rumāņu telpas bizantiskajam mantojumam, dialogā ar tādiem šedevriem kā Stavropoleosas klosteris, kas atrodas dažu soļu attālumā. Aiz tā izvēršas ceremonialo telpu virkne, kas paceļas, ēkas vertikālē, no pieņemšanas līdz apoteozei: Oficiālā zāle, Vojevodu kāpne, Troņa zāle. Kreisajā spārnā telpas ir veltītas muzejam, kopā ar mūzikas zāli — Auditoriju — ar aptuveni 500 vietām, kas turpina zonas muzikālo tradīciju, cieši saistītu ar Rumānijas Atēneju pretī, "Džordža Enesku" filharmonijas svētnīcu.

Vēsturiskās telpas: Troņa zāle, Karaliskā ēdamzāle, Vojevodu kāpne

Šodienas apmeklētājs var iziet cauri, muzeja parastajā programmā, bijušās pils svarīgākajām ceremonialajām telpām — telpām, kas restaurētas ar rūpību vairāk nekā gadu desmitu un atkal atvērtas publikai 2013. gadā, pēc tam, kad 2021. gada maijā Troņa zālē tika atvests, pēc vairāk nekā septiņiem gadu desmitiem, tronis, ko lietoja visi Rumānijas karaļi. Vojevodu kāpne — pils "Goda kāpne" — ir šedevrs pati par sevi: monumentāla, celta no Kararas marmora, vainagota ar Artūra Veronas fresku "Apoteoze", kas alegoriski attēlo Lielo Apvienošanos, un ar reljefa medaljonu joslu, ko veidojis tēlnieks Kornels Medrea, attēlojot Rumānijas vojevodas un karaļus. Uz tās logiem var redzēt arī šodien 1989. gada decembra ložu pēdas — vēsturiska rēta, kas atstāta apzināti redzama. Augšā Troņa zāle dominē monumentālā karaļa ģerbonis, ko ierobežo karaļa Karola I un karaļa Ferdinanda I portreti, ko 1934. gadā gleznojis mākslinieks Aurels Bordenake. Lejā Karaliskā ēdamzāle iespaido ar savu kasetēto griestu angļu Roberta Adama stilā — britu gaumes nospiedums, ko atstājusi Karaliene Marija, karalienes Viktorijas mazmeita — ar flīžu grīdu no franču un beļģu marmora un ar kamīniem no Rušicitas marmora. Šīs telpas nav vienkārši dekorējumi: tās ir skatuve, uz kuras risinājās mūsdienu rumāņu valsts apoteoze, no 19. gadsimta karaļu audiencēm līdz starpkaru perioda oficiālajām ceremonijām.

