Kotročeni pils

Cietoksnis varai un garam Eiropas dienvidaustrumu sirdī

Uz lēzena kalna, senā Bukarestes rietumu malā, reiz ieskauts bezgalīgajos Vlāsijas mežos un sargāts no Dımbovicas ūdeņiem, paceļas viens no aizraujošākajiem Eiropas vēsturiskajiem ansambļiem: Kotročeni pils. Tā nav vienkārši piemineklis, bet gan īsts Eiropas vēstures palimpsests, vieta, kur slānis virs slāņa satiekas bizantiskā garīgums, ko nesa grieķu trimdinieki pēc Konstantinopoles krišanas, rumāņu bajāru baroka greznība, Hoencollernu dinastijas ambīcijas, franču un britu Belle Époque elegance, 20. gadsimta totalitārisma drāma un demokrātiskā atdzimšana pēc 1989. Gandrīz trīs simt piecdesmit gadus, bez pārtraukuma, Kotročeni ir bijusi varas telpa — klosteris un firsta rezidence, karaliskā pils un, šodien, Rumānijas prezidentūras rezidence —, kas to padara par rezidenci ar garāko un nepārtraukto izmantošanu visā valstī. Kultivētajam Eiropas ceļotājam Kotročeni apmeklējums nozīmē ieiet dažās stundās caur veselām kontinenta civilizācijas laikmetiem: no krusta kara un Vīnes–Konstantinopoles sarunām, līdz Ludvika XVI stila saloniem, līdz lēmumam par Rumānijas iestāšanos Pirmajā pasaules karā un iznīcinātās baznīcas atjaunošanu ar diktatūras, atkal paceļot ar unikālu Eiropas arhitektūras pretestības aktu.

No Vlāsijas mežiem uz Atosa kalnu: bizantiskās un osmaņu saknes

Leģenda un vēsture: Kotročeni nosaukums

Stāsts sākas ar paša nosaukuma nozīmi. Vārds „cotrocean", pēc pētniekiem, cēlies no arhaisma „a (se) cotroci", proti, paslēpties, patverties. Nozīme iegūst dziļumu, kad domājam par vietas ģeogrāfiju: pirms mūsdienu Bukarestes, Kotročeni kalns bija ietīts biezos Vlāsijas mežos, meži tik blīvi, ka sniedza patvērumu tiem, kas bēga no firsta varas. Uz virsotnes atradās koka skīts, ko mūki sauca par „Augšējiem Kotročeniem", atšķirībā no „Lejas Kotročeniem", ķieģeļnieku ciemata kalna pakājē. Ciemats un muiža pirmo reizi dokumentāri apliecināta firsta hrisovā 1614. gada 27. novembrī, formā „Cotroceni", lai gan noteikti pastāvēja jau pirms 1600: pirmie īpašnieki, kas minēti dokumentos — Stoika, Preda un Istfans —, liecināja, ka pirms kļūt par Mihai Viteazula firsta īpašumu, viņi valdīja „Kotročenius". Šī muižas nepārtrauktība galvaspilsētas malā, kas gāja no viena firsta rokās uz bajāru ģimeni, un pēc tam uz dinastijas īpašumu, ir pamatā visai turpmākajai vietas vēsturei.