Muzeja dārgumi: no karaļu pinakotēkas līdz universālajam mantojumam

Rumānijas Nacionālais mākslas muzejs šodien glabā vairāk nekā 70 000 vienības, organizētas divās lielās pastāvīgajās galerijās — Nacionālajā galerijā un Eiropas mākslas galerijā —, kurām pievienojas dekoratīvās mākslas, austrumu mākslas un ieroču kolekcijas, kā arī trīs muzeji-satelīti pilsētā: Mākslas kolekciju muzejs (bijušajā Romanitas pilī, Calea Victoriei 111), K.H. Zambačana muzejs un Teodora Palladija muzejs. Eiropas mākslas galerijas kodolu veido karaļa Karola I personīgā kolekcija — ar vairāk nekā sešiem El Greko, Ticjanu, Brēgeli, van Deiku un vienu Rembrantu mantojumā —, ko suverēns ar savu 1899. gada februāra rokraksta testamentu atstāja "uz visiem laikiem" Rumānijas Kronim. Šodien bijušās pils zālēs Eiropas ceļotājs satiekas, plecu pie pleca, ar šedevriem, ko parakstījuši Domenico Veneziano, Antonello da Mesīna, Jakopo Basano, Bronzino, Tintoreto — kura "Labā vēsts" ir viena no visvairāk novērtētajām galerijas audekliem —, Luka Džordano, Lūkass Kranahs Vecākais, Hanss fon Ahens, Rubenss, Pīters Brēgels Vecākais un Jaunākais, Rembrants ("Hamans lūdz Esterei piedošanu"), trīs El Greko audekli (starp tiem "Ganu pielūgšana", kas reiz nāca no Madrides Iekļaušanās kolēģijas baznīcas galvenā altāra), van Deiks, pēc tam franču skola no Pusēna, Šardēna, Engra un Davida līdz Monē, Siņakam, Sislejam, Delakruā un Koro, kopā ar Rodēna, Burdēla, Dalū un Kamillas Klodelas skulptūru. Krievu ikonu un glezniecības kolekcija no 15.–18. gadsimtiem, ar Tropinina, Maļavina un Aivazovska darbiem, papildina kristīgās un imperiālās Eiropas portretu. Nacionālā galerija piedāvā, savukārt, visplašāko rumāņu mākslas kolekciju valstī: Vecās rumāņu mākslas galerija — aptuveni 900 vienības, ikonas, liturģiskās izšuvumi un kulta priekšmeti no 14.–18. gadsimtiem, kas nāk no Valahijas, Moldovas un Transilvānijas, brānhovēnu laikmeta un postbrānhovēnu skolas mākslas liecinieki — un Modernās rumāņu mākslas galerija, no Nikolaje Grigoresku, Jona Andreesku un Teodora Amana līdz Lučianam, Brinkušam, Tonīcam un Palladijam. Muzeja fonds saglabā arī pirmā Bukarestes mākslas muzeja pēdas, kas 1836. gadā izveidots Svētā Savas klostera skolā, ko veidoja mākslinieks Karls Valšteins, kā arī lielo kolekcionāru, piemēram, Anastasija Simu, Aleksandra Sentžordža vai Kalinderu ģimenes, dāvinājumus. Zambačana muzejā apmeklētājs var, savukārt, apbrīnot franču impresionismu un postimpresionismu — Sezannu, Renuāru, Sisleju, Pisaro, Delakruā, Koro —, kopā ar Pikaso un Matisu, tiešā dialogā ar Parīzes lielajām kolekcijām. Skatoties no šīs perspektīvas, Karaliskā pils parādās kā Eiropas ķēdes rumāņu posms: ķēde, ar kuru kontinenta karaļu pinakotēkas — no Ufici līdz Ermitāžai, no Prado līdz Berlīnes Gemäldegalerie — kļuva par visu mantiniekiem.

Leģendas, personības un pagrieziena punkti

Karaliene Marija un "Mazais Parīze"

Ja kāds tēls iemiesojis pils Eiropas garu, tā ir Karaliene Marija. Karalienes Viktorijas un cara Aleksandra II mazmeita, audzināta Eastwell Park, Anglijā, Marija atveda uz Bukaresti ne tikai Eiropas dinastisko vārdu, bet veselu gaumes, jūtīguma un kultūras diplomātijas pasauli. Viņa ir tā, kas personīgi uzraudzīja 1930. gados rekonstruēto interjeru dekorēšanu, izvēloties Adama stilu Karaliskajai ēdamzālei un organizējot dekoru, kurā neoklasicisms, neobizantisms un rumāņu tautas tradīcija savijās kopā. Viņas un karaļa Ferdinanda — kronēto Alba Julā 1922. gadā — patronāžā Bukareste piedzīvoja savu slaveno "Mazā Parīzes" periodu, un Calea Victoriei ar Karalisko pili, Alberta Gallērona Atēneju, Gotero CEC pili, kafejnīcām un grāmatnīcām kļuva par elegances civilizācijas asi, kas atradās nepārtrauktā dialogā ar Parīzi, Vīni un Londonu. Leģenda vēsta, ka Karaliene Marija vēlējās, lai katra pils zāle stāstītu savu stāstu; šodienas apmeklētājs var, joprojām, sajust viņas klātbūtni katrā dekora detaļā.