Šerbans Kantakuzino: bizantiešu princis Valahijas tronī

Pagrieziena moments notiek 17. gadsimta otrajā pusē, kad Kantakuzino ģimene — bizantiešu izcelsmes, ieradusies Valahijā pirmajos gadu desmitos pēc Konstantinopoles krišanas osmaņu rokās (1453) —, veido savu firsta likteni. Ģimenes ievērojamākais pārstāvis Šerbans Kantakuzino (1640–1688) pakāpeniski uzkāpj pa visām firsta galma dregātībām, pierādot asprātību, diskrētību, svešvalodu zināšanu un celtniecības talantu. 1660. gadā, kā atlīdzība par pakalpojumiem firstam Georgem Gikam, viņš saņem Kotročeni muižu, faktiski nonākot tās valdījumā tikai 1671. gada 18. novembrī, pēc gadiem ilgas vajāšanas un intrigām galmā. Leģenda vēsta, ka 1678. gada rudenī, kad viņu vajāja Duka Voda, kas gribēja atbrīvoties no pretendenta uz troni, Šerbans patvērās Kotročenos, kur palika paslēpies trīs dienas un lūdzās Svētajam Sergijam un Vaham aizlūgt par viņa glābšanu, apsoloties, ka, ja izbēgs vesels, viņš tur uzcels greznu baznīcu. Viņš izbēga, aizbēga uz Konstantinopoli, nopirka firstu par 600 000 leijām un 1679. gada pavasarī uzkāpa tronī. 1679. gada 26. maijā sākas klostera darbi, un baznīca, ar svētkiem Marijas Aizmigšanas un Svētajiem Sergijam un Vaham — izvēlēti saistībā ar notikumiem cēlāja personīgajā dzīvē —, tiek pabeigta 1682. gada oktobrī.

Šerbans Kantakuzino nebija tikai cēlājs, bet arī Eiropas diplomātijas cilvēks. Viņš risināja sarunas ar Vīnes galmu par Valahijas pāreju kristiešu nometnē, tiecoties uz kristiešu aizsargātāja pozīciju Balkānos, un Hābsburgi viņam, pretī, apsolīja atbrīvotas Konstantinopoles imperatora troni no osmaņiem. Šī ambīcija — pārveidot mazu vasaļu firstisti par kristīgu karalisti, kas sabiedrota ar Centrāleiropu —, novieto Šerbana figūru kopējā konstelācijā ar citiem tā laika Balkānu firstiem, no Dimitrija Kantemira līdz bizantiešu imperatoriem trimdā. Viņa vara bija arī kultūras uzplaukuma laikmets: Cotročenos tipogrāfijā iznāca Evaņģēlijs (1682) un Apustuļi (1683), un 1688. gadā — mazliet pirms cēlāja nāves — Bukarestes Bībele, pirmā pilnīgā Bībele, iespiesta rumāņu valodā, valodas un kultūras nacionālais piemineklis, kura loma rumāņu literārās valodas veidošanā ir salīdzināma ar Luteras Bībeles lomu vācu valodai. Šerbans Kantakuzino nomira 1688. gada 28. oktobrī, tikai 54 gadu vecumā, un tika apbedīts savas celtās baznīcas naosā, blakus saviem brāļiem Matejam un Jordačem un citiem dinastijas locekļiem, padarot Kotročenos par ģimenes nekropoli.

Valahijas bagātākais klosteris un saikne ar Atosu

Cēlāja dāvinājumi ātri padarīja Kotročenos klosteri par bagātāko Valahijas klosteri. 1716. gada inventārs uzskaitīja 20 lielas muižas (Ilfovā, Dımbovicas, Musčelas, Teleormanā, Jalomicas apriņķos), 10 čigānu ciemus, 18 veikalus Bukarestē, Šerbana Vodas viesnīcu, tiesības uz sāls, dzērienu, zivju un koku nodevām, kā arī ienākumus no 20 klosteriem un skītiem visā valstī. 1682. gadā Šerbans nodeva klosteri Atosa kalna mūku kopienai, caur Protatonu — žests bez precedenta ar nosacījumiem, ko viņš uzlika: igumenam bija jābūt labam administratoram, uz Atosu bija jāsūta tikai ienākumu pārpalikums, nekas no dārglietām nedrīkstēja atstāt klosteri, igumenam bija jāsniedz pārskats reizi trijos gados, bija jāievēro atonītu tipikons, īpaši bija jāsvin Svēto Sergija un Vaha diena (7. oktobris), un cēlājs un viņa dzimta bija jāpiemin, un viņš pats bija jāapbedī tur. Tādā pašā situācijā atradās arī Trīs Hierarhu klosteris Moldāvā, Vasiles Lupu celtne — paralēle, kas rāda, cik cieši rumāņu ortodoksā pasaule bija saistīta ar lielajiem Ortodoksijas centriem, no Atosa līdz Kijevai un Maskavai. Baznīcas arhitektūra, brinkovēņu stilā, ar pridvoru, ko balsta desmit astoņstūru akmens kolonnas, ar 12 iekšpusē izcirstajām kolonnām un ar kokgriezuma un zeltīta ikonostāzu, bija replika, nevainojamās proporcijās, baznīcai, ko Neagoe Basarabs cēlis Kurtea de Ardžesā; darbu koordinators Mihai Kantakuzino bija mācījies par arhitektu Padujā un Ravennā, un baznīcas glezniecība tika uzticēta slavenajam krāsotājam Pırvu Mutu — īstam skolas veidotājam, kanonizētam 2017. gadā Rumānijas Pareizticīgo baznīcas Svētajā Sinodē. Tādejādi iesāktais brinkovēņu stils atrodas postbizantiskās tradīcijas, itāļu-krētiešu skolas ietekmes un Centrāleiropas baroka konfluencē — tās pašas kultūras saknes, kas tajā pašā laikmetā veidoja pilis Prāgā, Vīnē vai Krakovā. Ārzemju ceļotāji, piemēram, anglis Edmunds Čisuls (1702), itālis Anton Maria Del Kiaro — mūziķis un cēlāja sekretārs, vēlāk Brinkoveanu hronists —, Domeniko Sestīni, austrietis Francis Jozefs Sulcers vai grieķis Daponts atstāja liecības par ansambļa skaistumu, stingri novietojot to Eiropas kultūras kartē.