1944. gada 24. augusts: Luftwaffe bombardēšana

Viens no dramatiskajiem pils vēstures epizodiem paliek 1944. gada 24. augusts, divas dienas pēc karaļa Mihaja apvērsuma pret Antonesku režīmu. Vācu aviācija kā atriebība par Rumānijas ieroču pagriešanu pret bijušo sabiedroto bombardē Bukarestes centru, un pils — karaļa lēmuma simbols glābt valsti no nacistiskās katastrofas — tiek smagi cietusi. Ēka kļūst neapdzīvojama, un "Jaunā māja" aiz tās, karaļa ģimenes faktiskā dzīvesvieta, tiek pilnībā iznīcināta. Karalis Mihajs, kurš kļuva par pēdējo Rumānijas karali un, gadu desmitiem vēlāk, par pēdējo Otrā pasaules kara valsts vadītāju izdzīvojušo, turpināja pildīt savus pienākumus no Elizabetes pils. Pils uz Calea Victoriei savu spožumu atguva tikai pēc kara, zem jaunas politiskās kārtības.

1989. gada decembris: pils revolūcijas ugunī

Piecus gadu desmitus vēlāk pilij bija jābūt lieciniecei citam vēstures pagriezienam. 1989. gada decembrī, kamēr Nikolaje Čaušesku teica savu pēdējo runu no Centrālās komitejas balkona — ēkas pretī —, pūļi sauca "Lej dictatoru!", un pils, iesprostota starp ugunīm, deg. 1989. gada 22.–23. decembra naktī ēka tika bojāta aptuveni 80% apmērā, un vairāk nekā tūkstotis mākslas darbu tika degradēti vai iznīcināti; uguns izplatījās pa spārniem, un uz Vojevodu kāpņu sienām palika, kā klusa liecība, ložu pēdas. Tajās pašās dienās, laukuma otrā pusē, "Karola I" Centrālā universitātes bibliotēka arī deg, ar vairāk nekā 500 000 sadedzinātām grāmatām — zaudējums, kas dziļi iezīmēja pilsētas kultūras atmiņu. Muzeja atkalatvēršana pēc gadu desmita restaurācijām, sākot ar 2000. gadu, un vēsturisko telpu atkalatvēršana 2013. gadā bija, savā ziņā, demokrātiskās izturības akts: pils, divreiz sadedzināta savā vēsturē (1926. un 1989. gadā), atdzimst katru reizi skaistāka, tāpat kā Eiropas lielie pieminekļi, kas izdzīvojuši karus.

2017. gada decembris: karaļa Mihaja pēdējā pietura

Pēdējā karaļu nodaļa pilī tika uzrakstīta 2017. gada decembrī, kad karalis Mihajs I — tas, kurš 73 gadus agrāk bija spiests atteikties, 1947. gada 30. decembrī, 26 gadu vecumā — atgriezās, pēdējo reizi, Troņa zālē. Monarhs, kurš nomira 2017. gada 5. decembrī Obonnā, Šveicē, 96 gadu vecumā, tika atvests uz valsti un novietots, no 13. līdz 16. decembrim, Troņa zālē uz Calea Victoriei — tajā pašā vietā, kur deva zvērestu 19 gadu vecumā, 1947. gadā. Desmitiem tūkstošu rumāņu stāvēja rindā dienas un naktis, lai atvadītos no viņa, un apbedīšanas ceremonijās Kurtja de Ardžešā piedalījās visu Eiropas karaļu ģimeņu pārstāvji — Vindzoras, Burbonu-Parmas, Savojas, Hoencolernu un Balkānu karaļu māju — tikšanās, kurai bija īstas kontinenta "ģimenes tikšanās" proporcijas, atgādinot, ka arī pēc monarhijas atcelšanas Rumānija paliek Eiropas lielās dinastiskās vēstures neatņemama sastāvdaļa. Šodien ēku izmanto Rumānijas valsts un to var nodot Karaļu ģimenes — tagad pārstāvētas ar Viņas Augstību Margaretu, Kroņa glabātāju — rīkojumam ceremonialos gadījumos, un Auditorija zāle uzņem koncertus un kultūras pasākumus, kas turpina vietas muzikālo tradīciju.