Stratēģiska vieta lielajiem impērijām

Gadsimtiem ilgi Kotročeni plato bija pirmās pakāpes stratēģisks punkts, un tā militārā vēsture atspoguļo to karu vēsturi starp impērijām, kas cīnījās par Balkāniem. 1737. gada jūlijā austriešu karaspēks ģenerāļa Gilānija vadībā ierīko nometni šeit; 1739. gadā osmaņu karaspēks ģenerāļa Suleimana Pašā; 1800–1802. gadā turku un krievu karaspēks; 1806. gadā krievu ģenerāļa Miloradoviča. Šīs nometnes atspoguļo 18. gadsimta austriešu-krievu-turku karus, kas beidzās ar Kučuk-Kainardžas līgumiem (1774) un, vēlāk, ar Bukarestes mieru (1812), momentiem, kad Dienvidaustrumu Eiropas karte tika pārrakstīta pie sarunu galda starp Sanktpēterburgu, Vīni un Konstantinopoli. 1802. gada postošais zemestrīce iznīcināja baznīcu un ķelļas; to atjaunošana radīja tik lielus parādus, ka 1816. gadā valsts Tautas sapulcei bija jāiejaucas, vai nu lai Protatons nomaksā parādus, vai nu lai pārdotu 18 veikalus Bukarestē. 1821. gadā, Tudora Vladimiresku revolūcijas laikā, klosteris kļuva par revolucionāru štābu, kas izraka aizsardzības grāvjus un nostiprināja pozīcijas ar redutēm un lielgabalem — epizode, kas saista Kotročenos ar tā laika lielajām Eiropas nacionālajām kustībām, no 1821. gada revolūcijām Grieķijā un Valahijā. 1848. gadā klosteri okupēja osmaņu karaspēks, kas arestēja revolucionārus. Un 1862–1863. gadā, zem Aleksandru Joanu Kuzu — firstu, kas šeit ierīkoja savu rezidenci un kas 1859. gadā apvienoja abas rumāņu provinces —, uz Kotročeni plato izveidojas militārās apmācības nometne, paralēli firsta māju renovācijām un pārbūvēm, ko finansēja Ārlietu ministrija ar 4000 guldeņu kredītīniju. Tādējādi, pirms kļūt par karalisko pili, Kotročeni jau divus gadsimtus bija bijis dzīvs liecinieks sadursmēm un pārmaiņām, kas veidoja mūsdienu Eiropu.