Praktiskais apmeklēšanas ceļvedis un šodienas tūrista pieredze

Karaliskā pils atrodas Calea Victoriei 49–53, 1. sektorā, Revolūcijas laukumā, krustojumā ar Štirbeja Vodas ielu un tiešā tuvumā Kreculeskas baznīcai. Ērtākais piekļuves veids ir Universitātes metro stacija (M2 līnija). Rumānijas Nacionālais mākslas muzejs ir atvērts no trešdienas līdz piektdienai no 10:00 līdz 18:00, un sestdienās un svētdienās no 11:00 līdz 19:00, esot slēgts pirmdienās un otrdienās; pēdējā ieeja notiek stundu pirms slēgšanas. Pilns biļete maksā 32 lejas, samazinātie tarifi ir 16 lejas, un skolēniem, studentiem un pensionāriem 8 lejas (saskaņā ar 2026. gadā spēkā esošo tarifu); biļetes var iegādāties Eiropas mākslas galerijas kasē vai tiešsaistē. Ieeja ir bez maksas katra mēneša pirmajā trešdienā, kā arī Nacionālajā dienā (1. decembrī) un Nacionālās kultūras dienā (15. janvārī). Fotografēšana ir atļauta tikai ar mobilo tālruni — bez statīva un bez zibspuldzes —, un gida vadītiem apmeklējumiem nepieciešama iepriekšēja pieteikšanās vismaz septiņas dienas iepriekš, uz muzeja sekretariāta e-pasta adresi. Standarta biļete ietver piekļuvi gan pastāvīgajām galerijām, gan bijušās pils vēsturiskajām telpām — Troņa zālei, Karaliskajai ēdamzālei un Vojevodu kāpnēm —, ko var apmeklēt parastajā programmā; ieteicams atvēlēt vismaz divas-trīs stundas pilnīgai vizītei, un Eiropas mākslas cienītāji var pavadīt pat pusdienu starp Tintoreto, El Greko, Rembrantu un Rubensu. Ir labi zināt, ka noteiktas galerijas — piemēram, Eiropas dekoratīvās mākslas galerija — var būt īslaicīgi slēgtas remontdarbu dēļ, tāpēc programmas pārbaude muzeja oficiālajā vietnē pirms vizītes ir gudrs piesardzības pasākums.

Pieredzi var priecīgi papildināt aiz pils sienām. Tās priekšā paceļas karaļa Karola I jātnieku statuja, atdzīvināta 2010. gadā pēc Meštroviča modeļa, un dažu soļu attālumā atrodas Rumānijas Atēnejs — ar savām freskām un Lielo zāli, kur dziedājis un diriģējis Džordžs Enesku —, CEC pils ar savu akmens fasādi un stikla kupolu, Stavropoleosas klosteris, 1724. gada brānhovēnu stila dārgakmens, un 18. gadsimta Kreculeskas baznīca. Pastaiga pa Calea Victoriei, starp kafejnīcām un antikvariātiem, uz Telefona pili, Nacionālo banku un Romiešu laukumu, sniedz starpkaru perioda "Mazā Parīzes" pilsētvides kontekstu, un Mākslas kolekciju muzejā, Calea Victoriei 111 — bijušajā Romanitas pilī — kolekcijas var papildināt ar lielo rumāņu kolekcionāru dāvinājumiem. tiem, kas vēlas padziļināt arī vietas muzikālo dimensiju, "Džordža Enesku" muzejs un Bukarestes pilsētas muzejs atrodas arī tuvumā.

Karaliskā pils paliek, būtībā, tas, kas tā vienmēr bijusi Eiropai: vieta, kur tautas karaļu pagātne satiekas ar kontinenta kopīgo mantojumu, kur tronis un chevalets dala vienu telpu, un akmeņi — sadedzināti, bombardēti, cauršauti ar lodēm un restaurēti ar rūpību — turpina stāstīt stāstu par nāciju, kas katru reizi atradusi savu ceļu uz gaismu. Šodienas Eiropas ceļotājam vizīte šeit ir vairāk nekā stunda muzejā: tā ir tikšanās ar pašu vēsturi, vienā no tās emocionālākajām versijām.