Starp Venēciju, Parīzi un Londonu: Hoencollernu dinastijas karaliskā pils

Karols I un franču arhitekts Pols Gotero

Lēciens uz Eiropas modernitāti notiek 19. gadsimta beigās. Firsts Karols no Hoencollernu-Zigmaringenas — kas uzkāpa Rumānijas tronī 1866. gadā un tikai ieguva pilnīgu neatkarību 1877–1878. gadā, pēc krievu-turku kara un Berlīnes līguma —, no 1866. gada jūnija izmantoja firsta pili Kotročenos, dzīvojot tur gandrīz divus gadu desmitus kopā ar savu sievu, karalieni Elizabeti (literārajā pasaulē zināmu ar pseidonīmu Karmena Silva), līdz 1885. gada inaugurācijai Karaliskajai pilij uz Kalas Viktoriejas (šodien Rumānijas Nacionālais mākslas muzejs). 1889. gada pavasarī Karols I nolēma nojaukt vecās firsta mājas un uzcelt modernu pili, kas paredzēta mantiniekam firstam Ferdinandam, savam mazdēlam. Celtniecība sākas 1888. gadā, un starp 1893. un 1895. gadu pili atjauno pēc franču arhitekta Pola Gotero plāniem, bozarta akadēmisma pārstāvi, mācītu École des Beaux-Arts Parīzē, tas pats, kas jau parakstījis Karalisko pili uz Kalas Viktoriejas, Krājbankas un Noguldījumu pili, Karola I Universitātes fondu (Centrālo universitātes bibliotēku) un Krajovas mākslas muzeju. Gotero, dzimis Perpiņānā 1843. gadā, iecerēja Kotročenos venēciešu klasiskā stilā — atsauce uz Serenissimu, kas runāja par jaunās karalistes Eiropas centieniem —, ar kāpnēm un balustrādēm no Kipolīno itāļu marmora un stukko, arhitektūras valodā, kas viņu tuvināja itāļu renesanses pilīm un Nīderlandes pilīm. Par savu darbu franču arhitekts tika apbalvots ar Rumānijas Kroņa ordeni virsnieka pakāpē un 1897. gadā iecelts Francijas Goda leģiona bruņinieku kārtā.

Gotero iecerētie — un vēlāk pilnveidotie — interjeri ir īsts ceļojums caur Eiropas dekoratīvo mākslu: pils ēdamistaba tika restaurēta vācu renesanses stilā, un telpas nes dažādu stilu nospiedumus, no Ludvika XIV līdz Ludvikam XV un Ludvikam XVI, no angļu rokoko līdz bizantiskajiem akcentiem. Šis Eiropas stilu „muzejs" miniatūrā atspoguļo Hoencollernu-Zigmaringenas dinastijas ambīciju nostiprināt Rumāniju lielo kontinentālo monarhiju koncertā, līdzās Francijai, Vācijai un Lielbritānijai.

Karaliene Marija: karalienes Viktorijas mazmeita Kotročenos

1892. gada 29. decembrī (1893. gada 10. janvārī, jaunais stils) Ferdinands apprecējās Sinajā ar Edinburgas un Saksas-Koburgas-Gotas firstesi Mariju, dzimusi 1875. gada 29. oktobrī Īstvelparkā, Kentas grāfistē — Lielbritānijas karalienes Viktorijas un Krievijas cara Aleksandra II mazmeitu. Firsta pāris pārcēlās uz Kotročenos 1896. gadā, un pils kļuva par viņu pastāvīgo rezidenci līdz karalienes nāvei 1938. gadā. Šeit karaliene Marija — britu firstese, rakstniece un māksliniece — uzspiež savu neaizmirstamo nospiedumu uz dekorējumiem, starp 1900. un 1910. gadu: Zelta salons (1901), Sudraba guļamistaba (1905) un Norvēģu salons (1911), izveidots pēc čehu arhitekta Karela Līmana, Karaliskās mājas arhitekta, plāniem, kopā ar Zaļo salonu — Ludvika XVI stila reinterpretācija ar angļu akcentiem — un Glezniecības un pirogrāfijas salonu. Karaliene atzinās, ka „dzīves sapnis" viņai bija pārveidot Kotročenos par „sapņu māju", un savās atmiņu lapās apraksta ar emocijām, kā „maina Kotročenos atbilstoši tam, ko biju iemācījusies par rumāņu arhitektūru un ornamentiku". Pēc Pirmā pasaules kara, viņas vadībā, rumāņu arhitekts Grigore Čerkezs pārveido pils ziemeļu spārnu (1913–1915) nacionālā romantisma stilā, pievienojot lielu zāli ar terasi virsū un divus lapenes ar kolonnām — viens no tiem ir uzticama replika slavenajam lapenem Hurezu klosterī —, un 1925–1929. gados pārveido Lielo Balto salonu un karalienes guļamistabu. Tādējādi Kotročenos vienā ansamblī sadzīvo Vīnes jūgendstils (Secession), franču neoklasicisms, rumāņu nacionālais romantisms un brinkovēņu tradīcija — stilu dialogs, kas atspoguļo, samazinātā mērogā, visu Eiropas mākslas attīstību no 1880. līdz 1930. gadam.

Eiropas galms: viesi, alianse un vēsturiski lēmumi

Kotročeni pils starpkaru periodā bija Eiropas diplomātijas skatuve. Šeit tika uzņemts Dienvidslāvijas karalis Aleksandrs I (1922. gada februāris), itāļu maršals Pjetro Badoljo (1922. gada maijs), Austrijas federālais kanclers, monsinjors Ignacs Zeipels (1924. gada februāris), Čehoslovākijas un Serbijas ārlietu ministri Edvards Benešs un Momčilo Ninčičs (1925. gada maijs) — figūras, kas turpmākajos gados spēlēs izšķirošas lomas Eiropas liktenī, no Minhenes konferences līdz Mazās Antantes veidošanai. Bet vissmagākais moments pils vēsturē kā Eiropas politiskajai skatuvei notika 1916. gada augustā: 1916. gada 14. augustā Kotročeni pils ēdamistabā sanākušā Kroņa padome nolēma atteikties no Rumānijas neitralitātes un iestāties Pirmajā pasaules karā Antantes pusē — lēmums, kas uz visiem laikiem mainīja Eiropas karti un kas noveda pie Lielās Apvienošanās 1918. gadā. Karaliene Marija, klātesoša tajās apspriedēs, kļuva par rumāņu pretestības simbolu kara grūtajos gados, un viņas atmiņa — britietei, kas kļuva par Rumānijas karalieni un tautas māti —, unikālā veidā saista Kotročenos ar Eiropas kroņu vēsturi.

Leģendas, personības un pagrieziena momenti

Komunisma laikmets: Pionieru pils un baznīcas drāma

Pēc karaļa Mihaja atteikšanās no troņa (1947. gada 30. decembris) un tautas republikas nodibināšanas, Kotročeni pils nonāca valsts pārvaldē, un 1948. gadā klostera baznīca tika slēgta kultam „ideoloģisku apsvērumu dēļ". No 1949/1950. līdz 1976. gadam ēka funkcionēja kā Pionieru pils — iestāde, kas iedvesmota no padomju pionieru māju un pionieru pilu modeļa visā austrumu blokā, no Pionierpalast Berlīnē austrumos līdz pionieru mājām Maskavā vai Varšavā. Daudzas bukareštiešu paaudzes toreiz ieeja telpās, nezinot, kur dzīvojuši karaļi un karalienes: karalienes Marijas Norvēģu salons kļuva par pionieru stāstu istabu, Glezniecības salons kļuva par baleta zāli, un karaļa Ferdinanda bibliotēkas grāmatas tika sadedzinātas pils pagalmā — barbarisks žests, kas atspoguļo karalisko bibliotēku un mantojuma likteni visā komunistiskajā Eiropā. 1976. gadā pili pārņēma Valsts protokols, un postošais zemestrīce 1977. gada 4. martā nogāza zemē lielu daļu ansambļa ēku. Pēc 1977. gada Nikolaje Čaušesku izmantoja pili par viesu māju, un 1984. gadā nolēma nojaukt Šerbana Kantakuzino celtās baznīcas — lēmums, kas ierakstās komunistisko režīmu ideoloģisko iznīcināšanu loģikā Eiropā, no Karaliskās pils (Stadtschloss) nojaukšanas Berlīnē 1950. gadā Vācijas Demokrātiskajā Republikā līdz urbānajām sistematizācijām, kas iznīcināja veselus kvartālus austrumeiropas galvaspilsētās.

Glābšana caur fondu novirzīšanu

Baznīcas glābšanas stāsts pats par sevi ir Eiropas pretestības lappuse. Tā kā nojaukšanai nebija piešķirts neviens fonds, arhitekts Kamils Roguskis — atbildīgs par jaunā pils spārna celšanu —, ķērās pie fondu novirzīšanas: viņš izmantoja naudu, kas paredzēta citiem darbiem, lai izvestu baznīcas akmeni, kolonnas, profilus un freskas un aizvestu uz Černikas klosteri, uz noliktavu, pārliecināts, ka baznīca reiz tiks atjaunota. Vēl vairāk, kad Elena Čaušesku lika baznīcas vietā ierīkot peldbaseinu, Roguskim bija viņu jāpārliecina — ar viltīgu triku, kas cienīgs visgudrākajām galma intrigām Eiropas vēsturē —, ka baseins appludinās pils pagrabu. Tādējādi baznīcas pamati palika neskarti, saglabājot savu sākotnējo formu, un aptuveni 80 kvadrātmetri oriģinālās freskas — siena ar cēlāju portretiem pronaosā, Pırvu Mutu darbs —, kopā ar izcirsto un zeltīto ikonostāzu un daļu no liturģiskā dārglietu krājuma, tika izglābti. Pēc 1977. gada zemestrīces vēsturiskās pils restaurāciju koordinēja arhitekts Nikolaje Vladesku, kas ievēroja Gotero un Čerkeza stilu, un starp 1980. un 1986. gadu tika uzcelts jaunais spārns — šodien Prezidentūras administrācijas rezidence —, kura arhitektūra atkārto, garā, tradicionālos rumāņu elementus; jaunā spārna monumentālās kāpnes, ar grezno durvīm un dekoratīvo joslu virs tām, ir iedvesmotas tieši no joslas, kas ieskāva nojaukto baznīcu.

Atdzimšana: no Revolūcijas līdz iesvētīšanai 2009. gadā

Pēc 1989. gada decembra Revolūcijas — tas 1989, kas gāza komunistiskos režīmus visā Eiropā, no Berlīnes līdz Sofijai un no Prāgas līdz Bukarestei —, Kotročeni pils kļuva par Rumānijas prezidentūras rezidenci. Ar valdības lēmumu 1991. gada 10. jūlijā tika nodibināts Kotročeni Nacionālais muzejs, oficiāli atklāts publikai 1991. gada 27. decembrī, pils vēsturiskajā korpusā. 1994. gadā muzejs tika apbalvots ar Eiropas Gada muzeja balvu — Īpašā atzinība, ko piešķīra Eiropas Padome, atzinība, kas novieto iestādi kontinenta lielo muzeju kartē, līdzās laureātiem kā Van Goga muzejs Amsterdamā vai Rijksmuseum. Attiecībā uz baznīcu, rekonstrukcijas darbi sākās 2003–2004. gadā, prezidenta Jona Iliesku pilnvaru laikā, kad dievnams tika daļēji atjaunots uz vecajiem pamatiem, „Kantakuzino memoriāla" formā, naosā iestrādājot dažus oriģinālo Pırvu Mutu fresku fragmentus. Starp 2008. un 2009. gadu, prezidenta Trajana Basesku pilnvaru laikā, rekonstrukcija tika pilnībā pabeigta: altāris tika pabeigts, atvedot un atpakaļ un nostiprinot oriģinālo zeltīto koka katapetesmu, tika uzstādīts vairāk nekā vienas tonnas zvans, izliets profila rūpnīcā Maramurešas eparhijā, un 2009. gada 11. oktobrī patriarhs Daniels iesvētīja baznīcu, kas tādējādi nonāca muzeja apmeklējuma maršrutā. Šodien ticīgie svētdienās piedalās dievkalpojumos atdzimušajā baznīcā, kamēr pils pagalms periodiski rīko koncertus un kultūras pasākumus — svētuma atgriešanās varas telpā, unikāla bijušajā komunistiskajā blokā.

Kotročeni Nacionālais muzejs: mākslas dārgumu krātuve Eiropas krustcelēs

Pils vēsturiskajā spārnā Kotročeni Nacionālais muzejs glabā kolekcijas, kas ilustrē Rumānijas mākslas attīstību Eiropas kontekstā. Mākslas galerijā atrodas darbi, ko parakstījuši rumāņu glezniecības meistari — Teodors Amans, Nikolaje Grigoresku, Joans Andreesku, Štefans Lukjans, Nikolaje Tonica, Teodors Palladi, Georgijs Petraškus, Georgijs Tataresku, Kornēlijs Baba, Dimitrije Pačurea, Konstantīns Brinkuši —, mākslinieki, mācīti Eiropas lielajās skolās (Parīzē, Minhenē, Vīnē), kuru darbi dialogē ar franču akadēmismu, ar impresionismu un 20. gadsimta avangardiem. Līdzās tiem muzejs glabā Eiropas un japāņu grafiku, franču laikmeta mēbeles, austrumu paklājus, Transilvānijas tautas ikonas, sudraba izstrādājumus un liturģiskos izšuvumus, porcelānu un kristālus, kas piederējuši bijušajai karaliskajai ģimenei, kā arī numismātikas un viduslaiku mākslas kolekcijas. Muzeja specifika ir memoriālās telpas rakstura — ar savu gandrīz 350 gadu vēsturi — apvienošana ar dekoratīvās mākslas muzeja raksturu, arhitektūras ietvarā, kas pats par sevi ir eksponāts: godības zāle, pagrabi, bijušā klostera virtuve, iekšējais pagalms, dārzi un, kopš 2009. gada, atjaunotā baznīca. Ekspozīcijas maršruts šķērso karaliskos dzīvokļus — karaļa Ferdinanda bibliotēku, viņa guļamistabu, karalienes Marijas dzīvokli ar Norvēģu salonu —, pieņemšanas salonus un protokola telpas, piedāvājot apmeklētājam ielūkoties dinastijas intīmajā dzīvē un gaumē, kas prata apvienot rietumu rafinētību ar nacionālo identitāti. Sākot no 2025. gada, prezidentu pienākumu izpildītāju Iljes Bolojana un Nikušora Dana impulsa dēļ, pils piedzīvoja bezprecedenta atvēršanos publikai, caur pastāvīgo programmu „Atvērtās durvis Kotročeni pilī": nedēļas nogalēs dārzus, Ceremoniju plato, Baroka plato, iekšējie pagalmi un Pils baznīca var tikt apmeklēti bez maksas, caur galveno vārtu no Profesora Doktora Georges Marinesku bulvāra, kamēr maksas maršruti ietver arī Prezidentūras administrācijas pārstāvniecības telpas kā Lielā Apvienošanās zāle, Basarābu galerija un Izrāžu zāle — telpas, kas pārējās nedēļas dienās ir rezervētas valsts pārstāvniecībai un protokolam.

Praktiskais apmeklējuma ceļvedis: Eiropas ceļotāja pieredze

Programma, piekļuve un tarifi

Kotročeni pils atrodas Bukarestes 6. sektorā, Gēnija bulvārī nr. 1–3, ar piekļuvi arī no Kotročeni šosejas, Botāniskā dārza „Dimitrie Brândză" (dibināts 1860) un metro stacijas „Eroilor" tuvumā. Kotročeni Nacionālais muzejs ir atvērts publikai no otrdienas līdz svētdienai, no 09:00 līdz 17:00, ar pēdējo ieeju ap 16:00 (programma var mainīties atkarībā no sezonas un institucionālajiem pasākumiem — no 2026. gada 15. jūlija, apmeklētāju piekļuve ir plānota no 09:00 līdz 16:00, ar pēdējo ieeju tajā pašā stundā). Pirmdien muzejs ir slēgts. Apmeklējums notiek vai nu gida vadītos tūres — rumāņu, angļu, franču, itāļu, spāņu un vācu valodās, ar izbraukumiem 09:30, 10:30, 11:30, 12:30, 13:30, 14:30 un 15:30 —, vai bez gida, noteiktos intervālos, vai pa ekspozīcijas maršrutu. Tarifi, kas praktizēti šī ceļveža sastādīšanas brīdī, ir diferencēti: pilnais tūre (aptuveni 100 minūtes, ieskaitot virtuvi, iekšējo pagalmu, baznīcu, godības zāli, pagrabu un I un II stāvus) maksā 30 lejas pieaugušajiem rezidentiem un 50 lejas ārvalstu apmeklētājiem, ar atlaidēm skolēniem, studentiem (10–12,5 lejas) un pensionāriem (15–25 lejas); klasiskā tūre (60 minūtes) maksā 20–40 lejas; nedēļas nogales maršruts, kas ietver arī Prezidentūras administrācijas pārstāvniecības telpas, ir tarifēts 70 lejas, ar 75% atlaidi skolēniem un studentiem un 50% atlaidi pensionāriem; pastāv arī VIP tūres opcija privātām grupām, ne vairāk kā sešiem cilvēkiem. Biļetes var iegādāties tiešsaistē, oficiālajā mājaslapā muzeulcotroceni.ro un platformās IaBilet un BookTes, vai kasē, un gida vadītajām tūrēm ieteicama iepriekšēja rezervēšana pa tālruni (021-317.31.07, 0725.518.381) vai e-pastā ([email protected]), vismaz 24 stundas iepriekš. Bezmaksas piekļuve tiek piešķirta pirmsskolas vecuma bērniem, personām ar invaliditāti, kara veterāniem, Revolūcijas varoņiem, ICOM biedriem un kultūras iestāžu speciālistiem. Fotografēšana muzeja atļauta, izņemot baznīcu un dažas gida norādītās zonas, un apmeklētāji tiek lūgti ievērot uzvedības kodeksu, kas raksturīgs telpai, kas vienlaikus paliek aktīva prezidentūras iestādes rezidence.

Ko atklāsiet, soli pa solim

Kotročeni apmeklējums norit kā ceļojums laikā. Sāciet, kā parasti, no iekšējā pagalma un bijušā klostera virtuves — telpas, kas saglabā 17. gadsimta atmiņu —, pēc tam dodieties uz karaliskās pils stāviem: godības zāle ar savu itāļu marmoru, karalienes Marijas Zelta salons, Zaļais salons Ludvika XVI garā, Sudraba guļamistaba, Norvēģu salons — britu firsteses intīmais patvērums —, karaļa Ferdinanda bibliotēka un ēdamistaba vācu renesanses stilā. Vēsturiskie pagrabi, ar savām velvēm, atgādina par vecā klostera noliktavas funkciju, un baznīca, iesvētīta 2009. gadā, iespaido ar kolonnu pridvoru, ar Pırvu Mutu fresku fragmentiem, kas iestrādāti naosā, un oriģinālo katapetesmu, atvestu atpakaļ uz savu vietu pēc 25 gadu trimdas Černikas klosterī. Pils dārzi — ar savām alejām, reto veģetāciju un perspektīvu uz pilsētu —, beigās, piedāvā atelpas brīdi, aicinot uz pārdomām par vēsturi, kas Kotročenos nekad nav apstājusies: no bizantiešu firsta lūgšanas, kas paslēpta mežos, līdz Eiropas karaliskā galma greznībai, līdz klusajai pretestībai arhitektam, kas izglāba baznīcu ar dievbijīgu melu, un līdz varas cietokšņa vārtu atvēršanai pēc 1989 pilsoņiem un pasaulei. Kultivētajam Eiropas ceļotājam Kotročeni paliek tas, kas vienmēr ir bijis: vieta, kur kontinenta vēsturi var lasīt akmenī, freskā un zeltā, tikai dažus soļus no Bukarestes sirds, kas atrodas pilnā Eiropas pārveidē.